Diskusijas vadītājs Ivars Bušmanis sarunas laikā uzlika vārīties pienu, bet pāri malām nepalaida. Foto – Karīna Miezāja

Piens iet pāri! “LA” diskusija par piensaimniecības nākotni Latvijā 15

Pirms pusotra gada – tad iesākās piena krīze – pieredzējušie statistiķi ar piena cenas līknēm un eksperti ar pārbaudītām patiesībām pierādīja, ka te, lūk, zemākais punkts un ka pēc brīža cenas svārsts celsies augšā. Nepacēlās. Ne pēc brīža. Ne visu pagājušo gadu. Ne arī šogad. Gluži pretēji: viens aiz otra nāk drūmāki pieredzējumi: Igaunijā piens veikalā par 29 centiem, piena iepirkuma cena Latvijā tiek samazināta – vietumis jau līdz 10 – 14 centiem, “līdzšinējie pasākumi nespēj stimulēt tirgus stabilizēšanos” (J. Dūklavs). Seko paredzējumi: ja neko nedarīsim, piensaimniecību varētu piemeklēt cukurfabriku liktenis (I. Pilvere), piena saimniecību skaits saruks uz pusi (Vjačeslavs Dombrovskis).

Kāda būtu NATO tūlītēja atbilde, ja Krievija raidītu raķetes uz Baltijas valstīm? Komentē NBS kapteinis
Ukraiņu partizānu darbība iedzinusi krievos bailes – atzīst Slaidiņš
Trīs mēneši līdz vēlēšanām. “Pārsteigumi var būt ļoti nejauki” – intervija ar Arni Kaktiņu
Lasīt citas ziņas

“LA” sadarbībā ar “Swedbank” uz diskusiju par pienu “Piensaimniecības nākotne – ražot mazāk vai labāk?” bija saaicinājusi nozares spēlētājus un zinātājus. Diskusijas laikā uzlikām vārīties pienu, tas vilkās ap katliņa malu, burzguļoja, mazliet uzvirmoja sviluma smaka, bet… pāri malām nepalaidām.

Katrai saimniecībai savas krustceles

CITI ŠOBRĪD LASA

– Vai šobrīd situācija ir tik draudīga, kādu to iezīmē iepirkuma cenas pazemināšanās un liekā piena uzkrāšanās?

Mārtiņš Cimermanis, LLKC valdes priekšsēdētājs: – Piena nozare ir krustcelēs, un mēs savā ziņā maksājam par to labo dzīvošanu iepriekšējos gados.

To cenas kritumu, ko piedzīvojām pērn, kompensēja ES atbalsta un valsts budžeta maksājumi. Tirgus spēlētāji saņēma ap deviņiem desmit centiem pie litra, kas bija pietiekami, lai uzturētu ganāmpulku un ļautu norēķināties par saistībām. Šogad nekādi solījumi “no augšas” nav sadzirdami, un vēl straujāks cenu kritums zemnieku lēmumus var ļoti nopietni ietekmēt. Nekādas izmaksas vairs nav samazināmas, izņemot samaksu par darbaspēku, ko var izdarīt, pārtraucot strādāt. Ja par to cenu, ko maksās piena pircējs, zemnieks vairs nevarēs samaksāt par elektrību un “Latvenergo” fermā atslēgs strāvas padevi, tad viss apstāsies. Jau tagad esam zem ūdens, bet katrai saimniecībai ir savs slieksnis. Kāda, kura nemaksās algas un slauks ar rokām, varbūt ar desmit centiem izdzīvos, bet ne jau uz tādu tirgus lauksaimniecību ejam.

