Pēteris Apinis. Infodēmija 89
Pēteris Apinis


Bijušais veselības ministrs Daniels Pavļuts saņem “Astra Zeneca” vakcīnas pret Covid-19 pirmo poti Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, 12.02.2021.
Bijušais veselības ministrs Daniels Pavļuts saņem “Astra Zeneca” vakcīnas pret Covid-19 pirmo poti Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, 12.02.2021.
Foto: Zane Bitere/LETA

Infodēmija ir termins, kas apvieno vārdus “informācija” un “pandēmija”. Pasaules Veselības organizācija definē, ka infodēmija nozīmē pārāk daudz informācijas, tostarp nepatiesas vai maldinošas informācijas digitālajā un fiziskajā vidē slimības uzliesmojuma laikā.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
Ķīnieši ir sašutuši, jo Putina sabiedrotais sola “pakļaut” Krievijas kaimiņus
Bārmeņi atklāj, kurus dzērienus nekad nevajadzētu pasūtīt “pīķa stundās”
Lasīt citas ziņas

Pārāk liels informācijas apjoms, tostarp, neprecīza vai maldinoša informācija izplatās ātri un plaši, īpaši krīzes situācijās. Informācijas pārbagātību nereti rada tie, kam pret infodēmiju vajadzētu cīnīties. Lai atceramies pianistu Danielu Pavļutu, kurš bez jebkādām priekšzināšanām Covid–19 laikā televīzijā gāja vakarā gulēt un no rīta modās, piesārņojot ēteru ar savu nezināšanu. Šādā situācijā atradās sabiedriskie mediji un Re:chekisti, kas šo maldinformāciju paplašināja.

Viena cilvēka nezināšana kļuva par valsts politiku, bet rezultātā Latvijā bija lielākā mirstība Eiropā no Covid–19 uz iedzīvotāju skaitu daudzās vecuma grupās.
CITI ŠOBRĪD LASA

Šis raksts lielā mērā jau sen bija tapis, pateicoties infodēmijas komplikācijām – mēģinājumiem veselības problēmas politizēt, piemēram Kariņa un Pavļuta centieniem pretnostatīt “vakcinētos” pret “antivakceriem”.

Taču šobrīd, Eiropas Parlamenta vēlēšanu priekšvakarā infodēmijai parādījušās komplikācijas un blaknes – partiju “Suverēnā vara” un “Latvija pirmajā vietā” protesti pret Latvijas iespējamu līgumu ar Pasaules Veselības organizāciju pandēmiju apkarošanā.

Galvenais infodēmijas simptoms ir cilvēku nespēja atrast uzticamu informāciju un pieņemt pamatotus lēmumus. Šis fenomens kļuva īpaši izteikts Covid-19 pandēmijas laikā, taču ļoti līdzīgi infodēmijas simptomi diagnosticējami attiecībā uz medicīnisko rezervju (ne)gādāšanu Ukrainas kara apstākļos. Pašas par sevi infodēmijas nudien nav nekas jauns – tādas plosījušās pasaulē vismaz tūkstoš gadu, tiesa, izpausmes bijušas atšķirīgas (vēsturiskais ekskurss raksta beigās).

Mūsdienīgu infodēmiju raksturo informācijas ātra izplatīšanās, īpaši ar sociālo mediju starpniecību un tiešsaistes platformās.

Infodēmijas laikā ļoti ātri izplatās ne tikai pareiza informācija, bet arī viltus ziņas, baumas un spekulācijas, kas ietver arī sazvērestības teorijas un nepamatotus ārstniecības padomus.

Infodēmija nozīmē, ka cilvēki tiek pārpludināti ar informāciju, kas apgrūtina iespēju atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas. Infodēmija var izraisīt bailes, paniku, neuzticību oficiālajām institūcijām un ietekmēt sabiedrības uzvedību. Dezinformācija par slimībām, vakcīnām un ārstēšanas metodēm var izraisīt bīstamu rīcību, piemēram, atteikšanos no vakcinācijas, kaitīgu medikamentu lietošanu vai nepareizu profilakses pasākumu ievērošanu. Nepareiza informācija var veicināt sociālo spriedzi un sašķeltību, piemēram, radot konfliktus starp cilvēkiem, kas atbalsta dažādus uzskatus par veselības prevencijas pasākumiem. Klasisks piemērs Covid–19 infodēmijai bija viedokļu sadursme par slimības profilaksei maznozīmīgu jautājumu (nēsāt vai nenēsāt masku bērniem skolā), kur pretējā viedokļa paudējs tika pasludināts par Kremļa aģentu.

Reklāma
Reklāma

Nepareiza informācija var ietekmēt ekonomisko stabilitāti, piemēram, radot paniku tirgos vai ietekmējot uzņēmumu darbību. Ieskatoties Latvijas finanšu rādītājos, redzam, ka Latvijas ārējais parāds ļoti strauji pieauga, eksports un ekonomiskā labklājība strauji mazinājās.

Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir aktīvi iesaistījusies cīņā pret infodēmiju, izstrādājusi vadlīnijas un stratēģijas, lai palīdzētu valdībām un sabiedrībai tikt galā ar informācijas pārslodzi un atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas. Tas ietver sabiedrības izglītošanas kampaņas, sadarbību ar sociālo mediju platformām un atbalstu faktu pārbaudītājiem. Infodēmija ir nopietns izaicinājums mūsdienu sabiedrībā, kas prasa koordinētus centienus no valdībām, veselības organizācijām, mediju platformām un pašiem sabiedrības locekļiem, lai nodrošinātu piekļuvi precīzai un uzticamai informācijai.

Cīņa pret infodēmiju ietver sabiedrības izglītības veicināšanu par informācijas avotiem, kā arī kritiskās domāšanas apmācību, lai cilvēki spētu atšķirt uzticamus avotus no neuzticamiem.

Bez tam infodēmijas apkarošana nozīmē nodrošināt, ka oficiālie informācijas avoti ir viegli pieejami, uzticami un bieži atjaunoti. Globāli infodēmiju apkaro, izmantojot faktu pārbaudītāju darbu, sniedzot tiem piekļuvi uzticamiem faktu pārbaudes resursiem, aicinot sociālo mediju platformas un tiešsaistes pakalpojumu sniedzējus atbildīgi izturēties pret dezinformāciju un ieviest pasākumus, lai ierobežotu tās izplatīšanu.

