80% telpu plānojuma un interjera ir Mārtiņa Sīļa nopelns draudzības vārdā.
80% telpu plānojuma un interjera ir Mārtiņa Sīļa nopelns draudzības vārdā.
Foto: Jānis Vecbrālis

Pārdeva neizmantoto tēva zemi, lai īstenotu sapni par kafejnīcu “Bernātu Dzintariņš” 0

Senči pirms ienākšanas jaunā tirgotavā esot uz sliekšņa izbēruši skudras, lai andele veicas. Kafejnīcas “Bernātu Dzintariņš”, kas pagājušā gada decembrī atzīmēja viena gada jubileju, logo ir tieši šis darbīgais kukainītis. Šarmantās ēstuves saimnieki ar simboliem spēlējušies eleganti – skudriņa ir tikko jaušamā dzintara ietvarā.

Reklāma
Reklāma

Magnēts un ērkšķi

Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
Ķīnieši ir sašutuši, jo Putina sabiedrotais sola “pakļaut” Krievijas kaimiņus
TV24
Ķīna paziņo, ka kopā ar Krieviju ir gatava aizstāvēt “taisnīgumu” pasaulē. Vai Ķīna nostāsies uz frontes līnijas?
Lasīt citas ziņas

Neesi bijis Bernātos, pašapzinīgi saka vietējie, ja neapskatīji piemiņas zīmi, kurā iegravēti Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes 1924. gadā teiktie vārdi “Te jābūt kūrortam”. Valstsvīra redzējums nav piepildījies, bet Bernātiem joprojām piemīt īpaša aura. Vasarā kā magnēts vilina pastaigu takas gleznainā priežu mežā, balto smilšu pludmale, spirdzinošs jūras gaiss, ziemā slēpošanas trases un pakalni. Dabas parkā uzmanību piesaista “Zaļais stars”, Latvijas galējā rietumu punkta atzīme.

Neatņemams Bernātu komponents kopš 1967. gada ir kafejnīca “Dzintariņš”.
CITI ŠOBRĪD LASA

Runā, ka tēja un kafija koka paviljonā bijusi dabūjama vēl agrāk. Padomju varas norietā kafejnīciņas spozme pabalējusi, Grobiņas patērētāju biedrībai objekts kļuvis par apgrūtinājumu, arī nākamo saimnieku plāni izčākstējuši.

SIA “Bernātu Dzintariņš” pārstāve Liene Otaņķe atzīst, ka pamestās ēkas iegāde 2008. gadā bijis spontāns pirkums. “Nedaudz naudiņas mums bija, un vīrs Jānis teica: kas ir, paņemam “Dzintariņu”? Lai bērniem nākotnē ir ko darīt.”

Viena no pirmajām problēmām bija elektrības jaudas palielināšana, bet ērkšķi jaunos īpašniekus nebiedēja. Otaņķu vecākā atvase Laura studēja uzņēmējdarbības vadību Liepājas Universitātē un kursa darbā izstrādāja “Dzintariņa” biznesa plānu.

“Būvvaldē apstiprinājām diezgan ambiciozu tehnisko projektu, kas paredzēja vecās ēkas nojaukt, uzbūvēt jaunu – ar alus bāru pagrabā, kafejnīcu un restorānu pirmajā stāvā un viesnīcu augšstāvā. Vīrs gribēja pārdot savu biznesa daļu privātajā uzņēmumā, bet krīze lika saprast, ka nekas nesanāks.

Eiropas naudas jaunajiem uzņēmumiem tolaik vēl nevarēja piesaistīt.

Strādājot Nīcas novada domē par pašvaldības projektu vadītāju, uzmanīgi sekoju līdzi iespējām piesaistīt finansējumu. Lauku atbalsta dienesta programma lauku tūrismam bija paredzēta divus gadus sekmīgi strādājušiem. Cerības bruka, pat apsvērām pārdošanu. Bet tad nāca projektu programma jauniem uzņēmumiem. Ambiciozo projektu pārstrādājām pieticīgākā.”

