Divi gadi zaudējumos, trešais pa nullēm. Saimniecības “Bē-Bē” ieteikumi aitkopības biznesa iesācējiem 0
Teksts un foto: Uldis Graudiņš
“Piecpadsmit gadu darbojos būvniecībā, apnika stāvēt katram būvniekam klāt un uzraudzīt darba kvalitāti, vēlējos savu biznesu, tāpēc pirms pieciem gadiem kopā ar partneri sāku aitu biznesu,” teic Burtnieku pagasta SIA “Bē–Bē” saimnieks ALVIS BULIS. Intervijā viņš stāsta par pieredzi šķirnes un gaļas krustojumu aitu ganāmpulka izvēlē un pamato nepieciešamību kļūt arī par mājražotāju un ražot produktus ar pievienoto vērtību.
– Cik lielu ganāmpulku esat izveidojuši piecu gadu laikā? – Attīstu Latvijas tumšgalves šķirnes ganāmpulku. Gaļas ganāmpulkam Latvijas tumšgalves krustoju ar Sufolkas šķirni. Pērn salīdzinoši daudz bija vecās aitu mātes ar dažādām kaitēm. Šo aitu jēri man pašam bija jāaudzē. Tas ir diezgan laikietilpīgi, tāpēc ganāmpulku pamatīgi brāķējām. Atdosim aitas gaļā. Patlaban mums ir 175 aitu mātes. Esmu pārliecināts, ka dzimušo jēru daudzums būs tāds pats kāds pērn ar 200 aitām. Patlaban (26. janvārī. – Red.) ir atnesušās 66 aitas, kurām piedzima 138 jēri, 108 jēri ir dzīvi. Šķirnes ganāmpulkā vairāk dzimst meitenītes, par to ir prieks. Izcili ir, ja gaļas ganāmpulkā vairāk ir dzimuši puikas, par tiem var saņemt lielāku maksu. Esmu apmierināts! Zvaigznes ir pareizi sastājušās. Manā ganāmpulkā gaļas aitu īpatsvars veido divas trešdaļas, viena trešdaļa aitu ir Latvijas tumšgalves šķirnes dzīvnieku ganāmpulks.
– Kāpēc izvēlējāties Latvijas tumšgalves šķirni? – Tas bija pārraudzes Dinas Avotiņas ieteikums. Šīs šķirnes aitām ir vislabākās mātes īpašības. Latvijas tumšgalves salīdzinājumā ar citām šķirnēm vairāk pieskata jērus. Latvijas tumšgalve ir arī izturīgāka pret vietējām slimībām – tas noteica izvēli. To var krustot vienalga ar kādu gaļas šķirni un pārdot gaļai.
– Kādas atziņas esat guvis par aitkopību, kopš darbojaties šajā nozarē?
Būs bijuši jau pieci jēru metieni. Pirmās aitas no kaimiņiem pirku kā kaķi maisā. Ar pārraugu konsultējos vēlāk, bet tas bija jādara pirms pirkuma. Ir jārunā ar tiem pārraugiem, kuri zina ganāmpulkus, no kuriem pērk dzīvniekus. Es aitas pirku no gaļas saimniecības, bet vēlējos veidot šķirnes saimniecību, tāpēc šis pirkums man iegrieza. Pārdevēja ganāmpulkā bija media visna slimība, kas šķirnes saimniecībā nedrīkst būt. Šīs slimības skartajai gaļai nav nekādas vainas. Manā ganāmpulkā analīzes divām aitām uzrādīja pozitīvu rezultātu. Vajadzēja vairākus gadus ganāmpulka atbrīvošanai no šīs slimības.
Vēl viens padoms – aitas ir jāpērk no nelielas šķirnes saimniecības, kas darbojusies vismaz desmit gadu. Kāpēc? Jo mazāka saimniecība un ilgāk tā ir darbojusies, jo agrāk tā ir izkopusi savu ganāmpulku. Tiem, kuri paplašina ganāmpulku, mērķis ir audzēt iespējami vairāk aitu. Mazie šķirnes ražotāji cenšas ielikt ganāmpulkā kaut ko labāku, viņi sliktāku šķirnes materiālu brāķē. Pirmos gadus ir jārēķinās – lielie pārdevēji vislabākās aitas atstās sev. Tātad vislabāk aitas ir iepirkt no maziem un izkoptiem ganāmpulkiem.