Infodēmija aptver četras ļoti atšķirīgas parādības:

• informācijas pārslodzi. Covid–19 laikā zinātnieki, ārsti un veselas institūcijas iespēju robežas pievērsās krīzes risināšanai (kaut vai veicot pētījumu – kā tradicionāli pareizi sagriezt tomātus un gurķus salātos), izraisot milzīgu rakstu un datu apjoma pieaugumu. Pirmajos sešos Covid–19 pandēmijas mēnešos Web of Science un Scopus tika indeksēti vairāk nekā 23 500 rakstu. Šo situāciju sarežģīja zinātnisko atklājumu sadalījums preprintos (kas nav recenzēti) un tajos, kas publicēti recenzētos žurnālos. Valstu un sabiedrības veselības iestādēm nebija nekādu iespēji šo informāciju apkopot, kataloģizēt, izprast tās nozīmi, noteikt vienprātības un atšķirību punktus un pārvērst to vietēji specifiskos un pieņemamos politikas ieteikumos.

Iedomājieties Daniela Pavļuta biroju, kurā nebija neviens ārsts vai akadēmiski domājošs pētnieks, Vakcinācijas biroju ar milzu algām un zelta podiem bez neviena ārsta, un pašu Pavļutu, kurš vienmēr runāja pats un nevienā neieklausījās – kā šī “šaika” varēja kaut ko saprast no notiekošā. Bet viņi piesaistīja Re:chekistus, kas sociālajos tīklos apkaroja jebkuru informāciju, kas nebija vārds vārdā Pavļuta sacītais.

Globāli Covid–19 vairoja plašu un ātru zinātnes atziņu izplatīšanu (piemēram, Covid–19 vakcīnas izstrādi līdz šim nebijušā ātrumā), kas bija globāli acīmredzams ieguvums, tas arī deva iespējas ieteikumus mainīt un uzlabot ļoti īsā laikā;

• kļūdainas, nepārbaudītas vai pretrunīgas informācijas izplatīšana. Medicīna ir bagāta ar to, ka viena viedokļa nav un nevar būt. Tātad allaž būs atrodami arī pretrunīgi viedokļi, kas balstās uz pētījumiem, pieredzes, zināšanām, analīzes. Milzīgas pētniecības aktivitāšu uzplaukuma laikā jebkurā gadījumā tiek pieļautas arī kļūdas – gan nejaušas, gan apzinātas. Nejauša kļūdainas informācijas izplatīšana nav ļaunprātīga, un tā būtu identificējama un labojama. Covid–19 apstākļos vismaz daļas “speciālistu viedokļa” izplatīšana (dažādās valstīs) radīja zināmu kaitējumu, kaut pēc tam tika atsaukta;

• apzināta dezinformācija, kas ir apzināti viltotas informācijas ļaunprātīga izplatīšana. Vienīgais šādas informācijas novēršanas veids ir tās identificēšana un atspēkošana agrīnā stadijā, pārbaudot faktus un publiski atspēkojot dezinformāciju. Tomēr digitālajā laikmetā, kad ir iedragāta uzticēšanās valdībai, medijiem un diemžēl – arī mediķiem, kad ir polarizēti uzskati, ar pareizākas informācijas pieejamības nodrošināšanu nepietiek, lai novērstu plaši izplatītas nepatiesas informācijas ietekmi;

• informācijas tukšums. Neraugoties uz informācijas pārslodzi, ir gadījumi, kad informācijas trūkums kādā jautājumā rada neskaidrības un konfliktus starp profesionāļiem un sabiedrību.

Infodēmija ir sabiedrības veselības problēma, kurai nepieciešami inovatīvi risinājumi un preventīvas un holistiskas pieejas. Lai risinātu infodēmijas problēmas, ir nepieciešama labāka izpratne par vispārējo informācijas ekosistēmu un dažādiem elementiem, kas veido infodēmiju. Sabiedrības veselības iestādēm, praktiķiem, pētniekiem un redaktoriem tas ir izaicinājums. Pastāvošās infodēmijas pārvaldības sistēmas galvenokārt ir vērstas uz reaģēšanu uz akūtām ārkārtas situācijām veselības jomā, nevis integrētu ikdienas pakalpojumu sniegšanu.

Covid–19 gan globāli, gan Latvijā pierādīja, ka uzņēmību pret dezinformāciju ietekmē tādi faktori kā patērētāju politiskie uzskati, emocijas, vecums un spēja apstrādāt abstraktu informāciju. Infodēmiju ietekmē plašāka informācijas ekosistēma, kas attiecas uz dinamiku, kā cilvēki informāciju rada, patērē, mijiedarbojas un rīkojas saistībā ar informāciju. Informācijas ekosistēmai ir divas galvenās dimensijas:

• piedāvājuma puse, ko veido plašsaziņas līdzekļu kvantitāte un kvalitāte, plašsaziņas līdzekļu saturs un sasniedzamība, interneta un mobilo sakaru izplatība un lietošana, sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu klātbūtne un tiesiskais regulējums, kas reglamentē plašsaziņas līdzekļu nozari;

• pieprasījuma puse, kas ietver cilvēku uzvedību saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem un ne-mediju informācijas avotiem – cilvēku vajadzība pēc informācijas, informācijas pieejamība, uzticēšanās avotiem, informācijas apmaiņas uzvedība un informācijpratība. Ārkārtas situācijas, piemēram, pandēmija un karš kaimiņvalstī, var radīt straujas pārmaiņas laikā – gan informācijas ekosistēmas piedāvājuma, gan pieprasījuma pusē. Piemēram, var parādīties jauni informācijas avoti, bet cilvēku pieprasījums pēc informācijas var palielināties baiļu vai nenoteiktības dēļ.

Infodēmijas pasauli ir pārstaigājušas arī pirms Covid–19 pandēmijas, taču tieši šī pandēmija veicināja sabiedrības izpratni par tās negatīvo potenciālu ietekmēt sabiedrības veselības aizsardzības rezultātus.

Pastāv hipotēze (daudzi autori uzskata, ka šī hipotēze ir pierādīta teorija), ka infodēmija traucē cilvēkiem pieņemt informētus lēmumus par savu veselību un tādējādi izraisa saslimstību vai palielina mirstību.

Saistībā ar Covid–19 infodēmiju ir ziņots par tādiem piemēriem kā saindēšanās ar metanolu, nepareiza un nepamatota medikamentu (hidroksihlorokvīns un ivermektīns) lietošana Covid–19 ārstēšanai, pārspīlēta glikokortikoīdu hormonu lietošana, pretrunīga attieksme pret masku lietošanu, vakcinācijas mazināšanās, kā arī stigmatizācija vai diskriminācija pret īpašām iedzīvotāju grupām, kurām bija augsts Covid–19 nāves risks (veci cilvēki, cilvēki ar hroniskām slimībām, cilvēki ar pārlieku lielu ķermeņa svaru).

Globāli ārsti ziņoja, ka medicīniskā dezinformācija ir apgrūtinājusi viņu darbu, sniedzot aprūpi gan pacientiem ar Covid–19, gan pacientiem ar citām slimībām. Globāli ārstiem tika draudēts un pret viņiem veikta agresija, tie medicīnas darbinieki, kas nodarbojās ar vakcināciju, tika diskriminēti. Indijā, Pakistānā un Bangladešā pēc nepietiekami drošiem avotiem, ir bijušas medicīnas darbinieku slepkavības.

