Pārkaisi to ķūliķi ar mušķibātu, lai ir gārdāks! Ko par mums atklāj ēdienu nosaukumi? 0
Ķiļķeni, kluči, kļockas, ķūliķi, parpaliņas – tik dažādi Latvijā sauktas klimpas, liecina valodnieces, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētnieces BRIGITAS BUŠMANES pētījumi. Šie vārdi mūsdienās izloksnēs vēl ir dzirdēti, bet daudzi citi senāki ēdienu nosaukumi jau ir izzuduši.
Kā dažādos novados atšķīrušies vienu un to pašu ēdienu nosaukumi, no kuru tautu valodām latvieši ietekmējušies, B. Bušmane pēta jau ilgus gadus, ir publicējusi rakstus par dažādu ēdienu nosaukumiem, izdevusi grāmatu “Piena vārdi”.
Kāpēc pētniece pievērsusies tieši ēdienu nosaukumu izpētei, un ko tie pasaka par mums, latviešiem?
B. Bušmane: Ēdiens ir viena no būtiskākajām tautas materiālās kultūras sastāvdaļām, saistīts ar etnisko vēsturi, un tajā ievērojami ilgāk nekā citās jomās saglabājušās senās tradīcijas, paražas.
Savukārt ēdienu nosaukumi ir ļoti nozīmīgs un bagāts avots valodnieciskā skatījumā,
jo ietver daudzveidīgu materiālu dažādu valodas parādību izzināšanai un sniedz liecības arī etnogrāfiem, vēstures pētniekiem, piemēram, par izmaiņām materiālajā aspektā, par tautu, to valodu kontaktiem.
Ēdienu leksika ir saistījusi tautas garamantu vācējus jau 19. gadsimta beigās – piemēram, laikraksta “Dienas Lapa” pielikumiem “Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem” ēdienu nosaukumi iesūtīti aptuveni no 60 izloksnēm, kopā ap 200 apvidvārdu.
Tur minēti arī mūsdienās aizmirstu ēdienu nosaukumi, piemēram, “mellā sula”, tas ir no cūkas asinīm un putraimiem vārīts ēdiens. Teritoriālā nošķirtība, ierobežotie sakari, protams, ir veicinājuši ēdienu apzīmējumu daudzveidību dažādos novados.
Piemēram, ir konstatēti vairāki nevārīta maizes ēdiena nosaukumi: “biguze”, “siderbiksis”, “privuliņa”, “čubītes”, “sigumiņš”, “pižurs”, “drupenis”, “salabuka”, “pigarica”.
Konkrētu leksikas tematisku grupu vispusīga apzināšana aizsākās 20. gadsimta otrajā pusē, kad tika vākts, aprakstīts, izpētīts, piemēram, ar dabu, dabas parādībām, zemkopību, augiem, arī ar ēdieniem saistītais vārdu krājums, kā arī zivju nosaukumi.
Mūsdienās ēdienu nosaukumu dažādība samazinājusies. Ēdienu gan laikam ir vairāk, taču visos Latvijas novados tos lielākoties sauc vienādi. Vai uzskatāt to par zaudējumu, valodas noplicināšanos vai arī labi, ka nu vienas valsts iedzīvotājiem vieglāk saprasties?
Jāatzīst, ka ēdienu nosaukumu dažādība attiecas galvenokārt uz tradicionālo uzturu, kas pārmantots no paaudzes paaudzē. Tāpēc mūsdienās tie reizē ir arī vēstures izziņas avots.
Nosaukumu dažādība jebkurā jomā liecina par tautas vērīgo, vērtējošo attieksmi pret visu, savdabīgo pasaules uztveri, radošo garu.
Jāatzīst, ka mūsu valodā, tostarp ēdienu leksikā, ir daudz vārdu, kuri izzūdot aizver arī kādu saistošu lappusi tautas kultūrvēsturē.
Vēl pagājušā gadsimta 60. un 70. gados daudzviet lietoja senos ēdienu nosaukumus, kas raksturīgi tikai konkrētam novadam vai dialektam, bet jaunā paaudze dzirdējuši varbūt ir, bet vairs nezina, ko tie nozīmē.
Daļa ēdienu nosaukumu, protams, vairs netiek lietoti tāpēc, ka atsevišķi produkti pamazām izzūd vai jau izzuduši – piemēram, kaņepju piens, tauku iešņavas.
