Pētnieks Gints Dreifogels “ķer” signālus no kosmosa. Pieredzes stāsts 1
Informātikas skolotājs un radioelektronikas pulciņa vadītājs Talsu Valsts ģimnāzijā un kosmosa komunikāciju inženieris Ventspils Starptautiskajā radioastronomijas centrā: tik dažāda ir Ventspils Augstskolas maģistra studiju programmas “Elektronika” absolventa, mācībspēka un pētnieka Ginta Dreifogela pieredze.
Tā rāda, cik dažādās jomās iespējams darboties pēc eksaktas un plaši pielietojamas zinātņu nozares studijām.
“Ķer” signālus no kosmosa
Par amatu ar skanīgo nosaukumu “Kosmosa komunikāciju inženieris” Gints saka, ka tas jau savā ziņā ir noiets etaps: šobrīd viņš strādā citā projektā “Next Generation of Micro Cities”, nu jau kā viens no projekta darbu paku koordinatoriem. Taču kosmosa komunikāciju inženieris viņš bija laikā, kad tapa satelīts “Venta-1”.
Jau studiju laikā iesaistījies antenu tehnoloģiju pētniecībā, un ar to bija saistīts arī maģistra darbs: tajā Gints attīstīja idejas, kādi antenu režģi varētu būt noderīgi lielajiem radioteleskopiem, kāds ir arī Ventspils Starptautiskajā radioastronomijas centrā un kā varētu uzlabot esošās antenas, kuras uztver radiosignālus. Arī “Venta-1” projektā iesaistījies jau studiju laikā. Testējis moduļus, lai pārliecinātos, vai pēc satelīta palaišanas kosmosā ar augstskolā esošajām iekārtām būs iespējams uztvert un nosūtīt radiosignālus un atpazīt komandas.
Kaut satelīta būvniecība ievilkās un daļēji to izveidoja Vācijā, Gints uzskata, ka elektronikas studentu studiju procesā šim projektam bijis “liels pienesums”.
“Pie tā strādājot, bija iespējams apgūt radioamatiera specifiku, satelītu procesu. Pat ja students iesaistījās vienā mazā projekta daļiņā, viņš varēja gūt ieskatu visā pārējā: satelīta uzbūvē, tā nogādāšanā orbītā, tā riņķošanā ap zemi, signāla uztveršanas un raidīšanas procesā. Studenti par to nevis klausījās lekcijas, bet guva zināšanas, praktiski darbojoties,” skaidro Gints.
Vai Latvijai ir vērts iesaistīties kosmosa iekarošanā, jo esam taču maza valsts? “Mēs esam maza valsts, kas patiesībā spēj izdarīt ļoti daudz,” uzskata Gints. “Protams, vieni to nevaram, bet sadarbībā ar citām valstīm caur Eiropas Kosmosa aģentūru varam darboties arī kosmosa izpētes jomā. Mani joprojām ļoti interesē šī joma gan dabaszinātņu, gan tehnoloģiju aspektā.”
Iesaistoties maģistrantūras studentu projektā “Irbe”, Gints veidojis arī stratosfēras zondes, kas lido tā sauktajā tuvajā kosmosā – 20 līdz 100 kilometru augstumā.
Studijās jāienāk inovācijām
Tagad Gints pētniecībā darbojas citā jomā: “Next Generation of Micro Cities” projektā darbojas 10 dažādi partneri: no Latvijas tajā iesaistīta ne tikai Ventspils, bet arī Valmiera. Projekta mērķis ir radīt un attīstīt inovācijas, ko var izmantot izglītības procesā, studijās un arī citās jomās strādājošo pārkvalifikācijā par IT speciālistiem, tādējādi Ventspils un Valmieras uzņēmējdarbības vidē ienesot inovatīvus risinājumus, pēc tam tos varēs pārņemt citas Latvijas un Eiropas pilsētas. Kādas tieši šīs inovācijas varētu būt, par to vēl Gints plaši nestāsta, jo vēl “notiek diezgan aktīvs domu darbs”, bet skaidrs esot, ka mērķis ir ieviest jaunas vēsmas Ventspils Augstskolas IT studiju jomās.
“Tehnoloģijām vairāk ir jāienāk mācību procesā. Šobrīd domājam, tieši kādā veidā tehnoloģijas var visveiksmīgāk izmantot studijās. Kad būsim līdz galam savu ideju noformulējuši, tā arī varētu būt mūsu inovācija,” skaidro Gints. “Viens no uzdevumiem ir izstrādāt metodi, ko pasniedzēji varētu izmantot, lai palielinātu efektivitāti un atdevi no studentiem, palielinātu studentu uzmanību studiju procesā, kā arī lai pielāgotos pārmaiņām, kas skar izglītības jomu kopumā. Lai pasniedzējs vairs nebūtu vienīgais, kurš stāsta, lai studentu līdzdarbība studiju procesā būtu lielāka un zināšanu pārnese būtu maksimāli interesanta.”
IT joma taču attīstās tik strauji! Vai tiešām studijas šajā nozarē nav gana mūsdienīgas un inovatīvas?
