Dzīves apnikušie 6
Traģiskās izšķiršanās iemesli lielākoties palika neatbildēti, bet bieži kā pašnāvības pamatojums figurēja “dzīves apnikums”. Piemēram, 1932. gada vasarā kāds 37 gadus vecs Inčukalna pagasta iedzīvotājs sagraizīja sevi ar bārdas nazi. Viņa dzīvību izdevās glābt, un slimnīcā vīrietis skaidroja, ka vēlējies darīt sev galu, jo “dzīve viņam galīgi apnikusi un viņš nav varējis sagaidīt mūža vakaru”.
Šķiet, ar “dzīves apnikumu” tolaik saprata apmēram to pašu, ko mūslaikos ar depresiju. Aiz tās varēja slēpties gan neveiksmes uzņēmējdarbībā, gan nespēja sakārtot personīgo dzīvi, gan nedziedināma slimība. Vai arī bez saprotama iemesla. Drēbnieks, atraitnis Zemītis 1927. gada septembra beigās pakārās Turaidas – Inciema ceļa malā, iepriekš ieturēdamies ar “kortelīti”, baltmaizi un desu. Šī pašnāvība daudziem šķita nesaprotama, jo drēbnieks nebija vientuļš – viņam palika 20 gadus veca meita.
20. gadu beigu un 30. gadu sākuma ekonomiskās krīzes apstākļos uz drūmām domām varēja pamudināt darba zaudējums. Siguldas pagasta darbvedis Kārlis Zariņš 1930. gada 13. martā metās zem vilciena, jo bija pienācis brīdis šķirties no darba. Jāpiebilst, neatkarīgās Latvijas valsts laikā sabiedrība daudz iejūtīgāk nekā pirms Pirmā pasaules kara izturējās pret pašnāvību gadījumiem bezcerīgu darba meklētāju vidū, jo, piemēram, 1914. gada 22. maija “Latviešu Avīzes” par šādiem ļaudīm rakstīja: “Redzams, še ir plānā galdiņa urbēji, kuri labāk lec Daugavā, nekā iet uz laukiem, kur darba un maizes gana.”
Tikmēr uzņēmēju aprindās arī pēc kara vēl bija dzīvs “veco laiku” goda kodekss, kas nozīmēja, ka parāda neatdošana sagrauj reputāciju. Jaunās krīzes gados ne viens vien tirgotājs vai ražotnes īpašnieks padarīja sev galu, apjaušot, ka nespēj vairs nokārtot finansiālās saistības. 1924. gada decembrī tirgotājs Maksis Želviņš mēģināja noindēties, iedzerot līdzi paņemto opija tinktūru, kad viņa kreditors, arī tirgotājs, atteica pagarināt termiņu 40 tūkstošu Latvijas rubļu atmaksai.
Līdzīgu ceļu izvēlējās ebreju lieltirgotājs Jāzeps Davidovičs, kuram piederēja galantērijas veikals Kungu ielā 28. Davidovičam bija tāda vīra slava, kurš allaž atdod parādus, tādēļ kreditori viņam labprāt aizdeva arī lielas summas. Tomēr 1927. gada rudenī ļaudīm jau sāka trūkt naudas un tirgošanās vairs neritēja kā agrāk. Decembrī pienāca laiks atmaksāt kārtējo kredītu. Tirgotājam vajadzīgo summu savākt neizdevās. Vispirms viņš mēģināja izlēkt pa logu, bet, kad tas neizdevās, dažas dienas vēlāk savā veikalā pakārās. Ķīlnieka lomā 1928. gada sākumā tāpat bija nonācis kādas dzelzslietu tirgotavas Tērbatas ielā 19 īpašnieks. Viņš bija daudz preču atdevis klientiem pret parādzīmēm, bet, tā kā šos vekseļus neatmaksāja, arī saimniekam vairs nebija naudas. Tirgotāju atrada veikalā pakārušos.
Ekonomiskās krīzes laikā saimnieciski pašnāvības motīvi pārliecinoši pārspēja romantiskos, parasti dominējošos, kad vainīga bija nelaimīga mīlestība, neuzticība, vecāku bargums. 1933. gada februārī Valmieras kara apriņķa pārvaldes rakstvedis Jānis Karlsbergs nelaimīgas mīlestības dēļ vispirms mēģināja mežā sev pārgriezt vēnas. Kad tas nedeva efektu, lūkoja pakārties. Arī tas nesekmējās.
Visbeidzot viņš nošāvās. 1926. gada 23. marta rītā pašnāvības mēģinājumu, pārgriežot vēnas, izdarīja 24 gadus vecais Mežu departamenta darbinieks un bermontiādes cīņu dalībnieks Arturs L. un 21 gadu vecā Helēna B. Puisis bija latvietis, meitene poliete. Abi satikās jau četrus gadus, taču Helēnas vecāki neminētu apsvērumu dēļ bija pret laulību. Tad jaunie Pierīgā noīrēja istabu, kur mēģināja darīt sev galu. Abus laikus atrada un aizveda uz slimnīcu.
Tolaik nebija svešas arī pusaudžu problēmas. 1933. gadā avīze “Pēdējā Brīdī” vēstīja par 15 gadus jauno Skaidrīti, kura tik kaismīgi cienījusi kino, ka, nerēķinoties ar mātes dusmām, varējusi pavadīt kinoteātros visu dienu, skatoties seansu pēc seansa līdz vēlai naktij.
Izcēlās pamatīgs konflikts ar māti, un tas noslēdzās ar Skaidrītes ielēkšanu Daugavā. Par laimi, meiteni izglāba zvejnieki, taču meiča nosolījās nākamreiz nošauties. Jācer, savus draudus viņa neīstenoja. Arī tikai pabaidīt laikam bija nolēmusi Rīgā pazīstamā inženiera un namīpašnieka Kalpaka 19 gadus vecā meita. 1932. gada 13. oktobrī pirms smaržu esences iedzeršanas viņa vispirms izsauca ātro palīdzību, jo “kāda sieviete” esot saindējusies. Ārsti atrada meiteni bezsamaņā un aizveda uz slimnīcu.
