Automaģistrāles kā stratēģisks ierocis savu interešu aizstāvībai. Spontāns zemnieku mītiņš Holandē.
Automaģistrāles kā stratēģisks ierocis savu interešu aizstāvībai. Spontāns zemnieku mītiņš Holandē.
Foto: Ilmārs Randers

Piedzīvojumu ķēde, kas Holandi ļāva ieraudzīt bez tūrista “rozā brillēm”. Pa Eiropu ar fortūna džentlmeņiem 0

Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija
Viedoklis
Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos? 115
TV24
Vai rudenī tiks palielinātas pensijas? Saeimas deputāts par plānotajām izmaiņām pensiju aprēķinā
Lasīt citas ziņas

Ceturtdienas rītā pirmdien Mālpilī uzlādētā dārza māju sastāvdaļu krava ir nogādāta adresātam Holandes pilsētā Zutphen firmas “Addink” noliktavā.

Holandieši to izkrauj, sašķiro, sakomplektē un tālāk jau paši piegādā katram konkrētajam šīs preces pircējam Beļģijā, Francijā, Anglijā – jebkur Eiropā un plašajā pasaulē.

CITI ŠOBRĪD LASA

Jāteic, ka Latvijas uzņēmuma “Woodpro” ražošanas un pārdošanas apjoms ir diezgan iespaidīgs, jo katru nedēļu uz Holandi ar viņu preci ceļojot vairāk nekā desmit fūres.

Ar transportēšanu pastāvīgi nodarbināti divi Latvijas uzņēmumi.

Iespējams, ka veiksmes atslēga šim biznesam ir tajā faktā, ka arī Mālpils firmas īpašnieks ir holandietis. Bet šoreiz stāsts nav par to – “Tūre S” šoferi ir priecīgi, ka dārza mājas viņiem nav jāpiegādā tālāk par Holandi, jo citādi arī viņiem iznāktu strādāt tālbraucēju “apļos”.

Taču ar šādu pastāvīgo klientu pieturvietu šoferi vienā Eiropas tūrē parasti iekļaujas nedēļas ciklā.

Pirmdien Latvijā uzkraujas, ceturtdien Holandē izkraujas, tad divas dienas “lasa” pa Eiropu kravu, bet svētdien vēlu vakarā iebrauc savā bāzē Rīgā. Un pirmdien atkal viss sākas no gala!

Kāda puspiekabe šoferim veselīgāka?

Tajā dienā holandiešu noliktavā pavisam izkrāvās trīs “Tūre S” mašīnas. Jānis Lūkins šajā reizē bija “teicamnieks” – galamērķī ieradās kā pirmais, bet pavisam drīz klāt bija arī pārējie.

Aigars Mailītis un Atis Ulass, divi no “Mārcienas frakcijas”, jo šajā fortūnas džentl­meņu kolektīvā strādā pavisam trīs vīri no Mārcienas.

Ir tāds diezgan pazīstams teiciens: “Man nekad neapnīk skatīties, kā citi cilvēki strādā.” Lūk, tieši to ar lielu interesi darīju, vienlaikus runājoties ar Aigaru un Ati – Jāņa darbošanās ar puspiekabes pārsega atvēršanu, alumīnija spraišļu un spriegošanas “stropu” noņemšanu, kā arī visa pārējā “vingrošana” pie mašīnas bija pielīdzināma veselai izrādei.

Kā liels skatuves mākslinieks – nevienas liekas kustības, tandēmā ar izkrāvēja operatoru viss pārdomāts līdz pēdējai niansei.

Bet kā tad tā nebūs, ja tas viss jau darīts un atkārtojas simtiem reižu! Ar šoferiem neviļus uzsākām apspriest tēmu, kādas puspiekabes vilkšana viņu darbā ir veselībai vismazāk kaitīga?

Reklāma
Reklāma

Stenda! Jo tikai ar šo piekabi viņi dabūjot kārtīgi izkustēties, diezgan smagi pastrādāt arī fiziski. Turklāt šī iesvīšana iznākot pat vairākas dienas pēc kārtas, jo pēc izkraušanās kravas “lasīšana” uz māju praktiski nekad nav mazāka par piecām līdz septiņām adresēm.

Tas atkal nozīmē, ka tikpat reizes jāvirina piekabes “aizkars”, ar rokas pacēlāju vietā jāiestumj nereti tonna un pat vairāk smaga eiropalete, tā jānostiprina utt. Tādā veidā viņi sevi uzturot formā.

Bet ko ar tiem refrižeratoriem jeb “refām” – atver tik aizmugures vārtus, un viss! Vēders uzaug lielāks jau pēc pāris tūrēm! Ar konteineriem jeb “koferiem” tas pats – tur pat ārā no mašīnas neesot jākāpj!

Pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem

Zemzemes Burgerburga pie Ziemeļjūras

Brauciena ceturtās dienas vakarā mums izvērtās vesela piedzīvojumu ķēde, kas šo valsti ļāva ieraudzīt bez tūrista “rozā brillēm”. Tā bija otrā kravas “lasīšanas” adrese.