Infodēmijai var būt ievērojami plašāka ietekme uz sabiedrības veselību nekā negatīvie ārstēšanas rezultāti, mirstība, komplikācijas, jo infodēmija mazina sabiedrības uzticību veselības aprūpes iestādēm, palielina ekonomisko slogu, ko rada novēlota citu slimību diagnostika, mazināta skrīninga incidence, paaugstināta saslimstība un mirstība; vēl jāpiebilst ka tieši un netieši infodēmija atņem resursus citām sabiedrības veselības aprūpes darbībām, diagnostikai, ārstniecībai un rehabilitācijai.

Sabiedrības veselības iestādes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un citi dalībnieki cenšas īstenot infodēmijas pārvaldību, ko PVO definē kā sistemātisku uz pierādījumiem balstītu pieeju izmantošanu, lai pārvaldītu infodēmiju un mazinātu tās ietekmi uz veselības uzvedību ārkārtas situācijās. Infodēmijas pārvaldība ir prakse, kas balstās uz dažādu disciplīnu, piemēram, epidemioloģijas, riska komunikācijas, datu zinātnes, sociālo un uzvedības zinātņu, mediju pētījumu un mārketinga, informāciju.

Ir pierādīts, ka infodēmijas negatīvo ietekmi var mazināt ar dažādiem paņēmieniem, piemēram, e-veselības lietotprasmes paaugstināšanu un informācijas monitoringu. ASV itin veiksmīgi infodēmiju Covid–19 laikā izdevās mazināt ar vadlīniju izstrādi ziņošanai par dezinformāciju. Virkni ieteikumu radījusi gan PVO, gan lielākās valstis, kas galvenokārt balstās uz reāllaika uzraudzību un ātru reaģēšanu uz dezinformāciju.

Lai gan šīs sistēmas ir noderīgas praktizējošiem sabiedrības veselības speciālistiem, tās līdz šim ir nepilnīgas, jo ierobežo to piemērojamību sarežģītajām un mainīgajām problēmām, ko rada infodēmija. Vairākas sistēmas sniedz plašu iespējamo intervences pasākumu klāstu, bet nesniedz skaidrus norādījumus par dažādu intervences pasākumu veidu ieviešanas procesu. Covid–19 parādīja, ka sistēmas, kas balstās uz vienu disciplīnu, piemēram, epidemioloģiju, var būt pārāk šauras, lai aptvertu pieeju plašumu.

Infodēmija Covid–19 kā datu haoss

Latvijā sabiedrība vēsturiski nav pārlieku uzticīga valdības informācijas avotiem, bet Covid–19 pandēmijas laikā šī neuzticība veicināja dezinformācijas izplatību, jo cilvēki meklēja informāciju no neoficiāliem vai mazāk uzticamiem avotiem.

Globāli sen pierādīts – ja valdības rīcība pandēmijas, katastrofas, krīzes laikā ir pretrunīga vai nekompetenta, tas vēl vairāk grauj uzticību un veicina dezinformācijas izplatību. Ja valdība nepietiekami iesaista sabiedrību un nepaskaidro pieņemtos lēmumus, tas var radīt neizpratni un neuzticēšanos. Ja valdība nesasniedz sabiedrību ar skaidru un viegli saprotamu informāciju, tas var veicināt baumas un dezinformāciju. Vienkāršosim – valdības rīcībai un komunikācijai ir izšķiroša nozīme infodēmiju novēršanā un pārvaldīšanā. Lai samazinātu infodēmijas ietekmi, valdībām ir jāsniedz precīza, konsekventa un savlaicīga informācija, jāuztur sabiedrības uzticēšanās un jāiesaista sabiedrība lēmumu pieņemšanas procesā. Efektīva komunikācija un pārredzamība ir svarīgi elementi, lai mazinātu dezinformācijas izplatīšanos un nodrošinātu, ka sabiedrība rīkojas atbilstoši, balstoties uz uzticamu informāciju.

Vākt atbilstošus datus nozīmē koncentrēties uz svarīgākajiem rādītājiem, lai atbildētu uz jautājumiem, kas ir aktuāli lēmumu pieņēmējiem un sabiedrībai. Covid–19 pandēmijas laikā būtiskākie dati ietvēra datus par saslimšanas gadījumiem, hospitalizācijām, nāves gadījumiem un pārmērīgu mirstību, lai zinātu, cik ātri slimība izplatījās un cik smaga bija tās izplatība; datus par pārbaudēm, lai zinātu, cik labi tika uzraudzīta slimības izplatība; kā arī datus par slimnīcu aizņemtību, politikas pasākumiem un vakcināciju, lai zinātu, cik atbalstīti bija inficētie cilvēki un cik aizsargāti bija veselie cilvēki.

Pandēmijas sākumposmā nevienā valstī pienācīgi atbilstošie dati netika vākti – katra valsts datus vāca pēc savas saprašanas un interpretācijas. Cilvēki bieži pat Eiropā (nerunāsim par Āfriku vai Indoķīnu) nezināja, cik lielā mērā viņu valsti pandēmija skārusi, vai arī to, ka saslimšanas gadījumu skaits bija zems tikai tāpēc, ka pārbaudīts pārāk maz cilvēku.

Vēl viens piemērs, kad netika apkopoti attiecīgie dati, bija hospitalizācija un nāves gadījumu skaits atkarībā no vakcinācijas statusa. Vēl joprojām šie dati par lielāko daļu valstu nav pieejami. Izpratne par to, kas tiek hospitalizēts un mirst no Covid–19, bija būtiska informācija, lai izlemtu, vai vakcinēties. Pētījumi liecina, ka cilvēkiem rūp vakcīnu efektivitāte.

Nodrošināt datu salīdzināmību nozīmē noteikt prioritāti tam, lai datus varētu salīdzināt laika un ģeogrāfiskā griezumā. Ideālā gadījumā salīdzināmība tiek panākta gan valstu iekšienē, gan starp valstīm, izmantojot vienādas definīcijas un datu vākšanas metodes. Salīdzināmiem datiem ir liela nozīme, jo tie ļauj noteikt nevienlīdzību, mācīties no citiem un reproducēt labāko politiku.

