Pēc pārslimota kovida – atkal slimnīcā vai pie skābekļa. Dzīvības un nāves jautājums, bet valsts nepalīdz 60
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā valsts neapmaksā skābekļa koncentratorus pacientiem, kuri sirgst ar elpošanas mazspēju, tajā skaitā arī Covid-19 pārslimojušajiem cilvēkiem. Kāda būs Veselības ministrijas (VM) un arī Labklājības ministrijas (LM) rīcība, lai šiem pacientiem atvieglotu ciešanas?
Kāda veselības aprūpe sagaidāma tiem, kuriem pēc pārslimota kovida radušies veselības sarežģījumi? Par šiem jautājumiem vakar interesējās Saeimas Sociālo un darba lietu komisija, un deputāti bija nepatīkami pārsteigti, ka valsts desmit gadu laikā nav vēlējusies palīdzēt cilvēkiem, kuriem nepieciešama mākslīgā skābekļa padeve.
Aizvadītā gada decembra sākumā Astrīda Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS), kur viņai veica izmeklējumu, inficējās ar Covid-19. Tā sagadījās, ka tieši tajā nodaļā, kur viņai bija jāuzturas pāris dienas, tolaik inficējās visi pacienti. Astrīda pēc dažām dienām infekciju pārveda mājās. Viņai paveicās, jo kovidam raksturīgie simptomi pazuda jau pēc pāris dienām, bet tie parādījās viņas dzīvesbiedram.
“Cerējām, ka viņš to izslimos tikpat ātri kā es. Bet nekā… Sekoja ārstēšanās Balvu slimnīcā, bet divas dienas pēc tam, kad viņš tika palaists mājās, atkal paaugstinājās temperatūra, ģimenes ārstes ieteiktais paracetamols joprojām nepalīdzēja, un vīrs atkal nonāca Balvu slimnīcā, kur viņam atklāja pneimoniju.”
“Četri mēneši Balvu un Stradiņa slimnīcā, trīs nedēļas pat reanimācijas nodaļā… Beidzot kopš 10. aprīļa viņš ir mājās, diemžēl ar bojātām plaušām, tāpēc vairs nespēj dzīvot bez mākslīgās skābekļa padeves, proti, skābekļa koncentratora, kurš ir pieslēgts pie elektrības. Vienīgi ēšanas laikā bez tā var iztikt, bet ne ilgāk par piecām minūtēm,” “Latvijas Avīzei” stāsta Astrīda.
Lai ik pēc trim mēnešiem varētu tikt vizītē pie ārsta, ir nepieciešams neliels pārvietojams skābekļa balons. Ģimene ir iegādājusies arī savu strāvas ģeneratoru, ja gadījumā rodas elektroenerģijas padeves traucējumi. Šonedēļ pat Astrīda pa ceļam uz Rīgu pie ārstiem saņēma ziņu, ka divas stundas nebūšot elektrības. “Labi, ka mājās bija mazmeita, kura zināja, kā šajā ārkārtas situācijā rīkoties,” par tās dienas satraucošo notikumu man stāsta Astrīda.
Kopš decembra, kad viņas dzīvesbiedrs sasirga ar kovidu, ģimene nomā skābekļa koncentratoru par 40 eiro mēnesī. Tagad, kad dzīvesbiedrs atgriezies mājās ar smagiem plaušu bojājumiem, nepārtraukta mākslīgā skābekļa padeve viņam ir dzīvības un nāves jautājums. Skābekļa koncentratoram ir pievienots 12 metru vads, lai Astrīdas vīrs nebūtu piesaistīts pie gultas un viņam būtu iespēja pārvietoties.
Paši nespēj samaksāt
Pulmonologs, RAKUS galvenais speciālists pneimonoloģijā Alvils Krams, vakar Saeimas deputātiem pastāstīja, ka vairāk nekā desmit gadus viņš cenšoties vienoties ar Veselības ministriju par to, ka valstij pacientiem ar hronisku un akūtu elpošanas mazspēju ir jānodrošina skābekļa padeves aparatūra un arī medicīnas personāls, kas apmāca ar to rīkoties.
“Līdz šim vienīgais arguments bijis, ka neesot mehānisma, kā to apmaksāt, un neesot arī naudas. Turklāt esot citas politiskās prioritātes,” sacīja dakteris Krams un uzsvēra, ka jau ilgus gadus Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur pacientiem, kam skābekļa terapija nepieciešama uz mūžu, tā netiek nodrošināta.
Pandēmijas laikā ir parādījušies akūti slimnieki, kuriem skābekļa terapija ir vajadzīga vienu vai divus mēnešus. Tie galvenokārt ir kovida slimnieki, skaidroja pulmonologs. Nacionālais veselības dienests neesot atsaucies aicinājumam strādāt kopā, lai vienotos, kā pacientiem tikt pie valsts apmaksātiem skābekļa koncentratoriem un kā būtu apsekojama šo pacientu veselība – kādi izmeklējumi un cik bieži viņiem ir vajadzīgi un cik liels finansējums no valsts budžeta tam būtu nepieciešams.
