Pēteris Apinis: Lato Lapsa ar savu grāmatu Taurupē pret likteni stāvēdams
0
28. martā Taurupes muižas klētī notika Lato Lapsas sastādīto strēlnieku grāmatu “Pret likteni stāvēdami” 1. un 2. sējuma vaļā vēršanas svētki.
Kad ar nelielu kavēšanos atbraucu, klētspriekšā bija sanākuši kādi trīssimt cilvēki. Pēdējo reizi, kad tādu cilvēku skaitu vienkopus Taurupē esmu redzējis, bija pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā, kad tvaika lokomotīve veda slēpotāju vagonus uz Ērgļiem. Tad vairāki simti lēca no vilciena Taurupē laukā, ar klamburiem stiprināja slēpēs un mina sniegu 25 kilometrus līdz Ērgļiem.
Šoreiz Taurupē ļaudis bija sabraukuši ar mašīnām – cits pa vienam, cits pa diviem, kopā savas divsimt mašīnas galvenokārt no Rīgas braukuši, turp un atpakaļ ceļš savi 190 kilometri, pie pašreizējām degvielas cenām – benzīna tirgotāju prieks. Ērgļu virzienā sliežu vairs nav, atsūtīt tūrisma vilcienu uz grāmatas atvēršanu Taurupē nav iespējams. Varbūt 3. un 4. sējuma atvēršanu organizēt Valkā, kur strēlnieki Latviju dibināja jau 1917. gadā?
Nedaudz žēl, ka lielais vairums sabraukušo bija vecāka gadagājuma ļaudis, cerams, ka grāmatu viņi iegādājās saviem bērniem un mazbērniem. Cik saklausīju aizkulisēs, savas 100 grāmatas jau nopircis “Latvijas finieris”, “LMT”, “Arčers” un “Binders” – tās dāvās skolu bibliotēkām. Svētīgs darbs.
Te nu man jāteic, ka šis nav ne reklāmraksts, ne pasūtījumraksts. Vienkārši – es arī biju samaksājis 150 eiro par divām pirmajām grāmatām un mantkārīgos nolūkos aizbraucu tās saņemt. Jau tāpat visas sienas mājās ar plauktiem, visi plaukti ar grāmatām, bet tādas lielas un skaistas grāmatas gan interjeram, gan pārliecībai noder. Tiesa, arī man ir bijusi indeve izdot lielas grāmatas, un Lato Lapsas uznāciens ar lielākajām, smagākajām, bilžainākām, ātrāk tapušajām grāmatām patiesībā man nedaudz kremt un rada diskomfortu, ja ne skaudību.
Uzreiz norādīšu – 150 eiro par divām grāmatām, katra pāri par 1000 lapaspusēm, katra 6 kilogramu svarā, pie kam kvalitatīvi iepakotas – tā nav šo grāmatu patiesā cena.
Es pat spēju noticēt, ka Kultūrkapitāla fonds ir iedevis kādu naudiņu, kaut kādu naudiņu arī sponsori – es pat esmu gatavs noticēt, ka šie 75 eiro sedz grāmatas papīru, druku un iesiešanu. Bet šīs grāmatas autora-sastādītāja un viņa līdzgaitnieku – mākslinieka, redaktoru, tehnisko darbinieku darbs (skennēšana, tekstu atšifrēšana, bilžu digitāla uzlabošana, daudzu bilžu pārvēršana no melnbaltajām – krāsainajās) nav ierēķināts grāmatas cenā, es pietiekami labi pārzinu grāmatniecību lai apgalvotu, ka katras grāmatas reālā cena ir ap 200 eiro. Tātad – abas pirmās grāmatas “Pret likteni stāvēdami” Lato Lapsa ir dāvājis tautai.
Vairums sabraukušo stāvēja rindā, prasīdami autogrāfus un vēlējumierakstus gan Lato Lapsam, gan māksliniekam Georgam Avetisjanam. Pēc šīs parakstīšanās Lato būs pretendents uz karpālā kanāla operāciju.