Kas ir tauku iešņavas? Izklausās “garšīgi”
Tās ir bijušas viens no galvenajiem aizdariem vēl 19. gadsimta otrajā pusē. Iešņavas gatavotas no cūku, retāk liellopu un aitu, nieru taukiem, kas, pievienojot piparus, virces, sāli, sastampāti valkani, un izveidotas apaļas vai ovālas pikas, kas ietītas tauku plēvē. Daudzos apvidos tās ir žāvētas.
Visai pilnīgu ieskatu to gatavošanā, izskatā sniedz izloksnēs zināmie dažādie nosaukumi: “grūstie tauki”, “rullētie tauki”, “tītie tauki”, “žaudētie tauki”, “žāvētie tauki”, “tauku kukulis”, “pīte”, “ritulu tauki”, “pīlīte”, “zose”, “labie tauki”.
Tehnoloģiju attīstības dēļ mainījušās arī ēdienu izejvielas un to apstrādes veids, piemēram, graudu grūšana piestā vai malšana rokas dzirnās. Līdz ar to izzuduši nosaukumi “grūdenis”, “grūslis”, kas sākotnēji ir apzīmējuši ēdienu no piestā grūstiem graudiem.
Taču ir ēdieni, kuri reizē ar savu nosaukumu pamazām atdzimst.
Piemēram, par balto sviestu gadiem neko nedzirdējām, taču nu Rucavas pusē to atkal gatavo un arī vārds atgriežas. To sauca arī par “leišu sviestu” jeb “leiti”, “balto leiti”.
Baltais sviests parasti ir no skāba krējuma gatavots, no paniņām neatdalīts. Senāk tas Lejaskurzemē galvenokārt bijis saimes galdā, ēsts pie kartupeļiem, arī pupām, ziests uz maizes. Mūsdienās, var teikt, baltais sviests ir pat Rucavas etnogrāfiskā ansambļa vizītkarte. To, šķiet, baudījuši daudzi, kam gadījies būt ansambļa saietos, koncertos.
Vai ir kādi ēdieni, kuri sevišķi izceļas ar to, ka tiem bijuši ļoti dažādi nosaukumi?
Vairākiem ēdieniem nosaukumu skaits, gan kopā ar vārdu variantiem, sniedzas pāri simtam. Visvairāk to – ap 300 – ir sīkajiem kausētu tauku pārpalikumiem – dradžiem.
Izloksnēs raksturīga parādība ir vārda varianti, kas atklāj vārddarināšanas īpatnības valodā – piemēram, slāvismam “biguzis”, kas apzīmē nevārītu vai vārītu ēdienu no maizes gabaliņiem, ir ap 17 variāciju – “biguze”, “bigucis”, “bigūzis”, “biga”, “bigūze”, “bigusis”, “biguža”, “biģele”.
Rakstāt, ka par parpalām sauktas klimpas. Mūsdienu sarunvalodā tās ir lupatas, grabažas. Kāpēc vārds tik ļoti mainījis nozīmi?
Kā zināms, valodā daudziem vārdiem mēdz būt dažādas nozīmes. To atklāj arī ēdienu nosaukumi – viens vārds, respektīvi, tā variants, apzīmē dažādus ēdienus.
Piemēram, minētajiem atvasinājumiem ar sakni “big-” konstatētās nozīmes var apkopot trīs grupās – tie nosauc maizes ēdienu, miltu ēdienu vai kartupeļu ēdienu.
Dažkārt nozīmju attīstība ir visai viegli skaidrojama, bet nereti nepieciešami plašāki pētījumi par vārda cilmi. Tas sakāms arī par vārda “parpalas” nozīmēm.
“Parpalas” nav literārās valodas vārds.
“Latviešu valodas slenga vārdnīcā” tas minēts ar nozīmi “mantas, lietas”. Ziemeļrietumu un centrālajā Zemgalē visai plašā areālā šis vārds tiek lietots no stingras mīklas drupinātu, sīku klimpiņu, arī no tām gatavotas zupas apzīmēšanai. Dažviet tas ir bijis pļāpas nosaukums.
Tā lietojumā droši vien varētu būt arī lietuviešu valodas ietekme – arī lietuviešu valodā vārds “parpelis” dažviet ir sastopams ēdienu leksikā. Arī lietuviski ar to apzīmē klimpas, kaut ļoti reti un dažviet.