Otrajā saimniekošanas gadā biju iecerējis Latvijas tumšgalvi ar Sufolkas teķi krustot. Interesants piedzīvojums bija. Kaimiņam arī vajadzēja Sufolkas teķi, un lēmu braukt uz Sāmsalu pirkt. Viens teķis smuks, pavājš gan, esot nupat strādājis. Nopērkam, atvedam teķus uz Latviju. Nevienam neienāca prātā apskatīties zobus. Kaimiņa pārraudze atklāja – abiem teķiem to tikpat kā nav. Uzreiz sazvanīja igauņu aitkopju asociāciju. Igauņi trešajā dienā bija klāt, naudu atdeva. Pirkām dzīvniekus no lielas saimniecības, pārdevējam bija vairāk nekā 1000 aitu. Saimnieks noteikti par vecumu nezināja, visticamāk, zootehniķi zināja
Esmu bioloģiskais saimnieks. Ar bioloģiskajām metodēm izvēlējos saimniekot tāpēc, ka vēlējos pats tīrus produktus ēst. Visu barību ganāmpulkam sagādāju pats. Apsaimniekoju 107 ha zemes. Audzēju auzas kopā ar zirņiem, āboliņu. Man ir aptuveni 120 vistas, dažas pīles, zosis, tītari, truši un divas Latvijas zilās šķirnes govis. Piens ir vajadzīgs jēriem, kurus mātes nevar barot, piemēram, ja dzimst trīnīši. Ja pašam nebūtu graudu, aitu biznesa nebūtu, nevarētu ar to pelnīt.
– Vai, nodarbojoties tikai ar aitkopību, var nopelnīt iztikai?
– Aitkopība man vairāk ir sirdslieta. Graudkopības un gaļas liellopu bizness ir izdevīgāks. Es vērtēju iespēju vienlaikus ar aitu audzēšanu attīstīt arī bioloģisko gaļas liellopu audzēšanu. Iespējams, palikšu pie 200 aitām. Sākotnēji bija iecere sasniegt 300 aitu māšu ganāmpulku. Vajag tomēr vairākās nozarēs darboties. Pirms diviem gadiem nevarēja aitas par labu cenu pārdot. Cena tik zemu nokritās, ka neatmaksājās. Cenu nosaka uzpircējs.
100 aitas ganāmpulkā ir robeža, pēc kuras pārsnieguma ir jāņem palīgs. Ja aitu mazāk, ar naudas ienākumiem no ganāmpulka nepietiek, valsts darbs arī jāstrādā. Uz 100 aitām vienu darbinieku vajag. Patlaban pēc aitkopībā nostrādātajiem pieciem gadiem beidzot jūtu, ka esmu atspēries. Startēšu uz ES projektu – būvēšu kūti un tehniku pirkšu. Esmu jau noskatījis Turcijā ražoto traktoru ar Deutz Fahr motoru, Fendt transmisiju, kārbām un Bosch uzkari. Galvenokārt ar vācu sastāvdaļām. Būs arī pļaujmašīna, grābeklis un ecēšas. Patlaban izmantoju Polijā pirktu Belarus traktoru. Kā laukos ierasts, ar kaimiņiem viens otram izpalīdzam darbos. Jaunajā kūtī būs barības glabātava, tā ir iecerēta jaunaitām. Vecā kūts paliks dzemdībām. Gaļas aitām esošajā kūtī patlaban nepietiek vietas. Kopējās projekta izmaksas ir 150 000 eiro. Jaunajiem zemniekiem valsts kompensē 70% būvniecības izmaksu un 50% no tehnikas pirkšanai tērētās naudas.
– Kāds ir aitas ceļš līdz šķirnes statusa apstiprināšanai?
