Latvijā
Politika

Patiesība par Valsts prezidenta ģimeni, pilsonību un izglītību. Egils Levits atbild uz “Latvijas Avīzes” jautājumiem45

Foto: Ilmārs Znotiņš/Valsts prezidenta kanceleja

Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Žurnālisti Māris Antone­vičs un Māra Libeka tikās ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, lai izvaicātu viņu par aizvadīto gadu valsts augstākajā amatā un pēdējā laikā izskanējušām aizdomām par prezidenta biogrāfijas faktiem.

Nesen apritēja jūsu pirmā gadadiena amatā, un šajā sakarā bija gan jūsu paša atskaite, gan sabiedrības vērtējums. Lūk, “Kantar TNS” veiktajā socioloģiskajā aptaujā tās dalībnieki jūs 10 punktu skalā novērtējuši ar 4,5 punktiem. Tātad viduvēji. Arī starp viedokļiem bieži skan, ka jūs esat bijis nemanāms un pārāk piekāpīgs koalīcijai. Vai piekrītat kritikai, un vai kaut ko plānojat mainīt savā darba stilā?

E. Levits: Satversmē ir noteikts, ka Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski un ir valsts bruņoto spēku augstākais vadonis. Savukārt par dažādu jomu iekšpolitiskajiem jautājumiem prezidents piedalās diskusijās un izsaka savu viedokli, bet nepieņem lēmumus, kaut arī tos ietekmē.

Esmu aktīvi piedalījies diskusijās un ietekmējis lēmumus tādos svarīgos jautājumos kā, piemēram, administratīvi teritoriālā reforma, izglītības reforma, esmu izteicis savas domas par mūsu valsts un valsts pārvaldes modernizāciju.

No starptautiskām tribīnēm esmu mudinājis domāt par moderno tehnoloģiju iespējām un riskiem. Tieši šim jautājumam patlaban ir pievērsta liela uzmanība starptautiskajā mērogā, tāpēc esmu gandarīts, ka par to izdevās uzsākt diskusiju arī mūsu valstī.

Iekšpolitiskajās diskusijās lielā mērā, bet ne simtprocentīgi mans viedoklis ir ņemts vērā.

Piemēram, tagad mēs izstrādājam latviešu vēsturisko zemju likumprojektu. Administratīvi teritoriālās reformas apspriešanas laikā Saeima piekrita, ka, lai stiprinātu piederību un latvisko daudzveidību, kā arī vietējās kultūrtelpas, šāds likumprojekts ir nepieciešams.

Septembra sākumā to iesniegšu parlamentā.

Tāpat uzstāju, ka pēc reformas nedrīkst pazust vēlēta vietējā demokrātiskā pārstāvniecība. Tas ir svarīgi gan identitātes, gan arī mūsu valsts kopējās attīstības dēļ. Arī šo manu priekšlikumu Saeima ņēma vērā, un tas tiks iestrādāts likumā.

Es neuzskatu, ka Valsts prezidentam ir nepieciešami skaļi populistiski PR gājieni. Daudz svarīgāk ir būt pastāvīgā dialogā ar Saeimu, valdību un sabiedrību un panākt valstiski nozīmīgus uzlabojumus.

Stājoties amatā, es sacīju, ka būšu visas tautas prezidents. Tas nenozīmē izdabāt katram no nepilniem diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju.

Tas nav nedz iespējams, nedz vajadzīgs, jo cilvēki ir dažādi un uzskati ir dažādi.

Visas tautas prezidents nozīmē, ka prezidents konsolidē viedokli, kas ir visas valsts un sabiedrības interesēs, nevis kaut kāda ekonomiska grupējuma vai kādas partijas ideoloģijas interesēs.

Tāpēc tas ir normāli, ka prezidenta viedoklis tiek kritizēts, jo tas neatbilst atsevišķu iedzīvotāju grupu interesēm. Ja Valsts prezidentu lielītu 90% iedzīvotāju, tas apliecinātu, ka kaut kas nav kārtībā ar demokrātiju.

Arī debašu dalībnieks var būt dažāds – stingrs, piekāpīgs… Daudz apspriesta arī situācija pērn, kad jūs aicinājāt Saeimu novērst pretrunu starp “Veselības aprūpes finansēšanas likumu” un likumu “Par 2020. gada valsts budžetu”. Tomēr ne pietiekami stingri, un Saeima šo norādi ignorēja. Bet arī jūs nespērāt nekādus tālākus soļus, bet mierīgi pieņēmāt. Vai tas bija pareizi?