Interesanti, ka latviešu un lietuviešu valodā zināmi vairāki biezputru apzīmējumi,
kas semantiski saistāmi ar audumu nosaukumiem. Piemēram, latviešu izloksnēs “vadmalu biezputra”, “pusvadmala”, “nātnā biezputra”, “nātnene”, “pusnātnene”, “bukstiņu biezputra”. Bukstiņš ir arī audums.
Kā skaidrot šo saistību? Domājams, atbilde rodama materiālajā pasaulē. Kā zināms, apģērbs un ēdiens ir neatņemamas ikdienas reālijas. Senāk miežu biezputra vārīta, nobeidzot kādu svarīgu darbu, piemēram, apsējībās, appļāvībās, apkūlībās.
Tā vārīta arī pēc auduma noaušanas, lai tas būtu biezs, stiprs.
Jūs norādījāt, ka ēdienu nosaukumus ietekmē arī starptautu sakari. Varat minēt kādus konkrētus piemērus?
Būtiska izlokšņu leksikas daļa ir aizguvumi no citām valodām. Tie parasti sastopami šaurākā vai plašākā areālā pierobežā. Piemēram, Rucavā 1929. gadā toreizējais Nīcas lauksaimniecības skolas audzēknis Jānis Ģirnis pierakstījis vairāk nekā 70 ēdienu nosaukumus, ko iesniedzis Latviešu folkloras krātuvei.
Apkopotajā krājumā ir daudzi vārdi, kas aizgūti no lietuviešu valodas vai izloksnē ienākuši ar lietuviešu valodas starpniecību,
piemēram, “kreķena” (jaunpiens), “kresni” (dradži), “kunkulīne” (piena zupa ar sīkām, parasti no cietas mīklas drupinātām klimpām). Tāpat ar lietuviešu valodu varētu būt saistīts “ķausis” (ola), “ķepenas” (aknas), “pasukas” (paniņas), “žildiņi” (biezpiens), “ķūliķi” (miežu miltu klimpas), “mušķibāts” (cukurs), “šišņaks” (ķiploks).
Savukārt Ziemeļvidzemē ēdienu nosaukumos saskatāmi somugrismi.
Piemēram, “ņiras” un “razas” ir tie paši dradži, “tempis” ir kartupeļu biezputra.
Ģermānismi ēdienu nosaukumos galvenokārt sastopami Latvijas rietumdaļā,
piemēram, pankūkas sauktas par penkokiem vai plinkšķeniem, dradži par grībām, aukstā gaļa ir galerts, zilce, kopķēzis.
Slāvismi vairāk ienākuši Latgalē un Rietumzemgalē,
piemēram, tārags ir biezpiens, masļankas – paniņas, molozejs – jaunpiens, škvarkas – dradži, studinis un rubcas – galerts, dzjupka un murcauka – nevārīts maizes ēdiens, blīņi – pankūkas. Slāvismus Latgales dienvidu izlokšņu ēdienu leksikā aprakstījusi Antoņina Reķēna.
Dažādās izlokšņu leksikas tematiskajās grupās ir sastopami etnonīmi,
tas ir, tautas, cilts vai citas etniskas kopības nosaukumi. Tie ir vēstures liecinieki un svarīgs tautu kultūrvēsturisko sakaru izpētes priekšmets.
Ēdienu nosaukumos pagaidām fiksēti pieci tautību nosaukumi, proti, leiši, žīdi, igauņi, krievi, poļi. Piemēram, ir pazīstams jau minētais “leišu sviests”, “žīdu klimpas”, “igauņu putra”, “krievu zupa”, “poļu sviests”.
Etnogrāfe Linda Dumpe izteikusi hipotēzi, ka baltais sviests Latvijā izplatījies caur Lietuvu, tāpēc guvis tādu nosaukumu. Savukārt Igaunijas pierobežā fiksēts putraimu un kartupeļu biezputras nosaukums “igauņu” jeb “igoņu putra”. Ir zināms, ka Igaunijā tā savukārt dēvēta par “latviešu putru”. Taču ne vienmēr nosaukumā ietvertais etnonīms norāda uz ēdiena saistību ar konkrēto tautu.
Kā šo ēdienu nosaukumu bagātību saglabāt nākamajām paaudzēm?
Daudzveidīgais izlokšņu vārdu krājums ir mūsu garīgā bagātība, kas apzināma, apkopojama arī mūsdienās. Te ir plašs darbalauks novadu entuziastiem un ikvienam, kas apzinās tās vērtību.