Piemērs tam, ka pandēmijas laikā dati nebija salīdzināmi, bija testēšanas salīdzināšana starp valstīm. Salīdzinājums starp valstīm bija sarežģīts, jo dažas valstis skaitīja veikto testu skaitu, bet citas skaitīja testēto cilvēku skaitu, bet īpaši plaši putrojās attiecībā uz kolektīvo testēšanu (visai klasei). Līdz ar to nebija iespējams konstatēt, vai kādā valstī saslimšanas gadījumu un nāves gadījumu skaits bija mazāks nekā citā valstī, un lāga nevarēja saprast, vai atšķirības radušās tāpēc, ka tika veikts mazāk testu, vai arī tāpēc, ka politika darbojās labāk. Atsevišķu valstu politika noteica – kā uzskaitīt nāves iemeslus. Piemēram, smagas kardiovaskulāras katastrofas gadījumā Covid–19 pacientu mēdza uzskaitīt gan kā pandēmijas, gan kā sirds asinsvadu slimības upuri.

Cits piemērs ir vakcinācijas dati, jo dažas valstis ziņoja, ka cilvēki ir vakcinēti, ja viņi ir saņēmuši vismaz vienu devu, bet citas valstis ziņoja, ka vakcinēti ir tikai tie cilvēki, kas saņēmuši visas ražotāja noteiktās devas (arī balstvakcīnu). Šī definīciju atšķirība vēl līdz šim brīdim nav ļāvusi līdz galam saprast, kuras vakcinācijas kampaņas visās valstīs darbojās vislabāk.

Skaidra datu dokumentēšana nozīmē, ka datu sniedzēji apraksta, ko tieši mēra ar konkrētiem datiem. Datu sniedzējiem ir lietderīgi dokumentēt, kādu laika un ģeogrāfisko teritoriju aptver dati, kā viņi apkopojuši datus un kā viņi risinājuši visas problēmas.

Labai dokumentācijai jābūt nepārprotamai un viegli saprotamai; tā ietver labu strukturēšanu, izvairīšanos no tehniskiem terminiem un, ja nepieciešams, satur pievienotus vienkāršotus aprakstus. Laba datu dokumentēšana ir svarīga, jo tā ļauj gan ekspertiem, gan nespeciālistiem izprast datus, novērtēt to stiprās un vājās puses un noteikt, uz kādiem jautājumiem ar šiem datiem var vai nevar atbildēt.

Vairums pasaules valstu pandēmijas laikā savus datus nebija labi dokumentējušas. Dažas aģentūras dalījās ar datiem tikai sociālajos plašsaziņas līdzekļos, kur ir maz vietas to aprakstīšanai.

Vēl viena atkārtota problēma bija tā, ka datu sniedzēji skaidri nenorādīja, ka viņi ziņo tikai par apstiprinātiem nāves gadījumiem no Covid–19. Plašsaziņas līdzekļi bieži vien pārprata šos datus un publicēja rakstus vai datu vizualizācijas, kas liecināja, ka valstis ar lielāko apstiprināto nāves gadījumu skaitu ir visvairāk pandēmijas skartās valstis, ignorējot lielās atšķirības testēšanā starp valstīm. Nezināmu iemeslu dēļ tieši šajos gadījumos tika publicēti attēli ar neskaitāmiem zārkiem, tiesa, attēliem bija informatīvs raksturs, un zārki nekad netika ilustrējuši to valsti, par kuru tika sniegta informācija.

Bieža un ātra datu koplietošana nozīmē, ka dati tiek koplietoti tik bieži, cik nepieciešams – strauji augošas pandēmijas gadījumā dati tiek koplietoti katru dienu, vismaz attiecībā uz vissvarīgākajiem rādītājiem. Vairums valstu (izņēmumi ir Argentīna un Dienvidkoreja) pandēmijas laikā to nedarīja un datus sniedza reti.

Dati būtu jāpublicē stabilā vietā, t. i., tajā pašā tīmekļa vietnē un ar identisku un pieejamu vienotu resursu lokatoru, jauno informāciju pievienojot esošajam datu kopumam. Stabila atrašanās vieta ir svarīga, jo tad cilvēkiem ir vieglāk atrast datus un var automatizēt datu iegūšanu atkārtotai izmantošanai un analīzei.

Daudzas valstis pandēmijas laikā nepublicēja datus stabilā vietā. Piemēram, daudzas valstis paļāvās uz sociālo plašsaziņas līdzekļu ierakstiem vai videoklipiem, lai dalītos ar jaunākajiem datiem ar sabiedrību. Pētniekiem, žurnālistiem un datu apkopotājiem bija jāpārbauda šie sociālo plašsaziņas līdzekļu konti vairākas reizes dienā, jāatrod attiecīgais ieraksts un videoklips starp citiem, un katrs no tiem bija jāizlasa un jāskatās, lai atrastu jaunākos datus.

Labākā prakse ir publicēt datus tādā formātā, ko dators var tos automātiski apstrādāt. Labākais konkrētais formāts ir atkarīgs no datu struktūras, piemēram, tabulas vai ģeogrāfiskie dati. Ideālā gadījumā arī metadati ir koplietojami mašīnlasāmā formātā, ja vien dati atbilst kopējiem standartiem.

Pandēmijas laikā valstu sniegtie dati parasti neatbilda šiem standartiem. Dažas aģentūras dalījās ar testēšanas un vakcinācijas datiem, izmantojot izklājlapu ekrānšāviņus. Nerunāšu par tādiem sīkumiem kā licencēšanas esamība datiem vai ne.

Daudzos pandēmijas laikā valdības aģentūru publicētajos datos nebija ievērota laba prakse. Universitāšu pētnieku komandām, datu žurnālistiem un PVO ekspertiem nācās uzlabot pieejamos datus, lai padarītu tos vieglāk pieejamus un saprotamus.

Datu publicēšanas paraugprakses ievērošana ir iespējama un bieži vien ir vienkārša. Datu salīdzināšana ir nepieciešama. Kāpēc es šeit aizrāvos ar stāstu par datiem? Gluži vienkārši – nākamās pandēmijas laikā mēs vairs nevēlamies dzīvot informācijas haosā un infodēmijā. Pasaules valstīm ir jāvienojas par vienotu datu uzkrāšanas un apstrādes sistēmu, un tas ir viens no būtiskākajiem stūrakmeņiem jaunajā PVO izstrādātajā Starptautiskajā nolīgumā par prevencijas un gatavības pasākumiem saistībā ar pandēmijām.

Infodēmijas mazināšana, balstoties uz sabiedrības veselības modeļiem

Visā rakstā mēģinu pieturēties pie atziņas, ka infodēmija ir sabiedrības veselības problēma.

Šķiet, ka labākos panākumus infodēmijas mazināšanā var sniegt sabiedrības veselības profilakses modelis kā konceptuāla sistēma, iedalot veselības intervences pasākumus četros profilakses līmeņos:

• primārā profilakse, kuras mērķis ir novērst riska faktoru rašanos, pievēršoties vides, politikas vai sociālajiem apstākļiem;

• primārā profilakse, kuras mērķis ir novērst konkrētu saslimstību cilvēkiem, kuri jau ir pakļauti riskam;

• sekundārā profilakse, kuras mērķis ir atklāt un ārstēt stāvokli tā agrīnā vai pirmsklīniskajā stadijā, īstenojot tādus pasākumus kā regulāra medicīniskā pārbaude;

• terciārā profilakse, kas ietver intervences, kuru mērķis ir novērst slimības progresēšanu, mazināt ciešanas vai atvieglot simptomus, lai izvairītos no invaliditātes, sarežģījumiem vai priekšlaicīgas nāves.

