“Piesardzības nevar būt par daudz.” Saruna ar epidemioloģi Liliānu Civjāni 1
Latvijas Universitāte (LU) jau šogad plāno uzņemt studentus jaunā akadēmiskā maģistra studiju programmā “Epidemioloģija un medicīnas statistika”. Tā kā pasaulē plosās koronavīruss, varētu domāt, ka LU operatīvi reaģē uz notiekošo. Taču tā nav: studiju programmas izstrāde ilgusi jau trīs gadus, jo jau agrāk bija pamanīts, ka šādu speciālistu Latvijā trūkst; viņi nepieciešami ne tikai pandēmijas apstākļos.
Studiju programmas direktore, LU asociētā profesore Liliāna Civjāne pati ir epidemioloģe ar darba un studiju pieredzi Izraēlā, Vācijā, Nīderlandē. “Latvijas Avīzei” viņa stāsta gan par jauno studiju programmu, gan par savu pieredzi epidemioloģijas jomā.
L. Civjāne: Pusi dzīves esmu nodzīvojusi Izraēlā, kur Negevas Bena Guriona universitātē pabeidzu doktorantūru. Pēc tam mācījos Nīderlandē, kur apguvu apkārtējās vides epidemioloģiju. Pēc tam trīsarpus gadus strādāju Diseldorfā Vācijā Heinriha Heines universitātē.
Pētīju gaisa piesārņojuma un trokšņa ietekmi uz kognitīvo veselību. Nu jau trīs gadus strādāju Latvijas Universitātē, lasu lekcijas epidemioloģijā un pētniecības metodēs ārstniecības un māszinību studentiem, kā arī medicīniskā statistikā studentiem no Latvijas un no ārvalstīm.
Kā vērtējat pašreizējo situāciju ar koronavīrusa izplatību?
Eiropa nebija sagatavota tādai situācijai. Pēdējā pandēmija Eiropā bija spāņu gripa no 1918. līdz 1920. gadam. Nomira ap simts miljoniem cilvēku.
Sākumā Pasaules veselības organizācija koronavīrusa izplatību nevērtēja kā pandēmiju. No 11. marta, kad pandēmija tika izsludināta, Eiropas valstu valdības reaģējušas atbilstoši. Piekrītu profesoram Ugam Dumpim, ka Latvija uz situāciju noreaģēja ātri un agri.
Salīdzinot, piemēram, ar situāciju Itālijā, tur pirms dažām nedēļām bija ļoti maz saslimušo – ap simts –, bet, tā kā nebija pienācīgas reakcijas, cilvēki turpināja staigāt viens pie otra ciemos, pa restorāniem un bāriem, slimība ļoti izplatījās, tur jau ir vairāk nekā 41 000 gadījumu.
Savukārt pie mums valdība reaģēja laikus, vienīgi ceru, ka arī cilvēki būs atbildīgi un ievēros pašizolāciju.
Kāpēc iepriekšējie postošie vīrusi, piemēram, SARS, palika Ķīnā, neatnāca uz Eiropu, bet šoreiz vairs neesam pasargāti?
Gados pēc SARS epidēmijas mainījies ir tas, ka visi, ieskaitot ķīniešus, ļoti daudz sākuši ceļot. Nav zināms, kurš bija pirmais saslimušais. Varbūt šis cilvēks bija bijis ārzemēs. Taču kopumā par to, kāpēc šis vīruss tik ātri izplatījās, grūti spriest, jo ļoti maz par to zinām.
Bet kāpēc šādi vīrusi biežāk rodas un izplatās tieši Ķīnā?
To var skaidrot, manuprāt, ar ķīniešu ēšanas paradumiem. Viņi ēd to, ko mums ne prātā nenāktu ēst. Arī higiēnai un termiskai apstrādei tur tomēr nepievērš tik lielu uzmanību kā Eiropā. Piemēram, kad bija Āfrikas cūku mēris, Latvijā bija stingri nomedīto dzīvnieku lietošanas ierobežojumi.