“Zināms, ka tiek izīrēti vairāk nekā 500 koncentratoru, varbūt desmitiem ir nopirkti. Viens šāds aparāts maksā 900–1000 eiro. Ir pacienti, kuri ilgus gadus nav spējuši samaksāt. Patlaban apmēram tūkstoš pacientu būtu nepieciešama skābekļa terapija, bet ilgtermiņā varētu būt ap diviem tūkstošiem pacientu ar elpošanas nepietiekamību,” skaidroja A. Krams.
Latvijā ir četras firmas, kas gadiem nodarbojas ar skābekļa aparātu izīrēšanu. Uzņēmējs Artis Svaža to dara jau 12 gadus un Saeimas deputātiem sacīja, ka stāsti esot baisi dramatiski: “Viena veca tantiņa pa ziemu iet slimnīcā, jo viņai nav naudas, lai samaksātu par apkuri, un viņa nevar atļauties nomāt skābekļa koncentratoru. Viņa savā mājā dzīvo tikai tad, kad apkures sezona beigusies, jo tad ir līdzekļi skābekļa padeves aparātam.”
Ministriju atbildīgie ierēdņi vakar atbildēs Saeimas deputātiem nespēja piedāvāt risinājumu, kā kovida slimniekiem, kā arī citiem pacientiem, kuriem nepieciešama skābekļa terapija ārpus stacionāra, tā tiks nodrošināta. Tāpēc 28. aprīlī notiks atkārtota Saeimas komisijas sēde par šo jautājumu, kurā ministrijām ir jāiesniedz skaidrs redzējums.
Cik daudz un kādi izmeklējumi?
Papildu finansējums būs nepieciešams, lai palīdzētu ne tikai elpošanas mazspējas gadījumos, bet arī lai novērstu citus veselības traucējumus kovidu pārslimojušajiem pacientiem. RAKUS galvenā speciāliste infektoloģijā, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Ludmila Vīksna pastāstīja, ka martā apmēram 40 pacienti pēc mēneša, kopš pārslimots Covid-19, atkal atgriezās RAKUS, lai ārstētu dažādas patoloģijas.
L. Vīksna: “Esam novērojuši tos pacientus, kuriem pēc pārslimota kovida aizritējuši 3–6 mēneši. Mūsuprāt, šiem pacientiem vajadzētu laboratoriskos un radioloģiskos izmeklējumus, kā arī speciālu anketēšanu. To esam aizguvuši no ārzemju kolēģiem, kuri arī apzina pacientu sūdzības, it īpaši dzīves kvalitātes izpratnē.
Viņi aptaujā pacienta ģimenes ārstu un piederīgos tajos gadījumos, kad ģimenes ārstam radušās aizdomas, ka pacients pats nespēj adekvāti novērtēt savu veselības stāvokli. Tas notiek tāpēc, ka pacientiem ir centrālās nervu sistēmas un kognitīvās (neadekvāta uzvedība) problēmas.
Apmēram mēnesi pēc tam, kad cilvēks izrakstās no slimnīcas un noslēdz darba nespējas lapu, ģimenes ārstam arī tad, ja cilvēks nesūdzas, viņu jānosūta veikt tos izmeklējumus, kuru rezultāti, izrakstoties no stacionāra, bijuši patoloģiski. Pēc pārslimošanas ir nepieciešami arī citi izmeklējumi.
Šo pacientu imūnā sistēma, kas ir izsīkusi slimības laikā, ir līdzīga kā HIV pacientiem, līdz ar to ir vajadzīga imūnsupresija. Patlaban nav iespējams pateikt, cik daudz un tieši kādi izmeklējumi vajadzīgi pēc kovida pārslimošanas. Dažādās valstīs paņēmieni ir dažādi.
RAKUS ir izstrādāta sava ceļa karte, kā apsekot tos pacientus, kas ārstējušies stacionārā. Ceļa karte tiek izstrādāta arī to cilvēku veselības aprūpei, kas ārstējušies ambulatori. Ģimenes ārstiem esam izplatījuši rekomendācijas.”
Prasīs divus miljonus rehabilitācijai
VM Ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāja Sanita Janka pastāstīja, ka ministrija gatavo divus informatīvos ziņojumus ar papildu finanšu pieprasījumu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem kovida pacientu ārstēšanai un dinamiskai novērošanai.
Ministrija valdībai lūgšot papildu naudu – apmēram divus miljonus eiro gadā – kovidu pārslimojušo cilvēku rehabilitācijai. “Rehabilitācijai nepieciešamais finanšu pieprasījums būs pirmais, ko mēs iesniegsim Ministru kabinetam,” deputātiem solīja S. Janka.