Harijs Panke, AS “Food Union” padomes priekšsēdētāja vietnieks: – Manā praksē tik traka situācija nozarē nav bijusi nekad. Tā nav lokāla, tā nav pat Eiropas, bet visas pasaules problēma. Ir iestājies disbalanss starp klasisko tirgus likumu: piedāvājums–patēriņš–cena. Sākām to just 2014. gada maijā, kad pircēji sāka atteikt industriālos produktus. Viens iedzīvotājs pasaulē patērē vidēji 100 kg piena gadā. Kopš 2000. gada patēriņa pieaugums ir bijis par 2,3 kg gadā, bet 2011. un 2012. gadā piena ražošanas apjoma pieaugums ir bijis straujāks par patēriņa pieaugumu. Mūsu reģionā šo tendenci pastiprināja Krievijas paziņotā pārtikas blokāde.

Ilze Aizsilniece, LPKS “Piena ceļš” valdes priekšsēdētāja: – Esmu tikusies ar kolēģiem Igaunijā un Lietuvā un pārliecinājos, ka piena iepirkuma cenas kritums gaidāms visās trīs Baltijas valstīs. Igaunijā vidējā cena ir par diviem centiem augstāka nekā pie mums. Martā viņiem vēl bija 22,6, mums – 20,4 centi.

Daudzi negatavos lopbarību nākamajai ziemai, arī mūsu kooperatīvā dažs domā izstāties. Tādas saimniecības, kur govis bijušas vēsturiski un to skaits neliels un kur zemes platības ļauj pāriet uz graudiem vai liellopu gaļu. Viena pāries uz zemenēm. Mēs kooperatīvā jau pirms vairākiem gadiem tāpēc nopirkām Jaunpils pienotavu un liekam līdzekļus pārstrādē, lai pašu pienam būtu noiets. Šodien var izglābt tikai pilnā pārtikas ķēde: ražot–pārstrādāt–pārdot. Tomēr mūs iegāza Krievijas tirgus. Pērn sākām braukt uz starptautiskām izstādēm. Aizvietot Krievijas tirgu līdz šim vēl neesam spējuši – vajadzīga liela nauda un ilgs laiks. Mēs mākam saražot garšīgu produkciju, bet tas Latvijas lauksaimniecībai būtu traģiski, ja piepildītos Andra Miglava pētījumā paredzētais – Latvijā ar mūsu zemes platībām un klimata iespējām, mūsu tradīcijām, ar mūsu māku saražot ļoti labu produkciju, kas faktiski ir ekopiens, ­paliktu tikai 1600 saimniecības.

Juris Cīrulis, z/s “Brieži” saimnieks: – Šī nav jauna situācija. Ne cenas kritums, ne tās atšķirības no Eiropas vidējās. Pirms desmit gadiem kolēģiem esmu teicis: pat ja mēs savā saimniecībā izdarām visu uz vislabāko, pārdomāti investējam, neiegādājamies dārgas tehnoloģijas, samazinām darbaspēku pēc iespējas un ražojam vislabākās kvalitātes pienu, tas mums nedod nekādas izdzīvošanas garantijas nākotnē. Nāk divi pretēji signāli: saražot lētāk un… mazāk. Tirgus apstākļi ir mainīgi, un viena risinājuma nav. Tāpēc zemniekiem jābūt kopīgiem mērķiem un kopīgai stratēģijai, jāmeklē risinājumi sadarbībā.

Ieva Alpa-Eizenberga, Salacgrīvas novada z/s “Robežnieki” saimniece, Latvijas Piena ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja, biedrības “Zemnieku saeima” valdes locekle: – Nepiekrītu Mārtiņa pārmetumam, ka labajos gados vajadzēja uzkrāt. Labajos gados mēs ieguldījām labturībā un vides aizsardzībā. Nebija kad uzkrāt, jo es, piemēram, šogad nomaksāju pēdējo 2008. gada krīzes parāda maksājumu.

M. Cimermanis: – Man norāde uz neizdarītajiem mājasdarbiem attiecas ne tik daudz uz uzkrājumiem, kā uz nozares attīstības stratēģijas izstrādi. Mēs nenovērtējām pārtikas ķēdes nozīmi, par ko runāja Ilze, un neesam to uzbūvējuši.