Sabiedrības veselības profilakses modelis plaši tiek izmantots, lai sabiedrību informētu par vēža kontroli, sirds un asinsvadu slimību profilaksi, garīgās veselības veicināšanu un traumu profilaksi.

Katram profilakses līmenim var piemērot tos pašus pamatprincipus infodēmijas kontekstā un sniegt konkrētus piemērus intervencēm, kas ietilpst katrā līmenī.

Uzticības veidošana un uzturēšana ir galvenais primārās profilakses elements. Pētījumi liecina, ka uzticēšanās valdībai, zinātnei vai veselības aprūpes darbiniekiem var mazināt ticības līmeni dezinformācijai vai palielināt veselības pratību un veicina veselības uzvedību. Uzticēšanās veicināšanas intervenču piemēri ietver sabiedrības veselības iestāžu un amatpersonu komunikācijas praksi, kas atbilst vispārpieņemtajiem riska komunikācijas principiem – nenoteiktības atzīšanu, pārredzamību un dialoga veicināšanu starp veselības aprūpes iestādēm un kopienām. Globāli kā labs piemērs uzticēšanās veicināšanai zinātnei ir infografiku izmantošana, lai izskaidrotu zinātniskās pētniecības procesu.

Ar primārajām profilakses stratēģijām var novērst veselības aprūpes sistēmās pastāvošās vājās vietas un ievainojamības. Piemēram, pastāvīgs finansējums vai cilvēkresursu pārvaldības plāni var palīdzēt mazināt neaizsargātību veselības aprūpes sistēmā.

Vēl viena iespējamā intervence ir veselības aprūpes darbinieku un sabiedrības veselības speciālistu spēju veidošana tādās jomās kā sociālā uzklausīšana, infodemokrātijas atziņu ģenerēšana un intervenču izstrāde. PVO ir izstrādājusi mācību programmu, kurā izmanto simulācijas vingrinājumus, lai pilnveidotu veselības aprūpes speciālistu prasmes un zināšanas šajās jomās. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs ir izveidojis elektronisku mācību kursu, kas paredzēts, lai palīdzētu sabiedrības veselības aprūpes speciālistiem un riska komunikatoriem risināt, mazināt vai pat pārtraukt vakcinācijas dezinformācijas izplatīšanos tiešsaistē. Veselības aprūpes darbiniekus var apmācīt tādās prasmēs kā motivējoša intervija, lai efektīvi sadarbotos ar dezinformētiem pacientiem.

Vēl viens primārās profilakses veids ir augstas kvalitātes zinātnisku pierādījumu radīšana, publicējot savus darbus brīvi pieejamos recenzētos žurnālos. Akadēmiskās un sabiedrības veselības aprūpes iestādes var izstrādāt politiku, kas nodrošinātu to publicēto rezultātu brīvu pieejamību sabiedrībai. Intervences pasākumi šajā jomā varētu ietvert arī tādu publicēto rakstu atsaukšanu, kuros ir nepatiesa vai maldinoša informācija. Sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu pārredzamība var veicināt zinātnisko pierādījumu radīšanu, īpaši infodemokrātijas pārvaldības jomā.

Šīs nodaļas sākumā es veselības intervences pasākumus iedalīju četros profilakses līmeņos, bet kā primāros uzskaitīju gan pirmo, gan otro.

Tātad primārā profilakse attiecas arī uz stratēģijām, kuru mērķis ir novērst saslimstību riska grupas indivīdu vidū, klasiskā formā tas nozīmē – vakcinējot indivīdus, lai pasargātu viņus no patogēniem, kuriem viņi varētu būt pakļauti. Primārā profilakse ietver intervences, kuru mērķis ir novērst infodēmijas rašanos, jo īpaši personām, kas ir neaizsargātas pret dezinformāciju vai citām infodēmijas negatīvām sekām. Klasisks piemērs Covid–19 laikā bija Zviedrijas politika, kurā praktiski nebija vietas mājsēdei, sporta un mācību ierobežojumiem, nošņurkušu vienreizēju masku daudzkārtējai lietošanai, taču bija ļoti nozīmīgas rūpes par vecāka gadagājuma cilvēkiem ar hroniskām slimībām. Zviedrijā nebija bērnu mājsēdes un ikdienas testēšanas, nebija preču tirdzniecības aizlieguma veikalos, nebija helikopteru naudas azartspēļu biznesam, taču bija ievērojami zemāka mirstība no Covid–19 nekā Latvijā, bez tam bija veiksmīgs vakcinācijas process ģimenes ārstu vadībā (netika izsviesti miljoni vakcinācijas kampaņām kapu svētkos un krāmu tirgos).

Vēl pie primārās aprūpes intervences infodēmijas ietekmes mazināšanai es minētu tiešsaistes moduļus un klātienes lekcijas, lai vecāka gadagājuma pieaugušajiem mācītu jēdzienus un prasmēm saistībā ar tiešsaistes dezinformāciju, par to kā tīmeklī meklēt uzticamus informācijas avotus. Cilvēkus var apmācīt par izplatītām manipulāciju tehnikām, lai tās iepriekš informētu par to, kā tās varētu tikt dezinformētas nākotnē.

Sabiedrības veselības jomā sekundārā profilakse ietver tādus pasākumus kā regulāra medicīniskā skrīninga veikšana, kas ļauj agrīni atklāt un ārstēt kādu slimību. Līdzīgi arī infodēmijas sekundārās profilakses mērķis ir proaktīvi identificēt agrīnās brīdinājuma pazīmes par infodēmiju un ātri rīkoties, lai to ierobežotu, pirms tā ietekmē plašāku sabiedrību. Viens no sekundārās profilakses piemēriem ir infodēmijas signālu atklāšana un analīze, kas ietver datu vākšanu gan no bezsaistes, gan tiešsaistes avotiem, lai atrastu jautājumus, bet vēlāk atbildētu uz konkrētiem jautājumiem. Datu vākšanu un kategorizēšanu var uzlabot ar mākslīgā intelekta palīdzību.