– Parasti aitām dzimst dvīņi. Kad jērs piedzimst, to uzreiz nosver, iegrāmato. Dzimst vidēji 3,5 kg smagi jēri. Man ir arī izdzīvojis 1,4 kg smags jērs. Pirmajās dzīves dienās jēram imunitātes stiprināšanai injicē selēnu. Ja jēri dzimtu vasarā, būtu ganības, tad, domāju, selēnu nevajadzētu. Pēc vidēji 70 dienām (60–90 dienu periods) jēri ir jāsver vēlreiz, jānosaka svara pieaugums. Jēra vērtētāji tad vērtē kvalitāti. Mūsu ganāmpulkā ir bijuši jēri, kas pēc 70 dienām pārsniedza 30 kg svaru. Ļoti labi, ja 70 dienās svars pārsniedz 20 kg. Ja rādītājos neiekļaujos, šķirnes saimniecības statusu iegūt nevar. Vērtē auglību, svara kāpumu un citus rādītājus. Man pirmajā gadā atteica šķirnes saimniecības reģistrāciju, jo neizpildījās rādītāji. Otrajā gadā saņēmu sertifikātu.
Pēc 70 dienām eksperts velk galus kopā. Pamatā šķirnes aitas brāķē uz papīra – pēc asinības vērtē, vai tā der. Kad cērp, tad uzmet aci eksterjeram. Pārraugs atrodas līdzās cirpējam un skatās, vai Latvijas tumšgalvei ir melnie matiņi. Paskaidrošu, ka tie drīkst būt vien uz galvas. Ja melnais matiņš atrodas uz aitas astes vai kājas ir raibas, tas neatbilst šķirnei. Ja viss eksterjers ir pareizs, vien melnais matiņš atrasts, aitu sūta kā gaļas māti ražošanai. Melnais matiņš neietekmē gaļas kvalitāti. Arī stāja, kāju un krustu forma, kā arī citi rādītāji ir svarīgi, jo šķirnei ir jāatbilst noteiktiem nosacījumiem.
– Kas notiek, kad jēri kļūst lielāki?
– Jērus audzē trīs četrus mēnešus, un šajā laikā ir jāsāk nošķiršana no mātes. Es parasti meitenītes pie mātes atstāju ilgāk, pat līdz pieciem mēnešiem. Ar teķiem gan rūpīgi jāskatās, tiem dzimumgatavība iestājas, kad svars sasniedz 30–35 kg, tāpēc četru mēnešu vecumā ir jāņem nost no mātes. Teķus nodala atsevišķi. No iepriekšējā gada atstāj divus trīs teķus, kas jaunos vadā. Teķi ieliek jaunā aplokā tā, lai tie neredz mātes. Vissvarīgākais ir atradināt aitu no jēriem. Aitas ir jābaro ar sienu un ūdeni, lai nebūtu jāslauc. Vēlāk ir jāvērtē tesmenis, jo ļoti pienīgas aitas jēru var barot līdz sešu mēnešu vecumam. Tesmenis var iekaist, un tas var beigties letāli. Šā iemesla dēļ aitas pāris dienu uzliek uz siena un ūdens diētas. Tad tās pienu norauj. Mācos no kļūdām. Vispirms aitas turēju kūtī, bet atšķirtos jērus ārā. Aitas aktīvi blēja, sasauca jērus mājās. Tie pa ceļam sarāva elektriskos ganus. Biju nelaimīgs – ko lai dara? It kā vajadzētu žogus būvēt. Lēmu arī jērus atstāt kūtī, barot tos ar zāli, aitas dažas dienas turēt uz siena diētas un tad sūtīt uz ganībām. Jērus atstāju kūtī un divas trīs nedēļas pievedu barību. Kad tie no mātēm ir atraduši, sūtu nostāk no mātēm uz ganībām. Tad nav problēmu ar ārā bēgšanu.