Es varēju nosūtīt “Valsts budžeta likumu” otrreizējai caurlūkošanai, bet tā būtu budžeta pieņemšanas kavēšana un praktiski neko nedotu, jo Saeima bez grūtībām var vēlreiz nobalsot par šo likumu.

Es stingri ieteicu ņemt vērā “Veselības aprūpes finansēšanas likumu”, kas diemžēl tikai daļēji atspoguļojās budžeta likumā.

Taču jāņem vērā, ka parlamentam pieder valsts budžeta vara, Saeima ir valsts politiskās varas centrs un Saeimu ievēl Latvijas pilsoņi tā, kā viņi to uzskata par pareizu.

Nupat ir parādījusies jums veltīta grāmata ar skaļu nosaukumu “Viltvārdis”. Tajā apšaubīti vairāki jūsu biogrāfijas fakti. Ņemot vērā, ka grāmata izraisījusi diezgan lielu sabiedrības interesi, gribētu, lai jūs komentētu tajā izskanējušos apgalvojumus. Sāksim ar vēsturiski tālākiem. Piemēram, tiek norādīts, ka pretēji iepriekš apgalvotajam jūsu vectēvs un vecmamma nav bijuši izsūtīti uz Sibīriju un vispār jūs par saviem vecvecākiem uzdodat cilvēkus, kas tādi nemaz neesot. Kā ir patiesībā?

Piederu pie tiem cilvēkiem, kuri ir personīgi piedzīvojuši trīs paaudzes pirms manis – māti, vecomāti un vecvecmāti.

Mana mamma Ingeborga Bārga ir dzimusi 1926. gadā, bet pēc laulībām ieguvusi uzvārdu Levite. Viņas māte ir Auguste Bārga, kurai bija 21 gads, kad piedzima mana mamma. Auguste uzauga Vācijā, no kurienes nesen bija atbraukusi uz Latviju.

Šodien ārlaulībā dzimst apmēram puse bērnu, bet toreiz tas neskaitījās labi, ka neprecētai sievietei piedzimst bērns.

Tādēļ Augustes vecāki – Karlīne un Jānis Bārgi – adoptēja manu mammu Ingeborgu. Adopcijas nolēmumu 1926. gada beigās pieņēma Jelgavas apgabaltiesa; tas ir ierakstīts arī manas mātes dzimšanas reģistrā.

Tādēļ vēlāk pēc dokumentiem mana māte oficiāli skaitās nevis savas īstās mātes Augustes Bārgs, pēc precībām Augustes Ermansones, bet gan savu vecvecāku – Karlīnes un Jāņa Bārgu – meita.

Citiem vārdiem – vecvecāki adoptēja savu mazmeitiņu. Kurioza nianse ir tā, ka pēc dokumentiem sanāk, ka mana māte piedzima, kad viņas mātei jau bijuši 55 gadi

Tāds neliels fizioloģisks retums, ko mani apmelotāji ir palaiduši garām.

Par šo adopcijas faktu es uzzināju samērā vēlu, bet savā ģimenē es vienmēr zināju, ka mana īstā vecmāmiņa ir Auguste Ermansone un vecvecmāte – Karlīne Bārgs.

Vēlāk Auguste apprecējās ar manu vectēvu Jāni Ermansonu. Abi tika izsūtīti kopā ar manu vecvecmāti Karlīni. Vecvectēvs Jānis Bārgs tajā laikā vairs nebija dzīvs – viņš nomira 1928. gadā.

Tas ir diezgan manipulatīvi šo faktu izlaist.

Vairākās intervijās esmu pieminējis Jāni Bārgu, vienmēr norādot, ka viņš ir mans vecvectēvs. Izlikties to neredzot, nozīmē apzināti manipulēt un apmelot.

No kreisās: Egila vecvecmamma Karlīne Bārga, vecmamma Auguste Bārga (Ermansone), māte Ingeborga Bārga (Levite). Priekšplānā Egils, mātei uz rokām māsiņa Egita. 1960. gada sākums.
No kreisās: Egila vecvecmamma Karlīne Bārga, vecmamma Auguste Bārga (Ermansone), māte Ingeborga Bārga (Levite). Priekšplānā Egils, mātei uz rokām māsiņa Egita. 1960. gada sākums.