Vēl viena sekundārās profilakses joma ir proaktīvi pasākumi, lai aizpildītu informācijas tukšumus. Informācijas tukšumi attiecas uz situācijām, kad ir maz ticamas un pieejamas veselības aizsardzības informācijas, lai risinātu sabiedrības bažas vai jautājumus. Lai risinātu šo problēmu, viena no stratēģijām, ko var izmantot infodēmijas sākumposmā, ir proaktīvi identificēt potenciālos informācijas tukšumus un piesātināt informācijas ekosistēmas ar augstas kvalitātes veselības informāciju, kas tieši atbild uz sabiedrības bažām vai jautājumiem, ja šāda informācija ir pieejama. Situācijās, kad pierādījumi mainās un pastāv zinātniska nenoteiktība, kad trūkst augstas kvalitātes informācijas par veselību, intervences, kuru mērķis ir aizpildīt informācijas nepilnības, var būt jāpapildina ar citām stratēģijām, piemēram, sabiedrisko komunikāciju un kopienas iesaisti (piemēram, sadarbojoties ar uzticamiem kopienas locekļiem vai līderiem, veselības organizācijām vai plašsaziņas līdzekļiem), lai reāllaikā un ar nepārtrauktiem komunikācijas pasākumiem palīdzētu kopienām pārvarēt nenoteiktību.

Terciārā profilakse sabiedrības veselības jomā ietver slimības progresēšanas novēršanu vai simptomu mazināšanu. Terciārās profilakses mērķis infodēmijas mazināšanā nozīmē mazināt infodēmijas negatīvo ietekmi uz sabiedrības veselību, tad kad tā jau izplatījusies, īstenot pasākumus infodēmijas izplatības mazināšanā vai tās negatīvās ietekmes mazināšanā uz cilvēku veselību vai sabiedrības veselības programmām.

Plašākais terciārās profilakses veids ir dezinformācijas atspēkošana jeb faktu pārbaude, kas izpaužas kā neprecīzu apgalvojumu vai maldīgu priekšstatu atspēkošana ar faktisku informāciju. Informācijas atspēkošana var ietvert ticamas informācijas izmantošanu ar saitēm uz ekspertu avotiem, alternatīva dezinformācijas skaidrojuma piedāvāšanu un atkārtotu labojumu sniegšanu. Pasaulē veselības aprūpes speciālisti, ministrijas, ziņu mediji un slimnīcas ar dažādiem panākumiem ir īstenojušas stratēģijas un pasākumus dezinformācijas atspēkošanai.

Sabiedriskās un masu saziņas stratēģijas arī ir terciārās profilakses veids. Šī pieeja ietver precīzas un uz pierādījumiem balstītas veselības informācijas izplatīšanu dažādos kanālos un dažādos formātos, diemžēl Covid–19 pandēmijas pieredze liecina, ka bezmaksas karsto tālruņu līniju, izkārtņu, bukletu, preses brīfingu, sociālo plašsaziņas līdzekļu un tīmekļa vietņu izmantošanu nesasniedza mērķi, bet biežāk veicināja sabiedrības šķelšanos. Rietumeiropas valstīs sadarbības veicināšanai ar grūti sasniedzamām kopienām, plaši tika izmantota tāda stratēģija kā sadarbība ar vēstnešiem, kuriem sabiedrība uzticas (piemēram, ticības līderiem, mazo uzņēmumu īpašniekiem un sabiedriskām organizācijām). Panamerikas Veselības organizācija izdeva rokasgrāmatu žurnālistiem, lai palīdzētu viņiem atbildīgi atspoguļot Covid–19.

Uz platformām balstītas intervences varētu palīdzēt novērst kaitīgas dezinformācijas izplatīšanos digitālajos un sociālajos plašsaziņas līdzekļos, to var uzskatīt par terciārās profilakses veidu. Šīs intervences ievieš šķēršļus, kas apgrūtina kaitīgas dezinformācijas izplatīšanos, tostarp satura moderēšanu un platformu regulēšanu. Piemēram, dzēšot vai atzīmējot konspiratīvu saturu tādās platformās kā X (pandēmijas laikā vēl bija pazīstams kā Twitter) un Facebook, samazinās to atkārtotas parādīšanās iespējamība informācijas ekosistēmā. Diemžēl Latvijā rediģēšanu nereti veica Re:Chekisti pēc pazīmes – politiskās simpātijas vai antipātijas.

PVO sadarbībā ar digitālo un sociālo mediju uzņēmumiem izstrādātās uzvedības intervences bija paredzētas, lai pārskatītu un uzlabotu to dezinformācijas moderēšanas politiku. Uzvedības intervences, piemēram, vienkārši atgādinājumi vai pamudinājumi, apsvērt sastaptās informācijas precizitāti, palīdzēja apturēt nepatiesas informācijas izplatīšanos sociālajos plašsaziņas līdzekļos.

Infodēmijas risināšana, izmantojot sabiedrības veselības profilakses prizmu, sniedz vairākas priekšrocības, tās plašums mudina sabiedrības veselības speciālistus apsvērt iespēju izstrādāt ne tikai reaģēšanas pasākumus, bet arī – dezinformācijas atspēkošanu.

Intervences pasākumu izstrāde, lai palielinātu uzticēšanos primārajā un sekundārajā līmenī, palīdzētu palielināt iedzīvotāju noturību pirms sabiedrības veselības ārkārtas situāciju rašanās. Ir pierādīts, ka augstāks uzticēšanās līmenis veselības aprūpes darbiniekiem ir saistīts ar mazāku ticību dezinformācijai vai sazvērestībām.

Informācijas ekosistēmas pieeja arī uzsver, ka dezinformācija ir tikai viens no sarežģītas ekosistēmas aspektiem un netiek radīta vai patērēta izolēti. Dezinformācijas izplatību ļoti lielā mērā ietekmē sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu dizains vai publisko personu sniegtās informācijas kvalitāte.

Šādas sistēmas ieviešana prasītu paradigmas maiņu sabiedrības veselības jomā un, iespējams, prasītu pievērst uzmanību politikas vai sistēmas līmenī, lai piešķirtu tehniskos, finanšu un cilvēkresursus informācijas ekosistēmu pārvaldībai. Lai intervences pasākumi tiktu konsekventi un visaptveroši izstrādāti un īstenoti, jo īpaši primārās un primārās profilakses līmenī, būtu nepieciešami saskaņoti centieni un sadarbība starp dažādiem dalībniekiem – pilsoniskās sabiedrības organizācijām, izglītības sistēmām, plašsaziņas līdzekļu organizācijām, risinot kopienu pamatneaizsargātības problēmas saistībā ar informācijas ekosistēmām.