I. Alpa-Eizenberga: – Ar šiem resursiem, ko līdz šim esam ieguvuši, pārdodot pienu, mums nebija iespējas ieguldīt pārstrādes un pārdošanas ķēdes izveidē. Kādu brīdi domājām, ka tikai kooperēšanās būs risinājums visām piena cenas svārstībām. Abās piena krīzēs pirmo cenu pazeminājumu no piena kombinātiem saņēma tieši kooperatīvi. Tagad piena cenas sarkanā līnija sen ir pārkāpta un mēs nezinām, vai bankā prasīt atlikto maksājumu un uz cik ilgu laiku.

Kārlis Birznieks, “Swedbank” vecākais biznesa analītiķis: – Es nepiekrītu, ka zemnieki pēc iepriekšējās krīzes nebūtu mēģinājuši investēt pārstrādē. Kooperatīvi ieguldīja savus divus trīs miljonus, lai uzbūvētu un iedarbinātu “Latvijas piena” rūpnīcu. Runājot par situāciju šodien, galvenais jautājums ir: vai šī krīze ir citāda nekā iepriekšējā un vai izeja no tās būs atšķirīga? Manuprāt, jā, jo Eiropā mainījušās pieprasījuma–piedāvājuma attiecības. Un mēs esam atgriezušies pirmskvotu laikā – astoņdesmitos gadu sākumā, kad Eiropā bija piena hroniska pārprodukcija.

I. Aizsilniece: – Poļi, kuri vēl decembrī paņēma no mums piena kravu, paziņoja, ka līgumus uz vasaru neslēgs. Piena vilnis veļas atpakaļ un vissmagāk tas skāris Lietuvas kooperatīvus. Līdzko iepirkuma cena krītas par, šķiet, 10%, tā pārstrādes uzņēmumiem jāsniedz paskaidrojumi. Iesaistījās ministri un premjers, valdības komisija apbraukāja trīs lielos pārstrādes uzņēmumus un pārbaudīja produkcijas noliktavas. Pēc valdības spiediena Lietuvas uzņēmumi iepirka šo kooperatīvu pienu, kas līdz tam gāja uz Poliju. Man liekas, ka par ļoti zemām cenām ieved arī Latvijā.

 

Trīs attīstības scenāriji, bet jāgatavojas vienam

Dace Freimane, ZM Tirgus un tiešā atbalsta departamenta tirgus nodaļas vadītāja: – Piena saražots vairāk nekā pirms kvotu atcelšanas. Tostarp Latvijā. Februārī pret iepriekšējā gada šo pašu mēnesi saražots par 10% vairāk. Krievijas embargo dēļ eksports ir samazinājies. Jaunie tirgi – 13 jaunas valstis – nenosedz zaudējumus. Trešais iemesls: pieprasījuma mazināšanās vājpiena pulverim, cena nokritusi par kādiem 25%. Visi šie trīs faktori pasliktināja situāciju visā Eiropas reģionā.

Ilze Aizsilniece: Turklāt katra valsts pabalsta savējos zemniekus no sava budžeta, un mūsu valsts iespējas ir salīdzinoši mazākas. Atcerieties, ka pēc streikiem Francijā zemniekiem pērn ieskaitīja 600 miljonus no valsts budžeta… Ja noņemtu subsīdijas visiem, tad mūsu lauksaimnieki ir konkurētspējīgāki.

