Vai plaušu vēzis ir bīstamāks nekā tuberkuloze? 0
Manuprāt, visbriesmīgākā ir hroniskā obstruktīvā plaušu slimība jeb HOPS.
Plaušu vēzi bieži diagnosticē vēlīnā stadijā, kad audzēju radikāli operēt ir grūti vai pat neiespējami un prognozējamā dzīvildze labākajā gadījumā ir pāris gadu. Bieži vien sāpes rodas tikai tad, kad jau iesaistīta pleira, apkārt vēzim iekaist audi, ir paaugstināta temperatūra un citi plaušu karsoņa simptomi, cilvēks sāk atklepot asinis vai tuvinieki ievēro, ka viņš novājē. Tad bieži vien vairs nevar palīdzēt. Turpretī HOPS nedraud ar tūlītēju nāvi. Pacienta stāvoklis pasliktinās, un elpas trūkums saasinās laika gaitā. Viņš kļūst sociāli ierobežots, un ciešanas ir daudz vairāk izstieptas laikā.
Kas jums visvairāk patīk pneimonoloģes darbā un sagādā vislielāko gandarījumu?
Patiesībā man ir vienalga, kuru nozari izvēlēties, jo interesanti kļūst, kad sāku kaut ko zināt. Man patīk, ka jāārstē ne tikai izolētas plaušu slimības, bet arī tādas, kuras izpaužas plaušās, bet kuru cēlonis ir citā orgānā, piemēram, dažādas saistaudu slimības un dažādas lokalizācijas vēža metastāzes.
Interesanti šķiet, ka pneimonoloģijā arvien biežāk iespējams veikt dažādas invazīvas manipulācijas, lai precīzāk noteiktu diagnozi un atvieglotu ārstēšanu, taču domāju, ka invazīvo pneimonoloģiju Latvijā vajadzētu attīstīt vēl vairāk.
Pašlaik manas profesionālās dzīves būtiska sastāvdaļa ir jaunie kolēģi. Nevaru sacīt, ka būtu dzimusi skolotāja, taču, tā kā speciālistu trūkst, viņus vajag apmācīt.
Manuprāt, Latvijā nepietiek augsta līmeņa stacionāra ārstu, kas spētu nodarboties ar sarežģītiem diagnostiskiem uzdevumiem. Lai noteiktu grūti diagnosticējamas slimības, ar kurām sirgst daudzi slimnieki, vajadzīgas zināšanas un pieredze, komanda un kolēģi, kuriem var pajautāt padomu, kā arī stacionārs, kurā veikt nepieciešamos izmeklējumus.
Arī savā ģimenē esmu pieredzējusi, ka sarežģītā situācijā nav, kur vērsties pēc palīdzības.
Vai jūsu plānos ietilpst attīstīt un pilnveidot Plaušu slimību centru vai arī turpināt labi sāktās tradīcijas?
Strādājot šajā darbā, nevaru žēloties, ka nekas nenotiek, kā vajag, jo arī es esmu par to atbildīga.
Protams, iespēju vienmēr ir mazāk, nekā gribētu. Vēlētos daudz lielāku finansiālo nodrošinājumu, taču mēs daudz ko varam izdarīt, neraugoties uz mazo finansējumu, un, ja tas nenotiks, tā būs mana atbildība.
Saku mēs, jo attīstīt centru varam tikai komandā. Gribam šeit pilnībā nodrošināt visu plaušu slimnieku aprūpi no diagnozes noteikšanas brīža līdz operācijai nepieciešamības gadījumā un vēl tālāk – sekot līdzi pacienta veselības stāvoklim visu viņa atlikušo mūžu, kas, cerams, būs ilgs un laimīgs.
Mūsu komandā līdztekus pneimonologiem, torokālajiem ķirurgiem, funkcionālās diagnostikas un internās medicīnas speciālistiem un bronhologiem ir arī klīniskais farmakologs, kurš konsultē par medikamentu izmantošanu, savienojamību un devām. Ceram pievienot arī radiologus, ar kuriem mums ir laba sadarbība jau tagad, un histologus, lai precīzāk noteiktu diagnozes.
Vai līdz ar jaunā Stradiņa slimnīcas korpusa uzcelšanu mainīsies arī Plaušu slimību centra darbs?
Tajā mums vietas nebūs, taču ļoti ceram uz nodaļas remontu, lai pacientiem būtu patīkamāk uzturēties, cik vien tas slimnīcā iespējams. Pagaidām centrs atrodas divos korpusos, un slimnieki ir izvietoti divas nodaļās, kas apgrūtina mūsu darbu.
Vai centrs var lepoties tikai ar gudriem ārstiem vai arī ar modernām tehnoloģijām?
Vispusīgu pneimonologu, kas spētu pacientus ārstēt arī invazīvi, nav daudz. Šī nozare pasaulē bieži vien ir saistīta ar intensīvo terapiju, taču pie mums pneimonologi nejaucas šīs specialitātes ārstu darbā. Tomēr vajadzība pēc zināšanām un prasmēm šajā jomā kļūst arvien izteiktāka, jo mums ir daudz pacientu, kuriem nepieciešama gan tā sauktā neinvazīvā plaušu ventilācija, gan pastiprināta novērošana, piemēram, pēc operācijām. Citur pasaulē pneimonologs bieži vien izvēlas arī pacientam atbilstīgu mākslīgās plaušu ventilācijas veidu, bet pie mums tā nav iegājies. Tā varētu būt vēl viena joma, ko mūsu centrā attīstīt, atslogojot intensīvās terapijas nodaļas. Par savu galveno uzdevumu uzskatu jauno speciālistu – ne tikai topošo pneimonologu, bet arī internās medicīnas un ģimenes ārstu – izglītošanu. Vēlos radīt viņiem vidi, lai negribētos braukt strādāt uz ārzemēm.