Grāmatas autors Lato Lapsa apšauba vienu no intervijās minētām bērnības atmiņām, ka jūs kopā ar mammu dodaties uz Centrālo dzelzceļa staciju, kur pienāk vilciens un no tā izkāpj vecvecāki, kas atbraukuši no izsūtījuma Sibīrijā. Tas esot mazticams, jo jums tajā laikā bijis tikai nedaudz vairāk par vienu gadu un no šāda vecuma cilvēki parasti neko neatceroties.

Bieži ir tā, ka agrās bērnības atmiņas veidojas arī no nostāstiem. Atmiņas man par šo notikumu ir, bet es nevaru precīzi pateikt, kad mani vecvecāki atbrauca – vai tūdaļ pēc amnestijas vai vēlāk. Intervijās godīgi atbildēju, kā es šo epizodi izjutu un atceros kā mazs puika. Tas nav zinātnisks pētījums.

Grāmatā daudz rakstīts arī par jūsu tēvu un īpaši apšaubīta medijos bieži izskanējusī informācija, ka viņš padomju laikos bijis disidents. Vai tam ir kāds apliecinājums?

Tēvs visu laiku vēlējās tikt projām no PSRS, jo uzskatīja, ka mēs dzīvojam kā cietumā. Ja viņš būtu padomju režīma piekritējs un pārstāvis, tad viņam būtu pavisam citi uzskati.

Tiesa, viņš par sevi neko nestāstīja. Es pieņemu, tas bija tādēļ, ka tēva dzimta tika iznīcināta holokausta laikā. Tas ir normāli, ka cilvēks kļūst ļoti noslēgts pēc tik smagiem pārdzīvojumiem.

Kad es tēvam par šo traģisko laika posmu pavaicāju, viņš atbildēja: “Tā ir zudusi pasaule.” Tāpēc par tēva dzimtas vēsturi man ir maz informācijas.

Grāmatā ir aprakstīta epizode, ka tēva māsīca aicinājusi tēvu uz Izraēlu. Vai to māsīcu esat atradis?

Es nekad neesmu viņu meklējis. Iespējams, ka tāda bija, bet man tas nav zināms.

Rietumu raidstaciju klausīšanās kopā ar tēvu – cik ticamas ir šīs atmiņas? Pēc grāmatas autora domām, tas esot mazticams, jo jūs dzīvojāt komunālajā dzīvoklī, kur visi visus dzird un var paziņot čekai.

Tas bija vakara rituāls, var jau neklausīties pārmērīgi skaļi. Abi ar tēvu katru vai gandrīz katru vakaru pēc vakariņām klausījāmies BBC, “Deutsche Welle”, “Amerikas balsi”…

Šīs raidstacijas nepārtraukti tika traucētas, tāpēc bija jāuzregulē tie radioviļņi, kurus čekisti tik ļoti “nezāģēja”. Pēc tam ar tēvu diskutējām par dzirdēto.

Mēs bijām ļoti labi informēti par to, kas notiek ārpus PSRS. Bet vienlaikus es biju stingri piekodināts, ka to nekādā ziņā nedrīkstu stāstīt skolā vai citur.

Grāmatas nobeigumā izteiktas šaubas arī par jūsu pilsonību… 1972. gadā jūs emigrējāt uz Vāciju, bet tikai 1985. gadā ieguvāt Vācijas pilsonību. Kas notika starplaikā – vai jūs dzīvojāt bez pilsonības?

Starpposmā man bija Vācijas nepilsoņa (aliens) pase. 1985. gadā es kļuvu par Vācijas pilsoni. Vienlaikus man bija Latvijas vēstniecības Londonā izsniegtā Latvijas pase, taču tā no Vācijas viedokļa skaitījās neefektīva, jo Latvija pastāvēja tikai de iure, bet ne de facto.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1992. gadā es reģistrējos kā pilsonis.

Taču toreiz spēkā esošais Vācijas pavalstniecības likums neparedzēja dubultpilsonību.

Ja cilvēks tika brīvprātīgi uzņemts vienas svešas valsts (šai gadījumā – Latvijas) pilsonībā, tad tas nozīmēja atteikšanos no Vācijas pilsonības un saskaņā ar likumu Vācijas pilsonība tika automātiski zaudēta.

Kopš tā laika esmu tikai Latvijas pilsonis. Citādi tas nemaz nevarēja būt, jo es kļuvu par Latvijas vēstnieku Vācijā. Pašsaprotami, ka pašas Vācijas pilsonis nevarēja kļūt par ārvalsts vēstnieku Vācijā.