K. Birznieks: – Katrs zemnieks, katra valsts pēc piena kvotu atcelšanas ir ieinteresēta maksimizēt savu ražošanu, domājot, ka tieši viņi izdzīvos. Katra valsts centīsies pabalstīt savus zemniekus. Visi centīsies ražot vairāk, tāpēc, manuprāt, Eiropas Komisija velti paļaujas uz to, ka piedāvājums saruks tirgus mehānismu ietekmē. Ja piena piedāvājums pats nesaruks, tad otra iespēja situācijas attīstībai: EK maina tirgus regulējumu vai nu atpakaļ uz kvotām, vai subsidējot eksportu. Trešā iespēja tirgus turpmākai attīstībai, par ko neviens nerunā, saistīta ar veselu lērumu nezināmu faktoru, kas ietekmē piena cenas svārstības. Ja, lai nedod Dievs, Ķīnā kādudien notiek kāds piena skandāls un viņi sāk masveidā pirkt pienu no visas pasaules, tad tajā brīdī iepirkuma cena atkal sasniegs 30 centus. Tas ir faktors, ko nevaram ietekmēt un uz ko nevajag paļauties. Prognozējot piena cenu, zemniekiem šobrīd jāatbild uz diviem jautājumiem: vai kāds ES vēl bez mums piena ražošanu sašaurinās? Manuprāt, ne. Otrs: vai EK kaut ko mainīs tirgus regulējumā? Pat, ja atbilde ir jā, tas nenotiks ātri. Tāpēc mēs rēķināmies, ka piena cenas, iespējams, saglabāsies depresīvas (zem līdzšinējās vidējās) vēl gadus divus.

H. Panke: – Kas sagaidāms maijā un kas jūnija sākumā? Eiropā vienā mēnesī tiek nopirkti 13 miljoni tonnu, sezonas maksimums būs maijā un jūnijā, turklāt pienu izslauc par 5% vairāk nekā pērn, kas ir… lieks Latvijas gada apjoms. Nīderlande un Īrija, gatavojoties uz kvotu atlaišanu, sāka ar “lidojošo startu” – ar virskvotas pienu attiecīgi 17% un 19% apmērā. Vācijā liekais piens tiek realizēts par 14 centiem, Nīderlande – 18 centiem. Piena sagaidāmo cenu var rēķināt pēc piena pulvera un sviesta cenas tirgū. Ja pulvera tonna ir 1500 eiro par tonnu, tad, parēķinot atpakaļ uz piena iegādes cenu, iznāk ap 17 centiem. Tādas ir šodienas indikācijas. Ja beigsies iepirkšana intervencē, tad gan radīsies jautājums, kur to visu likt!

– Kā cenu var ietekmēt EK pieteiktā iepirkšana intervencē izsoles ceļā ar lejupslīdošu soli?

– Paskatīsimies, kā tas beigsies. Mēs 19. aprīlī LAD piedāvāsim 60 tonnas uzglabāšanai un sauksim to pašu cenu, ko līdz šim. Mums katru dienu ir kādas 100 tonnas, kas neievietojas produktos. Akcionārs nopirka trīs saldējuma rūpnīcas – Igaunijā, Dānijā un Norvēģijā –, kas dod ne tikai piekļuvi tirgum, bet arī izmanto piena pulveri. Pirmās 150 tonnas pulvera uz Dāniju saldējuma taisīšanai tiek sūtītas no Valmieras… Arī tas ir noiets Latvijas pienam.

K. Birznieks: – Vai, ņemot vērā piena pārprodukciju, vienā dienā piegādātājiem nepateiksiet: stop! Man nav vairs kur pienu likt!? Vai jums būs kur notirgot klātpienākušās piena tonnas?

H. Panke: – 2014. gada augustā viens no mūsu lēmumiem bija nemainīt sadarbības partnerus. Iepriekšējā krīzē daži piena ražotāji tika pamesti un tas slikti atsaucās uz reputāciju. Investējām piena iepirkšanā, samazinājām piena sagādes izmaksas, un pērn, kad Latvijā vidējā iepirkuma cena bija 21,6 eiro par kg, “Food Union” tā bija 22,6 eiro. Pat šī atšķirība bija par mazu, lai noturētu divus labākos piena ražotājus – mēs ar cenu nevarējām atmaksāt tos ieguldījumus, kādus viņi bija veikuši savās saimniecībās. “Vītoliņi” un “Kalējiņi”, “Kalna Dunduri” ir tādas saimniecības, kādas diez vai Eiropā kaut kur atrast.

I. Alpa-Eizenberga: – Stabilus labus partnerus neuzmetīs. Tiem transporta uzņēmumiem, saimniecībām, kooperatīva biedriem, kas staigājuši no viena pie otra, tagad ir viszemākās cenas un viņi jau nāk uz “Zemnieku saeimu” pēc palīdzības.