“IT jomas studenti apgūst arī lietas, kas ir fundamentālas. Piemēram, matemātika. Projektā domājam, kā modernizēt matemātikas apguvi, kā ar jaunākajām tehnoloģijām atvieglot un padarīt interesantāku, piemēram, augstākās matemātikas, kas ir gana sarežģīta, mācīšanos. Un, lai studenti skaidrāk saskatītu, kā matemātiku var pielietot citos studiju kursos, piemēram, programmēšanā un fizikā, lai rastos sasaiste,” atbild Gints.
Kā mācīt gan skolēnus, gan studentus: šajā jomā Gintam pašam ir plaša pieredze. Līdztekus studijām Ventspilī piecus gadus viņš nostrādājis Talsu Valsts ģimnāzijā, kur savulaik mācījies pats un kurai vēlējās veltīt savu laiku arī kā pedagogs.
Savukārt, studējot maģistrantūras 2. kursā, Gintam piedāvāja sākt strādāt ar studentiem: vispirms viņš palīdzēja vadīt studentu praktiskos darbus, bet pēc tam sāka arī pasniegt studiju kursu.
Kas studentiem sagādā grūtības, studējot eksaktā studiju nozarē? “Tā viena lieta ir tehniskā sarežģītība, ar ko viņiem nākas saskarties,” skaidro Gints.
“Ļoti labi atceros, kā man pašam gāja ar to studiju kursu, ko tagad pasniedzu un ko sauc “Mikro kontrolieru programmēšanas pamati”. Šajā kursā ir daudz, daudz lietu un mazu nianšu, kas jāapgūst un jāatceras, lai visu saprastu. Lai apgūtu jaunu, sarežģītu lietu, ir nepieciešams laiks. Kādam tas prasa mazāk laika, kādam vairāk. Ja jāapgūst specifiskas tehniskas lietas, tas parasti prasa daudz laika, kamēr smadzenes aptver, ar ko ir darīšana. Daudz, protams, atkarīgs no pasniedzēja: cik atraktīvi viņš izstāsta tematu, kā iesaista studentus sarunās un liek viņiem domāt, kā pārliecinās, vai studenti saprot vai ne. Ja nesaprot, jāmēģina to pašu pastāstīt citiem vārdiem un iedomāties sevi studenta vietā. Tas viss ir ļoti svarīgi. ”
Gints atzīst, ka arī viņam studijās sākumā neklājās viegli, un “es nevarēju iedomāties, ka nākotnē pats mācīšu šādus studiju kursus”.
Ir svarīgi nodarbināt smadzenes
Ja studentam neveicas ar studijām, cik bieži pie vainas ir robi iepriekšējā izglītībā? Gints atbild: tas, cik labu izglītību izdevies iegūt vidējās izglītības posmā, ļoti lielā mērā ir arī pašu jauniešu atbildība. Svarīgi, lai viņi jau laikus saprastu, kādi mācību priekšmeti viņiem nākotnes studijām būs nepieciešami un apgūtu tos pēc iespējas augstākā līmenī.
Svarīgi arī, lai vecāki iesaistītos jauniešu motivēšanā.
“Šobrīd, vērojot 12. klases skolēnus, grūti saprast, ko viņi vispār dzīvē grib. Protams, to nevar teikt par visiem. Skolēnus varētu sadalīt trīs grupās: ir tādi, kuri ir ieinteresēti eksaktajās zinātnēs, ir tādi, kuri domā, ka varbūt varētu pamēģināt, un tad ir tie, kurus tas neinteresē un kuri to vien zina kā jautāt, kāpēc man skolā jāmācās tas vai šis un kur es to izmantošu. Ir reizes, kad tie ir diezgan kaitinoši jautājumi, bet uz tiem jāmāk atbildēt. Dažreiz vienkārši zināšanas ir vērts pieņemt un apzināties, ka ir vērts kaut ko saprast un nodarbināt smadzenes, kas vēlāk tikai un vienīgi palīdz domāt un risināt problēmsituācijas,” teic Gints.
Katrā ziņā eksakto jomu studijās labāk veicas tiem, kurus ne tikai interesē attiecīgā studiju joma, bet kuri darbojušies arī papildus mācību stundām skolā, piemēram, interešu izglītības pulciņos vai paši mājās lodējuši kādas shēmas.
Kādēļ Gints pats savulaik izvēlējās studēt gana sarežģīto elektronikas nozari?”Tas saistīts ar manu raksturu un personību,” atklāj jaunais pētnieks.
“Es biju no tiem puikām, kas jau mazotnē visu, kam tiek klāt, jauc ārā. Bet kopā neko nesaliek. Interesēja visam tikt klāt. Piemēram, piecu gadu vecumā izjaucu radioaparātu “Abava”. Kad sāku studēt, augstskolā mums arī bija jādarbojas ar šo radioaparātu. Pasniedzējs no tā bija izņēmis spolītes, bet studentiem bija tās atkal jāievieto, jāsalodē un jāpanāk, lai radioaparāts skanētu. Tas bija ļoti interesanti.” Tieši Ventspils Augstskolu studijām izvēlējās tāpēc, ka tā ir ļoti ērta studijām, piemēram, augstskola un kopmītnes atrodas vienā ēkā. Turklāt tolaik Gintam ļoti neesot patikusi Rīga.
Jautāts, kas viņam patīk ikdienas darbā pētniecībā, Gints atbild: tas, ka katru dienu ir jādomā un joprojām jāmācās. Jā, nākas saskarties ar grūtībām un sarežģītiem uzdevumiem, taču tikt ar to galā ir iespēja pašapliecināties.