Dokuments, kas apliecina, ka Egils Levits 1989. gada 3. februārī ir nokārtojis Lielo juridisko valsts eksāmenu, iegūstot tiesības strādāt par tiesnesi un advokātu.
Dokuments, kas apliecina, ka Egils Levits 1989. gada 3. februārī ir nokārtojis Lielo juridisko valsts eksāmenu, iegūstot tiesības strādāt par tiesnesi un advokātu.

Par jūsu izglītību. Tā kā arī par to ir sētas šaubas… Vai varat visu izstāstīt un parādīt dokumentus, kas to apliecina?

Dzirdētas baumas, ka man vispār neesot juridiskās izglītības, jo man neesot pat bakalaura grāda, neraugoties uz to, ka esmu strādājis par Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi (smaida un rāda veselu mapi ar Hamburgas universitātes studiju laika dokumentiem).

Šeit nepieciešams neliels ieskats Vācijas juridiskajā izglītībā.

Tā sastāv no divām daļām. Pirmā daļa ir universitātē iegūtās teorētiskās zināšanas. Universitāti pabeidz ar pirmo juridisko valsts eksāmenu, kuru kārto nevis augstskolā, bet gan īpašā valsts iestādē – eksāmenu pārvaldē.

Savu pirmo juridisko valsts eksāmenu nokārtoju 1983. gadā Juridisko eksāmenu pārvaldē pie Hanzas Augstākās zemes tiesas, kas bija atbildīga par Hamburgas universitātes beidzējiem.

Taču ar universitātes absolvēšanu vien augstākā juridiskā izglītība nebeidzas, kā tas ir citās valstīs, arī Latvijā. Lai ieņemtu augstākos juridiskos amatus – kļūtu par tiesnesi vai advokātu –, ir vēl divarpus gadi jānokalpo augstākas tiesas dienestā par juristu (referendāru).

Tikai pēc tam jaunais jurists iegūst tiesības likt Lielo juridisko valsts eksāmenu. Es šo laiku nokalpoju Šlēsvigas-Holšteinas Augstākās zemes tiesas dienestā, kas mani sūtīja uz dažādām dienesta vietām.

Vispirms strādāju Ķīles prokuratūrā, kur man bija daudz militāru lietu, tad Ķīles Zemes tiesas civillietu nodaļā, pēc tam pildīju Plēnes pilsētas juridiskā referenta pienākumus, strādāju advokātu birojā Bonnā, Vācu industrijas asociācijā Ķelnē, Vācijas Budestāga Zinātniskajā dienestā (cita starpā, izstrādāju tur ekspertīzi Bundestāgam par Hitlera–Staļina pakta novērtējumu no starptautisko tiesību viedokļa).

Savu Lielo juridisko valsts eksāmenu nokārtoju 1989. gadā Brēmenes, Hamburgas un Šlēsvigas-Hol­šteinas Kopējā juridisko eksāmenu pārvaldē.

Līdz ar to kļuvu par asesoru, iegūstot tiesības strādāt ne tikai par parastu juristu, kas ir iespējams jau tūlīt pēc universitātes beigšanas un pirmā juridiskā valsts eksāmena nokārtošanas, bet jau par tiesnesi un advokātu, kas, protams, prasa daudz augstāku kvalifikāciju.

Pēc tam tajā pašā 1989. gadā ar Celles Augstākās zemes tiesas prezidenta rīkojumu pēc visu dokumentu pārbaudes tiku uzņemts advokatūrā. Mana patstāvīgā advokāta prakses vieta bija Getingena.

Tur pārņēmu lietas no publisko tiesību jomas. Bet pamatā strādāju zinātnisku darbu Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā.

Jāatzīmē, ka vācieši ļoti augstu vērtē savu klasisko divpakāpju juridisko izglītību un tādēļ šajā jomā nav ieviesuši Boloņas sistēmu, kur juridiskā izglītība beidzas jau ar maģistra grāda iegūšanu universitātē, nesasniedzot tiesneša un advokāta darbam nepieciešamo kvalifikāciju.

Paralēli tiesību zinātnei Hamburgas universitātē studēju arī politikas zinātni un, universitāti beidzot, 1986. gadā nokārtoju gala eksāmenu un ieguvu diplomēta politologa akadēmisko grādu, kas ir līdzvērtīgs maģistra grādam.

Starp citu, mana diplomdarba tēma bija “Politiskais konflikts starp padomju virskundzības pretenzijām un nacionālās patstāvības centieniem Latvijā”, kur analizēju mūsu atmodas toreiz vēl tikai pirmās vēsmas.