M. Cimermanis: – Te ir atbilde, kurš izdzīvos. Tas, kurš ir tikai piena vizinātājs, kurš piegādā te vienam, te otram, – diezin vai. Pie rūpnīcas vārtiem viņam varētu paņemt labi ja par 8 – 10 centiem. Stabilitāti dos lojālie zināmie klienti – izšķiroša kļūs attiecību vēsture. Ceru, ka arī bankas no iepriekšējām krīzēm sapratušas, ka tukšas fermas tām nevajag.


Risinājums: Latvija kā liels “Straupes” kooperatīvs

M. Cimermanis: – Tā kā mēs vairāk nekā pusi eksportējam, jāveicina eksportspēja. Un otrs – kooperācija. Tiklīdz “Latraps” apvienoja 30% kopievākuma, viņi sāka diktēt graudu cenu. Līdzīgi iepriekšējās piena krīzes laikā sāka veidoties piena kooperatīvi, sāka izvest pienu no Latvijas, kas stabilizēja tirgu. Kāpēc mēs nevaram kā poļi vienu miljonu nolikt tirgus meklēšanai? Nevis sadalīt pa galviņām, bet izveidot eksporta veicināšanas biroju kā krīzes laika biroju Baltijas mērogā, kas meklētu ceļus, kā pārdot pienu ar Baltijas zīmolu ārpus Eiropas. Piemēram, uz Āziju, kur reizes četras piecas mazāk ēd piena produktus nekā mēs. Visiem ir jāmetas palīgā avotiņam, kas var pāraugt par piena upi.

H. Panke: – Kooperatīvs “Straupe” pārstrādā 1% Latvijas piena un jūtas labi – ir savi piegādātāji, ir sava pārstrāde un vairāk nekā 50 tirdzniecības vietas. Šādu “Straupes” modeli, manuprāt, Latvijai jāpārnes pasaulē. Mēs “Food Union” šādu procesu esam iesākuši, un tas nemaz nav tik vienkārši. Ķīna ir lielākais importētājs, bet 90% importa ir pilnpiena, vājpiena un sūkalu pulvera. Tikai 10% ir siers un sviests. Ko tas nozīmē? To, ka viņiem pietrūkst olbaltumvielu, cukura un tauku, bet pietiek celtnieku, lai uzbūvētu pienotavas, ieliktu pārstrādes iekārtas un strādnieku, kas strādātu šajās rūpnīcās. Mēs esam konstatējuši, ka pietrūkst tikai investora, kas to apmaksātu, lai mēs ar savu pusfabrikātu varētu piedalīties. Un pietrūkst vēl kā – tā, kas “Straupei” Latvijā ir, – viņu kiosku. Mums Ķīnā un citur trūkst struktūras, caur kuru piekļūt patērētājiem.

– Vai jūs saskatāt kooperācijas iespējas visas Latvijas mērogā?

– Kad sākām strādāt ar Krieviju, sāka darboties “Latvijas piens”, kam ir izveidota laba piena savākšanas loģistika no lojāliem klientiem, un tad kooperācija izskatījās šādi: vienojāmies, ka viņi ražo piena koncentrātu un krējumu, bet neiet tālāk tirgū, savukārt mēs tālāk no tā ražotu produktu un izietu ar to tirgū. Ja šāds modelis “piena ražošana–savākšana–pirm­apstrāde” veiksmīgi darbotos, tad mums nevajadzētu paralēli vākt pienu, bet “Latvijas pienam” – iet tirgū ar saviem produktiem. Nu tagad tā stratēģija cita.

D. Freimane: – Latvijā ir visi priekšnosacījumi, lai mēs saražotu labu pienu. Tā kā saražojam divreiz vairāk, nekā varam apēst, eksports ir nepieciešams. Ir EK programma eksporta veicināšanai ne tikai uz ES, bet arī uz trešās pasaules tirgiem, kurā palielināts finansējums piena un cūkgaļas sektoriem.