Tālāk dzīvniekus sašķiro vairākās grupās – kaujamās aitas, uz gaļas ganāmpulku sūtāmās un tās, kas paliek šķirnei. Šķirnes aitas atstāj vērtēšanai viena gada vecumā. Kad cērp otrreiz, tad vismaz trīs eksperti vērtē jaunaitu. Nocirpto aitu uz divām trim nedēļām iedzen 3 x 3 m aplociņā, lai tā uz cietas pamatnes var staigāt un vērtētāji var redzēt stāju, nagus, kamēr nav ataudzis apmatojums. Eksperti tad aitu vērtē pēc vairāk nekā 10 rādītājiem. Liek balles, nosaka kopējo atzīmi.
Pēc vērtēšanas un brāķēšanas šķirnes ganāmpulkā paliek aptuveni 25% no dzimušajām aitām. Labs rādītājs, ja izdodas to sasniegt. Puse no dzimušajiem ir teķi, no tā vēl pusi atsijā. Man pērn bija 35 šķirnes aitu mātes, palika 18. Šajā gadā ir aptuveni 60 šķirnes aitu mātes. Vairāk nekā 100 šķirnes aitu mātes ganāmpulkā noteikti neturēšu. Uzskatu, ka gaļas ganāmpulku vajag veidot no šķirnes aitām.
– Ja aitas audzē gaļai, droši vien nav nepieciešama tik rūpīga vērtēšana?
– Gaļas saimniecībā ir diezgan vienkārši – pirmā svēršana uzreiz pēc dzimšanas un otrā pēc 70 dienām. Valsts atbalstu saņem par gadu ataudzētām un eksperta vērtējumu saņēmušām aitām. Atbalsta summas ir pēc klasēm. Es vēl šķirnes izkopšanai no sava ganāmpulka aitas neesmu pārdevis, esmu tās pārdevis gaļas ganāmpulkam. Tātad tās aitas, kurām ir kāds melnais matiņš. Patlaban visas šķirnes aitas esmu atstājis ganāmpulka atjaunošanai. Sākumā iepirku piecus gadus vecas aitas, tās patlaban ir jāaizvieto. Mēģināšu turpināt darboties ar teķīšiem. Ar tiem ir grūti, ir ļoti stingra atlase. No pieciem teķiem vienu var audzēt.
Man radies iespaids, ka aitkopība patlaban sabremzē. Pērn ļoti daudzi saimnieki pārdeva ganāmpulkus. Tas sakrita ar laiku, kad mainījās subsīdiju maksāšana – valsts atbalstu vairs nemaksāja par nezināmas izcelsmes aitām. Daudziem saimniekiem bija uz šādām aitām balstītas saimniecības.
– Cik izdevīgi var aitas pārdot?
– Meklējam uzpircējus. Aizvadītajā gadā diezgan veiksmīgi jūnijā pārdevām trīs četrus mēnešus vecus gaļas dzīvniekus kādai Beļģijas firmai, kas maksāja par dzīvsvaru. Viņi pērk 25–40 kg smagus dzīvniekus reizi gadā. Paši Beļģijā vēlas nedaudz audzēt. Svarīgi, ka beļģi norēķinās ar priekšapmaksu. Gaļas šķirnes aitas pārdevām par 2 eiro (bez PVN) kilogramā. Par teķīšiem saņēmām 2,10 eiro/kg. Pārdevu visas gaļas ganāmpulka aitas, kuru svars pārsniedza 30 kg. Arī šogad beļģi pirkšot aitas. Vispirms atbrauc viņu pārstāvis, bildē dzīvniekus, sūta bildes saimniekam. Vēlāk mēs dzīvniekus sveram. Pircēji par savu naudu pērk krotālijas. Pārvietošanas brīdī klāt ir arī vairāki PVD pārstāvji.