Lato Lapsa grāmatā ievietojis fotokopiju ar vēstuli no Valsts prezidenta kancelejas vadītāja An­dra Teikmaņa, kur galā ir šāds citāts: “Vēlos uzsvērt, ka prettiesiska privāta rakstura informācijas iegūšana un publicēšana jeb nelikumīgas darbības ar fiziskās personas datiem ir kriminālsodāma darbība, par ko var tikt piemērots Krimināllikumā paredzētais sods.” Godīgi sakot, tas lika satrūkties – vai interese par valsts amatpersonu dzīvi tiešām ir “privāta rakstura informācija” un par to var nonākt cietumā?

Jā, par nelikumīgu piekļuvi personas privātajiem datiem un to izmantošanu tiešām draud kriminālatbildība.

Jūs līdz šim maz komentējat grāmatu, lai gan jautājumi bija gan preses konferencē, gan raidījumā. Tomēr viens no komentāriem ir šāds: “Esmu pateicīgs visiem kritiķiem, apmelotājiem un visiem tiem, kas vēlas mani novirzīt no tiem mērķiem, ko es esmu uzstādījis kā prezidents un persona. Tas man ir papildu stimuls uzskatīt, ka mans ceļš un virzība ir pareiza.” Un tomēr, kāpēc grāmatas autoram nesniedzāt visas tās atbildes, ko šodienas intervijā?

Tā ir principiāla nostādne, kas izriet no izpratnes par vārda brīvību demokrātiskā sabiedrībā. Ir manipulācijas, dezinformācija un ir normāls žurnālistisks darbs. Es atbildu uz žurnālistu jautājumiem.

Bet uz tādu cilvēku jautājumiem, kuri pastāvīgi nodarbojas ar melno PR, ar dezinformāciju, kā arī uz tāda cilvēka jautājumiem, par kuru ir tiesas spriedums, ka viņš vēlas iegūt informāciju negodprātīgos nolūkos, nevienam nav pienākums atbildēt*.

Tas pieder pie demokrātiskas sabiedrības higiēnas, pie medijpratības, kas ir ļoti aktuāla mūsu sabiedrībā: spēt atšķirt žurnālistiku, kuras mērķis vienmēr ir (vai tai ir jābūt) noskaidrot patiesību, no tās informācijas plūsmas, kuras mērķis ir apmuļķot cilvēkus.

Saistītie raksti
Apliecībā ir piezīme: Dzimis pirmais ārlaulībā. Saskaņā ar Jelgavas apgabaltiesas civildaļas nolēmumu no 7. oktobra 1926. gada augšminētā Ingeborga Alma Bārgs adoptēta no tēva Jānis Bārgs 60 gadus vecs, mašīnists, kurinātājs, latvietis, evaņģēliski luterisks; adopt. māte Karlīne Bārgs, 55. gadu veca latviete, lutere.
Apliecībā ir piezīme: Dzimis pirmais ārlaulībā. Saskaņā ar Jelgavas apgabaltiesas civildaļas nolēmumu no 7. oktobra 1926. gada augšminētā Ingeborga Alma Bārgs adoptēta no tēva Jānis Bārgs 60 gadus vecs, mašīnists, kurinātājs, latvietis, evaņģēliski luterisks; adopt. māte Karlīne Bārgs, 55. gadu veca latviete, lutere.

* Lato Lapsa bija pieprasījis informāciju no Valsts prezidenta kancelejas un tiesa konstatēja, ka tas darīts negodprātīgā nolūkā. – Red.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

DJ
DIĀNA JANCE
Kultūra
“Man liekas, ka dzīvojam idilles stūrītī.” Sarunā ar Jāņa Baltvilka balvas ieguvēju grāmatu mākslā Loti Vilmu Vītiņu
Intervija 1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
“Ja visa pasaule zināja, ka Latvija ir okupēta, kāpēc neviens neiestājās par mums?” Stalbes dalītās domas par palīdzību Baltkrievijai 23
14 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs: “Mēs sākām novērtēt vienkāršas lietas – saziņu, satikšanos, to, ka bērnus var aizvest uz skolu un bērnudārzu.”
12 stundas
LE
LETA
Veselam
Covid-19 konstatēts diviem no un uz Aglonu braukušiem pasažieriem 2
16 stundas
ZB
Zigmunds Bekmanis
Pasaulē
Miera mīļotāju paradīzē: Kā Zigmunds aizbrauca uz noslēpumainajām Ālandu salām, ko Covid-19 nav skāris
19 stundas