J. Cīrulis: – Mēs, kaimiņi, jau tagad sadarbojamies un pa vairākiem nopērkam vienu iekārtu. Vislielākais ieguvums no kooperēšanās ilgākā termiņā būtu ražotāju grupu vai kooperatīvu sadarbībai produkcijas kopīgā pārdošanā un eksporta tirgus veicināšanā. Jāveicina arī kooperatīvu apvienošanās. Desmit gadus esmu gaidījis šo brīdi, kad zemnieki būs sapratuši, ka ir lietas, ko katrs pats nevar izdarīt. Gaidu to brīdi, kad arī Latvijā, tāpat kā Eiropā, varēs veikt vienu zvanu, uzrādīt lauka numuru un saņemt nepieciešamo pakalpojumu.

K. Birznieks: – Vai “Trikātas” kooperatīva bankrots nav negatīvi iespaidojis citu kooperatīvu biedru gatavību sadarboties, ieguldīt naudu kooperatīvos? Viņi nejautā: vai mēs arī neaiziesim pa skuju taku?

I. Aizsilniece: – Protams, ka šādi jautā. Divpadsmit gadus esmu kooperatīvā. Kopš dibināšanas. Mums ir smagi gājis, jo, kad nopirkām Jaunpils pienotavu, bija pirmā krīze un visi nebija gatavi ieguldīt: 32 aizgāja, 94 palika. Svarīgi, lai ikvienā kooperatīvā ir kodols, kas domā vienā virzienā. Mūsu kooperatīvā “Piena ceļš” notiek tas pats, kas visā Latvijā, – saimniecību skaits samazinās, bet piena daudzums pieaug. Kooperatīvu meklē, kad klājas slikti, bet mēs nevaram uzņemt jaunos uzreiz, kad saslēgti līgumi.

M. Cimermanis: – Svarīgi, lai būtu pastāvīgi piegādātāji. Nav vajadzīgi staigātāji, kas vienu dienu ir pie viena, otru – pie cita. To mucu, kas savāc pienu, bet katrreiz ved citam nodot pienu, nevar saukt par kooperatīvu. Stabilitāte un partnerība ir būtiska.

– Vai Latvijā ir iespējams viens tik plašs ietekmīgs kooperatīvs piena lopkopībā, kāds graudkopībā ir “Latraps”? Ar tikpat plašu pakalpojumu klāstu.

J. Cīrulis: – Ir, un šī situācija to veicina. Vismaz puse no bijušajiem “Trikātas” biedriem pienu pārdod caur kooperatīvu. Bet ir vajadzīga kopīga stratēģija, nevis kā tagad, kad pieci seši kooperatīvi dara katrs savu. Gaidu, kad sevi pieteiks ­jauns spēcīgs līderis, kas spēs kooperatīvus apvienot.

I. Aizsilniece: – Par to esam daudz runājuši kooperatīvu asociācijā, arī Baltijas mērogā. Bet kādus tad produktus ar Baltijas zīmolu varam parādīt kā savus ražojumus? Tādu nav. Vien Latvijā daži. Turklāt kooperatīvs jau nav tikai tas, kas savāc, pārstrādā un pārdod. Mūsu meitasuzņēmums “Agrera” iepērk lopbarību un apgādā ne tikai savējos, bet arī citus uzņēmumus, piemēram, “Balticovo”. Kas nevar atļauties paplašināt ganāmpulku, tā grūsnās govis aizdodam prom uz Gruziju. Mēs rīkojam seminārus, mācām zemniekus – jo tajā redzam kooperatīva misiju.

Atbalsta maksājumi – pārejas laipa vai agonijas paildzinātāji?

I. Alpa-Eizenberga: – Būtu nepieciešami tādi paši atbalsta maksājumi kā pērn. Iespējams, pēc citiem principiem. Tie ļautu saglabāt Latvijas piensaimniecību un govis laukos. Ja samazināsim ganāmpulkus, graudu ražas lielākajā daļā Latvijas bez organiskajiem mēsliem necik lielas nebūs. Salacgrīvā tas nebūtu risinājums, jo šeit var nokult vien trīs tonnas no hektāra.