Pirmajā iekrāva piecas ļoti smagas paletes ar diezgan dīvainiem dzelžiem – kaut kādi īpaši savienojumu mezgli katlumājām no liela diametra liektām caurulēm.

Otrā adrese pēc redzētās industriālā parka teritorijas jau šķita ievērojami daudzsološāka – kādus 30 km aiz Amsterdamas pie pašas Ziemeļjūras.

Lai cik skaisti un apbrīnojami holandiešu pārdomātie celiņi tikpat pārdomātajā kanālu un polderu sistēmā būtu, turklāt ar vējdzirnaviņām izrotātās ainavas fonā, tajos vienmēr būs kāds slazds fūres šoferim. Arī šoreiz, protams.

Adrese Jānim jauna, nezināma, tādēļ navigācija tagad ieslēgta un diktē ceļu. Vienā pusē kanāls, otrā pusē Ziemeļjūra. To redzēt gan nevar, jo holandieši to aizrakuši ar aizsargvalni, un ūdeņiem atkarojuši savu zemīti, kur tagad ganās govis, zirgi, aitas.

Navigācija dod pavēli: krustojumā pēc 200 metriem pa labi un rāda, ka līdz mērķim palicis kilometrs. Jānis piebrauc – bet tur šaurs tiltiņš vieglajiem un svara ierobežojums 12 tonnas!

“Šitādas ekskursijas mums notiek ļoti bieži,” nosaka Jānis, sākot meklēt apbraucamo ceļu, kas izvērtās vismaz 30 kilometru garumā.

Vajadzīgajā adresē ieripojām, līdz pat pēdējam brīdim abi neticot, ka būs īstā, jo fūrēm pēc kravām parasti nav jābrauc burvīgos ciematiņos, kur visapkārt tikai pasaku mājiņas.

Tomēr ne – viss izrādījās pareizi, miestiņa pašā malā aiz dzīvžoga smuki ieslēpusies “W.N.Kramer” darbnīca, kas remontē un tirgo lietotu lauksaimniecības tehniku.

Kunde no Jumpravas droši vien internetā nopircis minerāļu kaisāmo agregātu, kas nu Jānim jāpiegādā. Saule vēl augstu, darbnīcas pagalmā vēl rosās strādnieks. Tomēr nekā, tajā dienā iekraušanu esam jau nokavējuši – rīt.

Pagalmā ieraugām traktoram piekabināmu zemes frēzi ar ražotāja zīmolu skaidrā latviešu valodā: “Imants”.

Abi nobrīnāmies, tāda firma nekad nav dzirdēta, Jānis paskatās savos papīros – nē, “Imants” uz Latviju mums jāved nav. Vēlāk noskaidroju, ka “Imants” ir holandiešu firma ar 130 gadus ilgu vēsturi un specializējas tieši frēžu ražošanā.

Pabā esam vieni no pirmajiem apmeklētājiem. Aiz letes saimnieks Ričards ar sievu Esteri, pie tās – ceļa strādnieks Džerijs.

Saimnieki interesējas, vai ēdīsim vakariņas. Paldies, bet kauns arī tā uzreiz teikt, ka ienācām uz WC.

Neko darīt, viens kausiņš jāņem, 0,25 l maksā 2,50 eiro. Vakara sausais atlikums: Džerijs izstāsta, ka šo vietu sauc Burgerburga, tajā ir 500 iedzīvotāju, galvenās iestādes – skola un pabs.

Mareks arī brauc uz fūres, bet tālākais, kur bijis, esot Beļģija un Francija. Vācijā – ne reizi savā dzīvē!

Ar gavilēm bārā sagaida zemnieku Ondriju. Viņš joprojām skaitās jaunais (36 gadi) un mazais (60 govis) fermeris. Par pienu tagad maksā sūdīgi – 26 centus litrā (gluži kā Latvijā). Subsīdijas? Dusmīgs met ar roku – mazas!

Kad pēc peldes jūrā atpakaļceļā pabā iegriezāmies vēlreiz, un šoreiz ar ovācijām, gluži kā vietējos, uzņēma arī mūs. Ļaužu bija daudz vairāk, viens no centrālajiem personāžiem – Ondrijs.

Varbūt fermeriem tik slikti tomēr neklājas, nodomāju, kad omulīgo vietu drīz vien atstājam.

Noslēgums šim stāstam atkal nekādi iepriekš neparedzamā veidā notika nākamajā dienā. Kādus 120 km no Amsterdamas virzienā uz Vāciju maģistrāles pretējā puse pēkšņi bija tukša.

“Štaubi” ir arī Holandē, skaidrs. Nē, šoreiz laikam liela avārija, plūsma arī mūsu pusē paliek lēnāka, jo visi sākuši kaut ko otrā pusē vērot. Tiekam tuvāk – kaut kādi karogi, traktori, cilvēku pūlis.

Nē, nav avārija, bet Holandes zemnieku mītiņš! Pēkšņa, nesankcionēta akcija, cīnās par savām prasībām!

“Štaubs” uzreiz kilometriem, un ar katru sekundi kļūst lielāks. Jānis met vai krustu – labi, ka šoreiz nav mūsu pusē, citādi uz transporta kuģi Trāvemindes ostā Vācijā varbūt arī nokavētu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.