Atskatoties Liene ir atvieglota: “Labi vien ir, jo tas vairs nebūtu daudzu iecienītais, nostalģiskām atmiņām apvītais “Dzintariņš”. Nepadoties motivēja arī Dieva dāvana – izcili izdevīgā atrašanās vieta – publiskā piekļuve jūrai kājāmgājējam un auto transportam.”

Pārdod tēva zemi

Kamēr vecāki turējuši roku uz iepauzētā mērķa pulsa, meita Laura pabeigusi studijas augstskolā, dēls Jānis kļuvis par mašīnbūves inženieri.

Liene stāsta: “Paspīdēja cerību stariņš – vietējās partnerības projektu programma, kam gan bija nepieciešams līdzfinansējums. No būvinženiera uzzināju, ka būdiņas atjaunošanai pat pieticīgākajā variantā vajag daudz līdzekļu, kuru pašiem tikpat kā nebija. Mēs ar Lauru visādi izdomājāmies, jo pragmatisko tēti vēl nebijām dabūjušas savā pusē. Tad Jānis teica: ir tēva zemes, ko neizmantojam, varu tās pārdot. Tā arī notika. Manī nav uzņēmēja aknas, bet Laura, īsts ciparnieks, saredz resursus un perspektīvu. Meitenei kopš mazotnes ir nostāja: mērķis – varu – būs.”

Rakstot uzņēmējdarbības projektu, apzinājušies, ka līdz darba augļu plūkšanai būs ilgi un smagi jāstrādā.

Uzņēmums nodibināts bez pārliecības par Eiropas naudas piešķiršanu. “Spītīgi soli pa solim ar “Altum” aizdevuma atbalstu gājām uz priekšu. Un tad lielais prieks, ka mūsu projekts apstiprināts, turklāt konkursā ieguvis lielāko punktu skaitu.” Lai dokumenti atbilstu prasībām, aicinājuši talkā grāmatvedības un ekonomikas speciālistu, jo “izmurgot piecu gadu finanšu plūsmas plānu, ja tas nekad dzīvē nav darīts, pašam ir neiespējami”.

Reklāma
Reklāma

Komandas spēks

Raksturojot maratona posmu, kas nesis veiksmīgos interjera un dizaina risinājumus, Liene un Laura vispirms min ēkas atjaunošanas projekta arhitektus Andri un Anitu Popes. “Anitai ir ļoti laba gaume, viņa ar lielu cieņu izturas pret vēsturisko, prot to nesabojāt, vienlaikus radot infrastruktūru un ērtības augstākajā līmenī. Kad prātojām par interjeru, piedāvājās palīdzēt labs paziņa Mārtiņš Sīlis.

Gleznotāja un keramiķes dēlam, fotogrāfam gaumes un kompozīcijas izjūta gēnu līmenī un galvenais – viņam nebija vienalga, kā te būs. Manus ierosinājumus Mārtiņš virzīja delikāti: nav slikti, bet varbūt labāk tā? 80% telpu plānojuma un interjera ir Mārtiņa nopelns, par baltu velti, draudzības vārdā.”

Lienes vēlmi izmantot vecos kokmateriālus no pussabrukušām senču mājām Otaņķu pagastā atvēsinājis fakts, ka retais amatnieks gatavs strādāt ar materiālu, kurā ir naglas, skavas un kniedes, tomēr iekštelpu apdare tapusi no simtgadīgiem kokiem. Līdzcilvēki, redzot “Dzintariņa” atdzimšanu, piedāvājuši senus priekšmetus, grāmatas.

Arī simtgadīgas slēpes šurp atgādātas vēstures saglabāšanas vārdā.

Laužot šķēpus ar arhitektiem, īpašnieki nonākuši pie kompromisa telpu plānojumā. Izstrādājot virtuves koncepciju, ieklausījušies profesionālas pavāres Janas Sīles padomos.