D. Freimane: – Latvija, Lietuva un Somija regulāri Eiropas Komisijai prasa ārkārtas atbalstu arī šogad. Bet ES lauksaimniecības komisārs norāda, ka ne visas valstis izmaksājušas iepriekšējo atbalstu, kura termiņš ir 30. jūnijs. Komisāram ir pamatots aizrādījums: ja iepriekšējais nav iztērēts, tad nav tik traģiski. Attiecībā uz ražošanas regulēšanu nupat ir pieņemta regula, kas būs spēkā sešus mēnešus, kad ražotājs var brīvprātīgi samazināt ražošanas apjomu. Mēs ministrijā uzskatām, ka tas nedos gaidīto efektu – ja viena valsts samazinās ražošanu, bet cita palielinās?

– Vai ārkārtas atbalsta izprasīšana ir vajadzīga? Varbūt tā tikai paildzina atsevišķu saimniecību ekonomisko agoniju?

I. Alpa-Eizenberga: – Nē, tas ir glābšanas riņķis, taču tam ir jānokrīt pareizajā vietā – ne uz visām galvām. Tām saimniecībām, kuras veikušas ieguldījumus labturības prasībās un mēslu krātuvēs un kurām viss sakārtots un jāatmaksā kredīti, ir jāpamet glābšanas riņķis. Šajās saimniecībās ieguldīta nodokļu maksātāju nauda un tām ir jāpaliek tirgū.

M. Cimermanis: – Jā, bet līdz 10 dzīvnieku saimniecībām krātuve nav obligāta un tādi ir vairāk kā 
19 000 ganāmpulki. Vai tāpēc šie saimnieki ir vainīgi , ka nav ES fondus krātuvēs ieguldījuši? Pēc šāda kritērija nevaram vērtēt – atbalstīt vai neatbalstīt.

– Vai tām saimniecībām ir jāpazūd no nākotnes piena lielražošanas pēc Vjačeslava Dombrovska uzskata?

– Tas nenotiks tik vienkārši un to piensaimnieki ir pierādījuši! Tā ir gandrīz puse no piena, kas tiek saražots un izdzerts šeit, Latvijā ģimenes saimniecībās un radu, draugu lokā. 44 tūkstoši govju atrodas mazajos ganāmpulkos (līdz 10 galvām), parēķiniet, kas tas ir par piena apjomu, ko cilvēki izmanto pašpatēriņam, viņi liela daļa noteikti izdzīvos un ne jau tas ietekmēs krīzes izejas rezultātu, kas un kā notiks ar mazajām saimniecībām. Lielāks apdraudējums ir saimniecībām, kuru piens tiek eksportēts ārpus Latvijas. Neuzskatu, ka kādai pusei ir jāpazūd no Latvijas un ka kāds to noteiks ar kādu regulējumu, to izšķirs dažādi faktori un pašu saimnieku lēmums būs galvenais.

I. Aizsilniece: – Šajā situācijā atbalsts ir vajadzīgs. Man mēslu krātuve bija jāizbūvē, varēju to atļauties vai nevarēju. Par saviem līdzekļiem uzbūvēju, bet par godīgi samaksātiem nodokļiem pretī gaidu valstisku attieksmi. Piemaksāt tikai par galvām vai astēm un neskatīties uz pārējo, neliekas taisnīgi. Skaidrs, ka šī krīze padarīs mūs tikai stiprākus, bet daudzi neizdzīvos. Arī tāpēc nozarei ir vajadzīgs pamatīgāks izvērtēšanas process, lai precīzāk mērķētu atbalstu.

J. Cīrulis: – Jāpārdzīvo šis smagais brīdis, tāpēc ir izšķirīgi, ar kādiem nosacījumiem atbalsts tiek piešķirts. Bet potenciāls ir – pašlaik uz govi ir 2,5 ha, bet jāpietiek ar 1 – 1,5 ha.