Vai tiešām tagad neejat ārā no mājas, ja vēlējāties sazināties telefoniski?
Es strādāju attālināti mājās. Uz veikalu gan nākas aiziet, bet tad ļoti ātri un izvairoties no tiešas saskarsmes. Rokas mazgāju vēl biežāk nekā parasti. Dezinficēju gan rokas, gan durvju kliņķus un elektrības slēdžus. Izmantoju hlora reaģentus.
Vīruss dzīvo uz dažādām virsmām pat līdz trim nedēļām. Ja pat epidemiologi neievēros norādījumus par distances ievērošanu un dezinfekciju, kurš tad to darīs?! Uzskatu, ka nevar būt pārāk daudz piesardzības, var būt tikai par maz.
Vai rokas jādezinficē arī pēc mazgāšanas?
Nē, vīrusu ļoti labi var nomazgāt, ja vien rokas mazgā kārtīgi un pareizi. Roku tīrība ir ļoti svarīga, jo cilvēks neapzināti pieskaras sejai pat 90 reižu dienā.
Izstrādājot jauno studiju programmu, esat bijuši gluži kā pareģi, it kā esat prognozējuši, ka tāda būs ļoti vajadzīga.
Ārvalstīs epidemioloģija pēdējos desmit vai divdesmit gadus ir ļoti strauji attīstījusies, tomēr epidemiologu trūkums ir arī pasaulē. Tā ir, piemēram, Vācijā, kur biju pēcdoktorantūras praksē.
Latvijā jau esam runājuši gan ar Zāļu valsts aģentūru, gan Veselības inspekciju un citām iestādēm un visi atzīst: šādu speciālistu trūkst.
Tātad speciālisti jau agrāk apzinājās šādas studiju programmas nozīmību, bet par citiem mums bija bažas, ka nesapratīs, kam kas tāds vajadzīgs. Tagad sabiedrībai jautājumu par šādu speciālistu nepieciešamību droši vien ir mazāk.
Pēc tam kad 25 gadus biju pavadījusi ārzemēs, strādājot epidemioloģijas jomā, 2016. gadā atgriezos Latvijā, sāku strādāt Latvijas Universitātē un viens no maniem mērķiem bija izveidot šādu studiju programmu, jo tādas nebija nevienā no Baltijas valstīm.
Epidemiologi, kas ir Latvijā, lielākoties studējuši nevis epidemioloģiju kā tādu, bet gan sabiedrības veselības studiju programmā. Tāda studiju programma ir Rīgas Stradiņa universitātē, mēs ar to nekādā ziņā nekonkurēsim: tā ir pavisam cita specialitāte.
Daudziem varbūt šķiet, ka epidemiologs ir cilvēks, kas pamostas tikai tad, kad ir kāda epidēmija, bet pārējā laikā neko nedara. Tā nav. Epidemioloģija ir zinātne par to, kā veikt medicīnas pētījumus un arī sociālās jomas pētījumus, ja tie saistīti ar cilvēka ķermeni.
Mūsdienu epidemioloģijā ietilpst dažādas nozares, piemēram, ir gan speciālisti, kas prognozē epidēmijas, gan tie, kas strādā ar vakcīnu novērtēšanu, gan tie, kuri pēta apkārtējās vides ietekmi uz saslimšanu. Studiju programma, ko veidojam, ir par pētniecisko epidemioloģiju, mēs apmācīsim pētniekus. Epidemiologs pēta ne tikai infekcijas slimības, bet visus faktorus, kas ietekmē cilvēka veselību.
Ja pareizi saprotu, tad jaunajā studiju programmā nesagatavos ārstus epidemiologus, jo iepriekšējā izglītība studentiem var būt ne tikai medicīniskā?