Gan globālajā tīmeklī kopumā, gan citējamā medicīnas literatūrā kā jauns infodēmijas vilnis gāžas arī literatūra par pašu infodemioloģiju. Jāteic, ka šajā jomā valda haoss gan par izpētes metodēm, gan par pētījumu metodoloģiju, gan secinājumiem. Varētu pat teikt, ka tieši jautājumā par to – kura informācija ir pareiza, bet kura – dezinformācija – valda lielas pretrunas. Infodemioloģijas literatūras kalnos redzama nepieciešamību veikt pētījumus, lai labāk noteiktu cēloņsakarību ķēdes starp novēršanas līmeņiem. Ir labāk jāizprot saiknes starp riska faktoriem, informācijas iedarbību, veselības uzvedību un veselības rezultātiem. Iespējams, vairāk jāpēta dažādu informācijas ekosistēmas komponentu relatīvā ietekme, tostarp ne tikai par dezinformāciju, bet arī par informācijas pārslodzi un informācijas tukšumu. Svarīgi būtu izstrādāt rādītājus dezinformācijas, informācijas tukšuma un informācijas pārslodzes ietekmes novērtēšanai. Šādi rādītāji var arī veicināt formatīvu izpēti, lai noteiktu kopienas vai indivīdus, kas ir uzņēmīgi pret infodemokrātiju, kas ir īpaši svarīgi, lai efektīvi izstrādātu intervences pasākumus primārās profilakses līmenī. Līdzīgi kā mēs risinām jebkuru sabiedrības veselības problēmu, arī profilaktiskās un holistiskās pieejas apvienošana infodēmijā prasa labāku izpratni par vispārējo ekosistēmu.

Vēsturisks ieskats infodēmijās

Vēsturē ir bijuši laiki, kad dezinformācija, baumas un maldinoša informācija ir izplatījusies ātri un plaši, līdzīgi kā infodēmija mūsdienās. Lai gan termins “infodēmija” īsteni uzplauka un no dažādiem skatpunktiem tika popularizēts Covid–19 pandēmijas laikā, informācijas pārpilnība un dezinformācija ir bijuši svarīgi faktori daudzās vēsturiskās situācijās.

Mēra izplatību Eiropā, īpaši Melno nāvi 1347–1351. gados var uzskatīt par agrīnu infodēmijas piemēru, jo tai bija līdzīgas iezīmes ar mūsdienu infodēmijām. Tiesa, zināšanas par slimības izsaucējiem, izplatīšanās veidu, profilaksi, diagnostiku un ārstēšanu bija atšķirīgas, taču infodēmijas principi – līdzīgi. Cilvēki dzīvoja mistiskās paradigmās un uzskatīja, ka mēris ir dievišķs sods par grēkiem vai kosmisks notikums, piemēram, planētu izkārtojuma rezultāts. Šīs ticības veicināja bailes un paniku, un bieži vien iedvesmoja neatbilstošu vai bīstamu rīcību. Valdīja apsūdzības un stigmatizācija – izplatījās baumas, ka slimību izplata konkrētas grupas, piemēram, ebreji (indējot akas, lai izplatītu mēri) vai raganas (ar buršanu), kas noveda pie vajāšanas.

Viduslaiku medicīna balstījās uz nepilnīgām zināšanām par slimībām un to izplatību. Tika uzskatīts, ka mēris ir saistīts ar “sliktu gaisu”, kas radīja neefektīvas profilakses un ārstniecības metodes, piemēram, smaržīgo zāļu dedzināšanu. Cilvēki pievērsās galējam reliģiskam askētismam vai piedalījās flagelantu kustībā, cerot, ka pašsodīšana izbeigs dievišķo sodu. Informācijas trūkums un izplatītās baumas izraisīja plašu paniku un bailes. Cilvēki bēga no pilsētām, izplatot slimību tālāk. Pārprasta informācija un baumas noveda pie sabiedrības morāles sabrukuma. Ģimenes pameta slimos radiniekus, un sabiedrība zaudēja uzticību tradicionālajām autoritātēm, piemēram, baznīcai un valdībai. Tiesa, viduslaikos informācija pārvietojās lēni un bieži bija neprecīza, kas vēl vairāk veicināja dezinformācijas izplatīšanos. Lielākā daļa cilvēku paļāvās uz mutvārdu tradīcijām un lokāliem avotiem, kuri izplatīja baumas un spekulācijas. Tāpat kā mūsdienu infodēmijās, arī Melnā nāve izplatījās baumās un dezinformācijā, kas izraisīja apšaubāmu uzvedību. Informācijas trūkums un nepareiza informācija izraisīja bailes, līdzīgi kā mūsdienu infodēmijā.

Vēl kāda sasaiste ar mūsdienu infodēmiju ir faktā, kad bailes un paniku neticamā apjomā sēj hipohondriski valstu vadītāji un atbildīgās amatpersonas (viduslaikos – mācītāji).

Infodēmija valdīja Eiropā un pasaulē arī 1918.–1919. gadā, kad vēl plosījās Pirmais pasaules karš, bet vēl vairāk upuru paņēma Spāņu gripa. Daudzas valstis, īpaši tās, kas bija iesaistītas Pirmajā pasaules karā, ierobežoja ziņu plūsmu par gripas pandēmiju, lai saglabātu morāli. Šī cenzūra noveda pie nepilnīgas informācijas izplatīšanās un sabiedrības neskaidrības. Tā kā ticama informācija bija ierobežota, sabiedrībā izplatījās baumas un spekulācijas par slimības izcelsmi un ārstēšanu.

Kā jaunākas infodēmijas piemērs jāpiemin cilvēka imūndeficīta vīrusa izraisīta slimība. Cilvēka imundeficīta vīrusa (HIV) un iegūtā imūndeficīta sindroma (AIDS) epidēmija pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados radīja dezinformācija un stigmatizāciju. Sākotnējā informācija par HIV/AIDS bieži bija neprecīza un radīja stigmu pret slimniekiem. Sākotnēji HIV tika saistīts tikai ar noteiktām grupām, piemēram, homoseksuāliem vīriešiem, narkotiku lietotājiem un seksa darbiniekiem. Dezinformācija par ārstēšanas metodēm un slimības pārnešanu izplatījās gan medijos, gan sabiedrībā, veicinot nepareizu un bieži – bīstamu uzvedību.

Visā divsimt gadu ilgajā vakcinācijas vēsturē infodēmija pavadījusi šo profilaktisko darbu. Pretvakcinācijas kustības vēsture sniedzas līdz 19. gadsimtam, kad parādījās baumas un nepatiesi apgalvojumi par vakcīnu bīstamību. 1998. gadā publicētais pētījums, kas nepatiesi saistīja MMR vakcīnu ar autismu, izraisīja plašu dezinformācijas vilni, kas turpina ietekmēt sabiedrības uzticēšanos vakcinācijai. Ar interneta un sociālo mediju izplatību pretvakcinācijas kustības ir kļuvušas vēl ietekmīgākas, veicinot dezinformācijas izplatīšanos globālā mērogā.