Komanda ir milzīga vērtība, no katra jāpaņem labākais, atzīst Otaņķi, paši nevairoties būt sētnieki, apkopēji un trauku mazgātāji. Lienes izglītība – sabiedrisko attiecību speciāliste – noder mārketinga un publicitātes lietās. “Savu ideju vajag skaļi izbļaut, lai nenozog, un tad īstenot! Dēls Jānis, būdams inženieris, uzrasēja un sametināja metāla konstrukcijas. “Led” lampas, kas izskatās pēc Edisona kvēldiega spuldzēm, ir Lauras ideja, ko īstenoja Jāņa draudzene Ilze. Kokapstrādes skolotājai, restauratorei strādāt ar veco koku bija kaifs.”

Tikai svaigi produkti!

2017. gada 8. decembris mammas un meitas tandēma atmiņā iespiedies spilgti. Liene neslēpj: “Kājas no satraukuma trīcēja. Naktī pirms starta negulējām, visu ko vēl gatavojām: likās, ka nav perfekti. Taču pēc būvniecības un iekārtošanas naudas vairs nebija, un kafejnīca bija jāatver. Kad ieradās pirmie klienti – laikraksta “Kursas Laiks” žurnālisti, aiz letes stāvēja mūsu vedekliņa. Rakstot projektu, domājām, ka strādāsim divatā – Laura pie letes, es – virtuvē. Gatavot taču protu, trīs bērni izaudzināti. Bet, ja pakalpojumu grib nodrošināt jaudīgi un labā kvalitātē, nedrīkst knakstīties, jārada iespaids – o, tur ir viskautkas, vērts braukt paēst.”

Kafejnīcas sortimenta pamats ir mūsdienīgā veidā pasniegta klasika, tradicionāli latviskas maltītes.

Pavārs no Bangladešas ieviesis pa receptei no aziātu virtuves. Ar kadriem Otaņķu ģimenes uzņēmumam veicies – vajadzīgie darbinieki arvien paši uzradušies, lai gan slodze 15 kvadrātmetru virtuvītei ir liela, īpaši vasarā.

“Pirmā gada ciklā esam gan optimizējušies, gan uz priekšu gājuši. Piebūvītē Laura, SIA vadītāja un vienīgā valdes locekle, izmēģina tirgot karstos dzērienus līdzi nešanai – lai neveidojas burzma pie letes. Zinām, kā ietekmē laika apstākļi un gadalaiki. Tukšākajā periodā – novembrī – vētru cilvēki ķer Karostā, toties sniegotā nedēļas nogalē Bernātos klientu vairāk nekā vasarā. Ir arī neuzminami faktori. Vienu dienu vajag trīsdesmit zupas, citu – divas. Ja piebrauc simts automašīnu, jānoreaģē uzreiz, un Laura steidzas pēc papildu produktiem, jo viens no mūsu uzstādījumiem – bez pusfabrikātiem. Ēdienkartē svaiga menca ir pastāvīgi, bet rudens dienās, kad nāk Baltijas lasis, rikšojam pie Jūrmalciema zvejniekiem.”

Kas vajadzīgs, lai mestos biznesā? Liene Otaņķe nešaubās: “Uzdrīkstēšanās! Latvietim raksturīgās bremzes “nu ko tad es…”, “nesaki “hop”, pirms neesi pārlēcis” mūsdienu pasaulē nedarbojas.”

Uzziņa

SIA “Bernātu Dzintariņš”

Komercreģistrs: 09.05.2016.

Sēdvietas iekštelpās un terasē – 70.

Darbinieku skaits – 9.

Bezmaksas auto stāvvieta, pieejamība invalīdiem.

2018. gadā kafejnīca kļuva par biedrības “Latvijas Lauku forums” konkursa “Dižprojekts” laureātu.

Saņemta atzinība Valsts valodas centra rīkotajā akcijā “Latviešu valodai draudzīga vide”.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.