Jā, jo ārstu pamatpienākums nav veikt pētījumus. Taču epidemiologi var strādāt un parasti arī strādā komandā ar ārstu. Ārstam var būt idejas un hipotēzes, ko vajadzētu pētīt, taču pētījuma dizainu un metodes izstrādā epidemiologs. Ārvalstīs medicīnas pētījumos parasti strādā komanda, kurā ir gan ārsti, gan epidemiologi, gan arī medicīniskie statistiķi un datu menedžeri.
Epidemiologs ir tas, kurš galarezultātā visus iegūtos datus izvērtē un liek kopā, lai ārsts beigās saņemtu atbildi uz saviem sākumā uzdotiem jautājumiem. Tā kā Latvijā šādu speciālistu nav, ārsti lielāko daļu pētījumu veic paši, kas, pirmkārt, ir ļoti grūti un, otrkārt, ne īsti atbilst viņu kvalifikācijai.
Vēl gribētu piebilst par medicīniskiem statistiķiem: viņi atšķiras no parastajiem statistiķiem, jo cilvēka ķermenis nav tas pats, kas automašīnas detaļas. Tāpēc medicīniskajai statistikai ir sava specifika, to ietekmē, piemēram, ģenētiskie faktori. Studiju programmas absolventi varēs gan dizainēt pētījumus medicīnā, gan veikt statistiku.
Vai šie speciālisti spēs raudzīties uz datiem dažādos griezumos, analizēt, kādi apstākļi veicina saslimšanas un galu galā ieteikt, ko darīt, lai kāda epidēmija neietu plašumā, un arī prognozēt tās attīstību?
Protams, viņi spēs analizēt saslimšanas, mirstību, taču būs plašāk apmācīti: spēs piedalīties dažādos pētījumos, ne tikai tajos, kas skar infekcijas slimības. Jau šobrīd slimnīcās krājas dažādi dati, ko būtu vērts analizēt, bet kas netiek darīts. Ja pilnā jaudā sāktu strādāt e-veselība, šādu datu būtu vēl vairāk.
Tagad bieži vien no valsts vadītājiem dzirdam: mēs nezinām, kā būs, nezinām, cik ilgi būs ierobežojumi, nezinām, vai nevajadzēs pagarināt mācību gadu. Ja jau būtu tādi speciālisti, kādus gatavosiet, neskaidrību būtu mazāk?
Šajā situācijā domāju, ka ne. Jo par koronavīrusu ir ļoti maz datu, tātad nav tā pamata, uz kura veidot prognozes. Tomēr Pasaules veselības organizācijas speciālisti veic statistiskos aprēķinus, un ceru, ka drīz tiks arī modelēta situācija, kas varētu notikt nākotnē. Tieši modelēšana ir viens no pamatkursiem, ko apgūst epidemiologi un medicīniskie statistiķi. Viņiem jāspēj prognozēt, kas notiks, ja mainīsim kādus faktorus. Piemēram, kā epidēmija attīstīsies, ja ierobežos veikalu darbību, un, kā, – ja neierobežos.
Bet, kā jau teicu, runa nav tikai par epidēmijām. Studenti mācīsies saskatīt un analizēt faktorus, kas iespaido arī citas saslimšanas. Es, piemēram, esmu pētījusi, kā dzīves kvalitāte un stress ietekmē dažādas saslimšanas; arī šodien turpinu to darbu.
Šodien daudz strādāju ar faktoriem, kuri saistīti ar bērnu autisma sindromu. Ir piesaistīti ārvalstu profesori, kas lasīs par modernām metodēm epidemioloģijā. Plānojam arī, kā mūsu studentus iesaistīt pētījumos, kas tiks veikti kopā ar ārvalstu universitātēm.
Vai tā saucamās budžeta vietas šajā studiju programmā būs?
Pirmajos divos studiju programmas darbības gados nekad nepiešķir budžeta vietas. Studiju programmai sevi jāpierāda, lai uz tām varētu pretendēt.
Plānojam uzņemt apmēram 30 studentus, taču, ja interese būs liela, varam uzņemt arī vairāk. Piedāvāsim šo programmu angļu valodā arī ārvalstu studentiem.