Bet atgriezīšos pavasarīgajā Taurupē ar izdangātiem lauku ceļiem un pirmajiem vizbuļiem saules pusē. Pirmais pārsteigums ir Taurupes muižas klēts. Tā ir mūsdienīgs un daudzfunkcionāls sabiedriskais centrs, kurā rekonstrukcijas laikā tika saglabātas un restaurētas vēsturiskās ēkas ārsienas un kolonāde, papildinot tās ar mūsdienīgiem arhitektūras risinājumiem un funkcionalitāti (es šo vārdkopu norakstīju no ekspozīcijas materiāla).
Pirmajā stāvā ir Taurupes vēstures mantojums, un protams – goda vietā Vilhelms Purvītis, bet godā celts arī kordiriģents un komponists Kārlis Artūrs Kažociņš, ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, četri brāļi – visi četri Lāčplēša ordeņa kavalieri – Jānis, Roberts, Leopolds un Eduards Blaui, kā arī citi Latvijā pazīstami taurupieši. Ļoti glīta un moderna kolekcija.
Bet otrajā stāvā šobrīd Lato Lapsa izstādījis grāmatu “Pret likteni stāvēdami” īso un izteiksmīgo kopsavilkumu – izcilas bildes kā pārkrējienu grāmatas saturam. Sākumā apskatīju izstādi, un biju gatavs tam, ko ieraudzīšu grāmatā. Mīļie lasītāji – ja nu Jums iznāk braukt uz Vidzemi vai Latgali – iebrauciet Taurupes muižas klētī, kamēr tur ir šī izcilā izstāde. Tiem, kas nezina, kur atrodas Taurupe – kādi 90 kilometrus no Rīgas pa Ērgļu ceļu, bet ļoti viegli sasniedzama arī no Tīnūžu – Kokneses ceļa. Taurupe atrodas Ogres novadā, un izstādes vietas izvēle lielā mērā ir Egīla Helmaņa nopelns.
Recenzijas par grāmatu nebūs, kaut brīdī, kad rakstu šīs rindas, esmu jau 1. un 2. sējumu izšķirstījis – katru lapaspusi. Man ir radusies pārliecība, ka grāmatas īstā vērtība nav bilžu materiāls (kas patiesībā ir izcils), bet gan teksti, kas ņemti no šīm pašām kartiņām, no atmiņām, no vēstulēm un dienasgrāmatām. Jāteic, ka grāmatu raksturo ļoti plašs izmantoto materiālu klāsts; kas mani uzrunāja, bija strēlnieku dziesmu grāmata. Autors nav baidījies no slimības, ievainojumu un nāves bildēm un stāstiem. Bet gana daudz arī ēšanas, deju un pat zvejas.
Nekur grāmatas sākumā par grāmatas sastādītājiem nekas nav teikts. Tas meklējams 1007. lapaspusē, proti, grāmatas beigās. Izvilkšu no šīs lapaspuses atzinu, Piebilde, ka grāmata ir drukāta un iesieta SIA “Jelgavas tipogrāfijā” – kvalitatīvs papīrs, izcila druka, par iesējuma kvalitāti varēsim spriest pēc gadiem.
Patiesībā jau jebkura recenzija par grāmatu rakstāma tikai tad, kad tā izlasīta no viena gala līdz otram, kad pirmais iespaids pagaisis, kad var izvērtēt, cik pamatota bijusi šriftu un bilžu attēlu lieluma izvēle. Tas, par ko nav vērts rakstīt recenzijas (grāmata nepretendē uz vēstures grāmatas nosaukumu) – tas ir skatījums uz laikmeta griežiem un to vietu vēsturē. Lato Lapsa uz 20. gadsimta otro gadu desmitu spējis paskatīties no skatpunkta – nebūtu strēlnieku, nebūtu Latvijas valsts, un nez kā vispār izskatītos Eiropa.
“Daži desmiti tūkstošu bruņotu un motivētu vīru var mainīt pasauli” – domā Lato Lapsa. “Ja viņi ir latvieši” – domās piebilst šo rindu autors. Lato slēdziens – 4 grāmatas kopā nozīmēs 24 kilogramus brīvības.