Mazākas infodēmijas bija vērojamas mūsu gadsimta četrpadsmitajā – sešpadsmitajā gadā. Baumas par Ebola vīrusa epidēmijas izcelsmi un nepareizām ārstēšanas metodēm strauji izplatījās Rietumāfrikas ciematos. Tas veicināja neuzticēšanos veselības aprūpes darbiniekiem. Savukārt Zika vīrusa uzliesmojums ar nepamatotiem apgalvojumiem par izplatīšanās veidiem un ietekmi uz grūtniecību radīja plašu sabiedrības neskaidrību un paniku.

Infodēmijas nav unikālas tikai mūsdienām vai Covid–19 pandēmijai. Vēsturē ir daudz piemēru, kur informācijas pārpilnība un dezinformācija ir veicinājusi sabiedrības neskaidrību, bailes un nepareizu rīcību. Visai muļķīgi būtu atsaukties uz paradigmu, ka Melnās nāves infodēmija balstījās uz nezināšanu, bet šobrīd mēs par mēra izsaucēju Yersinia pestis zinām visu, un mums ir labas antibiotikas un sulfanilamīdi, ar ko mēri ārstēt. Medicīnas zināšanas tik strauji attīstās, ka jau pēc divdesmit gadiem mūsu jaunākie kolēģi iesmies par mūsu zināšanām un rīcību Covid–19 pandēmijas ierobežošanā un slimības ārstēšanā.

Ar interneta un sociālo mediju izplatību informācija tagad izplatās ātrāk nekā jebkad agrāk, padarot mūsdienu infodēmijas īpaši sarežģītas un bīstamas. Lai cīnītos pret infodēmijām, ir svarīgi veicināt kritisko domāšanu, uzlabot sabiedrības izpratni par informācijas avotiem un veidot uzticamus kanālus, kuros pieejama precīza un uzticama informācija.

Vai valdības (-u) kļūdaina rīcība Covid–19 laikā bija arī infodēmijas iemesls?

Valdību rīcībai un komunikācijai pandēmijas laikā ir liela ietekme uz sabiedrības uzticēšanos un reakciju uz veselības krīzēm. Kad valdības sniedz neprecīzu, pretrunīgu vai nepilnīgu informāciju, tas var veicināt dezinformācijas izplatīšanos un pastiprināt infodēmiju. Ja valdība bieži maina vadlīnijas un uzstādījumus par veselības pasākumiem, piemēram, masku valkāšanu, vakcināciju un sociālo distancēšanos, tas rada neskaidrības un neuzticēšanos. Kad valdības amatpersonas sniedz pretrunīgus paziņojumus vai runā viens otram pretī, tas rada neskaidrības par oficiālo nostāju un pasākumiem (es te vēlos atgādināt, ka Veselības ministre Ilze Viņķele ievērojami vairāk ieklausījās speciālistu viedoklī, neiebilda pret maratona rīkošanu, neprasīja atsevišķu preču tirdzniecības aizliegumu, nesirga ar hipohondriju, un tādēļ tika padzīta no Kariņa valdības).

Vēl lielāku neuzticību rada valdības neuzticēšanās mediķiem. Ilzes Viņķeles vietā nākušais Daniels Pavļuts neuzticēja vakcināciju ģimenes ārstiem (atteicās maksāt par papildu darbu mazas naudiņas), taču izveidoja Vakcinācijas centru no neprofesionāļiem, iekārtojot šo centru ar “zelta podiem” un milzu algām. Rezultātā Latvijā vakcinācija tika stigmatizēta un cilvēki no tās sāka izvairīties.

Ja valdības nesniedz pilnīgu vai savlaicīgu informāciju par pandēmijas attīstību un atbildes pasākumiem, tas var radīt vakuumu, ko aizpilda baumas un dezinformācija. Ja valdības amatpersonas apzināti vai neapzināti izplata neprecīzu informāciju, tas var radīt apjukumu un veicināt dezinformācijas izplatīšanos. Ja informācija tiek izplatīta, ņemot vērā politiskās intereses, nevis zinātniskos pierādījumus, tas visvairāk rada neuzticību un visplašāk veicina infodēmiju.

Tieši tā rīkojās Kariņa – Pavļuta – Bordāna valdība, dažādā veidā cenšoties šķelt sabiedrību divās grupās – “vakcinētajos” pret “antivakseriem”, bet visus tos, kas nevēlējās balsot par valdības partijām – nosaucot par “antivakceriem”.

Nelaime tāda, ka Kariņa 13. Saeimas valdības haotiskās un sabiedrības veselībai kaitējošās darbības sekas vērojamas vēl šobaltdien. Esmu lasījis partijas “Suverēnā vara” iniciatīvu par Latvijas nepievienošanos Pandēmijas līgumam un partijas “Latvija pirmajā vietā” atteikšanos atbalstīt Starptautisko nolīgumu par prevencijas un gatavības pasākumiem saistībā ar pandēmijām.

Argumentācija ir atšķirīga, taču pārliecinoši demonstrē infodēmijas komplikāciju vai blakni. Atsauce uz salīdzinoši vecu PVO nolīguma variantu (publicētu marta sākumā), apzinoties, ka dokuments pilnveidots tiek ikdienas (diemžēl, manuprāt, ar katru nākamo sēdi, šis PVO nolīgums kļūst bezzobaināks un bālāks). Partija “Latvija 1. vietā” kā iemeslu dokumenta neparakstīšanai min arī žurnālistes Līgas Krapānes nedienas, analizējot iepriekšējās Latvijas valdības neprofesionālo un haotisko darbību Covid–19 pandēmijas ierobežošanā. Tomēr PVO nu nekādi neatbrīvoja žurnālisti Līgu Krapāni no darba tādēļ, ka Līga parakstīja atklāto vēstuli ar jautājumiem par pandēmiju, ko uzdeva 150 sabiedrībā pazīstami cilvēki. Līgu atbrīvoja konkrēts “Vienotības” izbijis valdes loceklis Rolands Irklis, kas 2018. gadā tika iecelts par Valsts kontrolieri, bet šobrīd jau iekārtots par AS “Augstsprieguma tīkls” valdes priekšsēdētāju, bet kura spējas un varēšanu izcili aprakstījis Armands Puče.

Dokumentu sniedzējiem Saeimā es lūgtu izlasīt Starptautisko nolīgumu par prevencijas un gatavības pasākumiem saistībā ar pandēmijām (nepilnas četrdesmit lapaspuses, jo visas atsauces un satura rādītājus nav jālasa). Es šajā dokumentā redzu ļoti labu stratēģiju kā novērst nevienlīdzību profilaksē, diagnostikā un ārstēšanā. Atcerēsimies – 2021. gada sākumā Latvijā ilgi nenotika vakcinācija tikai tādēļ, ka bagātākās valstis bija izpirkušas visas pieejamās vakcīnas.

Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu kampaņas laikā rakstītus iesniegumus un vēstules Saeimai, kas satur veselības politiskus uzstādījumus, es tulkoju tikai kā Covid–19 infodēmijas komplikācijas vai sekas.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.