Latvijā ar gaļas pārdošanu ir ļoti, ļoti švaki. Kautuves piedāvā zemas cenas. Mobilā kautuve Sidrabjērs vēl kaut cik maksā, tomēr tur ir gara rinda. Es domāju par savas kautuves izveidi un pārstrādes vietas būvniecību nākamo divu gadu laikā. Vēlos būt mājražotājs, ražot produktus ar pievienoto vērtību – konservus, desas, jēra gaļas kūpinājumus. Pēc tiem ir pieprasījums. Latvijā vēl kopš padomju laikiem, kad jērus sūtīja uz Krieviju, ir saglabājies mīts par nebaudāmo aitas gaļu, tāpēc nav pieprasījuma pēc jēra gaļas. Tolaik Latvijā ēšanai atstāja vecās aitas. Jēra gaļai ir samtaina garša. Pats ēdu vien to un arī medījuma gaļu.
Šķirnes aitu cenas tirgū ir, sākot no 200 eiro un uz augšu. Elites klases aita maksā 250 eiro. Jaunam teķim cena ir no 500 eiro. Gaļas šķirnes teķiem – 600–800 eiro. Pērn izaudzēju sev vienu pēcnācēju no teķa, kam nebija pēcnācēju nevienā citā saimniecībā. Šogad tas pirmo gadu nostrādāja manā saimniecībā, redzēsim, kādi būs pēcnācēji. Šķirnes līnija turpināsies.
Jāatzīst, ka pirmie divi gadi aitkopībā nes zaudējumus. Ar to ir jārēķinās. Trešo gadu, ja pabeidz pa nullēm, ir ļoti labi, ceturtajā un piektajā gadā jūti, ka galvu virs ūdens var izbāzt. Uzņēmībai ir jābūt! Bez tās nevarētu. Patlaban, jēru dzimšanas laikā, naktī ik pa divām stundām ceļos, eju apraudzīt aitas. Četras nedēļas tā būs. Pa dienu var pagulēt. Jēri dzimst vairāk naktīs, visgrūtāk dzemdībās ir jaunajām aitām. Katru jēru gribas izaudzēt. Katrs jērs nozīmē 100 eiro. Par šādu cenu to var pārdot. Peļņu parasti rēķina tā: ja ir divi jēri, tad naudas ienākums no viena jēra nozīmē tīro peļņu. Ja vidēji ir 1,5 jēri, tad 50 eiro peļņa ir no vienas aitas, ļoti aptuveni rēķinot. Bruto segumu rēķinot, par papildu ienākumu vēl skaita subsīdijas.
Vislielākās visiem aitkopjiem ir darbaspēka izmaksas. Šā iemesla dēļ iespējami daudz ir jāsamazina roku darbs. Es reizi nedēļā ar traktoru savedu barības rituļus kūtī, ik rītu saleju aitām ūdeni, iedodu graudus, vakarā notiek kopšanas darbi. Jēru atnešanās laikā ir cits režīms. Barošanā vajag iespējami daudz tehniku izmantot. Aitas siena rituli pašas izēdīs, sili tām nevajag. No armatūrām es metināju barotavas; ja pirktu, maksātu 300 eiro par vienu, man izdevumi bija 25 eiro. Man kūtī galvenokārt ir lietas, kam dota otrā dzīve. Koka sētiņas pats gatavoju. Jā, tās tik ilgi nekalpo kā pirktās, ir smagākas.
Tomēr sākumā pašam ir jāgatavo, ieguldīt 70 eiro katrā aplokā nevarēsi. Ieguldīt naudu aitu pirkumā, tehnikas pirkumā un vēl aprīkojumā būs diezgan dārgi. Piemēram, lai aitas sašķirotu, dzīvnieku vispirms ķer un nes. Nesen internetā noskatīju, ka ir iespēja palaist pa koridoru un ar durtiņām nodalīt pa labi un pa kreisi. Ar ES projekta naudas atbalstu esmu iecerējis pirkt šķirotājiekārtu, kur būs arī ganu sistēma. Patlaban man svarus dod pārraugs. Ir nedaudz jāattīstās – kad būs svari, sašķirošu aitas trīs grupās (patlaban tās dalu divās sekcijās), varēšu aitu iesprostot, sašpricēt, datorā saņemt ziņas no elektroniskās krotālijas…
Plašāku rakstu, kā arī citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