H. Panke: – Lai tirgū palielinātos cena, piena daudzumam ir jāsamazinās. Protams, mēs gribam, lai tas notiktu kaut kur citur. Ceram, ka mūs ar savu 0,1% tirgus daļu neviens nepamanīs. Lai nodrošinātu dzīvotspēju, saimniekiem būtu vajadzīgs pabalsts. Kam nebūtu jādod? Manuprāt, tiem, kam nav kvalitatīva piena, un tiem, kuriem neproduktīvo govju turēšanu padarīs neizdevīgu izmešu kvotu ierobežojumi.

SAISTĪTIE RAKSTI

Diskusija notika sadarbībā ar “Swedbank”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Kāda būtu NATO tūlītēja atbilde, ja Krievija raidītu raķetes uz Baltijas valstīm? Komentē NBS kapteinis
Ukraiņu partizānu darbība iedzinusi krievos bailes – atzīst Slaidiņš
Trīs mēneši līdz vēlēšanām. “Pārsteigumi var būt ļoti nejauki” – intervija ar Arni Kaktiņu
Atliek minēt, kāpēc sirmgalvim tāds naids pret ukraiņiem, ka gandrīz nonāk cietumā
Varbūt arī Putinu apmierina Madrides NATO samita rezultāti…
Lasīt citas ziņas
Pieminekļus ceļ un dzeju raksta! Kā ukrainieti Annu Kremļa propagandisti pataisīja par krievu svēto simbolu, viņai pašai nemaz nezinot
Būsim ārējo parādu verdzībā, valdībai nepadomājot par sekām, norāda Krastiņš
“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Darba devējs nedrīkst diktēt augstskolām, kāds speciālists viņiem piemērots, uzsver Auziņš
Pieminekļus ceļ un dzeju raksta! Kā ukrainieti Annu Kremļa propagandisti pataisīja par krievu svēto simbolu, viņai pašai nemaz nezinot
16:06
VIDEO. Līgavaini pamatīgi izjoko viņa labākais draugs un paša līgava
15:57
Darba devējs nedrīkst diktēt augstskolām, kāds speciālists viņiem piemērots, uzsver Auziņš
15:51
FOTO. Karaliene Elizabete II nodevusi savus pienākumus princim Čārlzam. Vai tas nozīmē viņas valdīšanas beigas?
Tas ir slikti, ļoti slikti, bet viņam ir tiesības tādu viedokli paust. Zariņš par Brieža situāciju
VIDEO. Līgavaini pamatīgi izjoko viņa labākais draugs un paša līgava
NBS komandieris: Katram Latvijas pilsonim jābūt gatavam aizstāvēt valsti pēc brīvprātības principa
Skatītājs jautā: vai neizskatās tā, ka jau ir sācies Trešais pasaules karš?
Trīs mēneši līdz vēlēšanām. “Pārsteigumi var būt ļoti nejauki” – intervija ar Arni Kaktiņu
Pēc šķiršanās no dzīvesbiedrēm, visi trīs grupas “Jumprava” Aigari tagad dzīvo vienā lauku mājā
VIDEO. “Tavs ķermenis nav tavs liktenis”: Latvijā dzimusī modele iekaro pasaules slavu par spīti tam, ka viņai amputēta kāja
Neceļam cietumu, bet laižam lejā akcīzes nodokli! – iesaka Šmits
Kāda būtu NATO tūlītēja atbilde, ja Krievija raidītu raķetes uz Baltijas valstīm? Komentē NBS kapteinis
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
Policijas intelektuālais resurss ir noplicināts, gaidāma štatu optimizācija – atklāj Rancāns
VIDEO. Rokeris Frīdis par homoseksuālām attiecībām: “Es viņus par pilnvērtīgiem cilvēkiem neuzskatu!”
Cilvēkiem joprojām jāpazemojas ar 100 izziņām, lai iegūtu sociālo palīdzību, – Dimanta ir neizpratnē
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs