Plaušu veselības rādītāji. Kad klepus kļūst bīstams? 3
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par plaušu veselību cilvēki parasti nedomā līdz brīdim, kad tās vairs nedarbojas kā nākas. Vēl ļaunāk, daudzi tās regulāri bojā, smēķējot un pakļaujot pasīvās smēķēšanas kaitīgajai iedarbībai apkārtējos. Elektrokardiogrammu kaut reizi mūžā veikusi lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, bet cik daudzi no smēķētajiem iedomājušies pārbaudīt plaušas?
Asiņu skābekļa piesātinājums
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas pneimonoloģijas galvenais speciālists, asociētais profesors Alvils Krams norāda, ka elpošanas sistēmas, tostarp plaušu, pamatfunkcija ir gāzu maiņa, tas ir, organisma apgāde ar skābekli un ogļskābās gāzes izvade. Asinīs cirkulējošā skābekļa daudzumu jeb asiņu skābekļa piesātinājumu visprecīzāk var izmērīt ārstniecības iestādē, paņemot arteriālo asiņu paraugu un nosakot skābekļa un ogļskābās gāzes parciālo spiedienu.
“Skābeklis slikti šķīst asinīs un galvenokārt ir saistīts ar hemoglobīnu eritrocītos, veidojot oksihemoglobīnu. Tā daudzums pret kopējo hemoglobīnu, izteikts procentos, parāda asins skābekļa piesātinājumu jeb saturāciju,” stāsta pulmonologs, piebilstot, ka asins skābekļa piesātinājumu (SpO2) var noteikt arī netieši ar pulsa oksimetra palīdzību, mērot to pirksta gala falangā.
Asins skābekļa piesātinājums ir viens no svarīgākajiem dzīvības procesa parametriem. Atkarībā no vecuma tā norma ir no 98 līdz 95%. Zemu skābekļa līmeni – hipoksēmiju – ārstē ar skābekļa terapiju.
Diemžēl smēķētājiem mērījums ar pulsa oksimetru var uzrādīt arī mānīgi labu rezultātu, jo cigarešu dūmos esošā tvana gāze labāk un ilgāk saistās ar hemoglobīnu (karboksihemoglobīnu) nekā skābeklis. Mērierīce nav spējīga tos atšķirt vienu no otra, tādēļ daudziem uzreiz pēc cigaretes izsmēķēšanas novēro īslaicīgu karboksihemoglobīna paaugstināšanos par dažiem procentiem, bet dažiem tā koncentrācija asinīs var paaugstināties pat par 15%. Smēķēšanas ietekme uz skābekļa piesātinājuma rādītājiem saglabājas līdz pat desmit stundām.
Mērījumi ar pulsa oksimetru mājas apstākļos parasti tiek ieteikti pacientiem ar hroniskām elpošanas un sirds slimībām, lai kontrolētu asins skābekļa piesātinājuma līmeni, un, ja tas samazinās par 3% vai vairāk, nepieciešams turpināt ārstēšanos slimnīcā.
Kad klepus kļūst bīstams
Cilvēki, kuriem vēlāk atklātas plaušu slimības, visbiežāk sūdzējušies par ieilgušu klepu, elpas trūkumu, aizdusu, taču šie simptomi ir nespecifiski, tas ir, raksturīgi arī citām slimībām, piemēram, gastroezofageālajam refluksam jeb kuņģa skābes atvilnim, sirds mazspējai vai pat veģetatīvai distonijai. Elpas trūkums vispār uzskatāms par subjektīvu sajūtu, jo nereti tā iemesls nav somatisks jeb ķermenisks, piemēram, ciešot no panikas lēkmes.
“Viena no bīstamākajām plaušu slimībām, kas saistīta ar klepošanu, ir tuberkuloze. Ja pacients sūdzas arī par paaugstinātu temperatūru, svīšanu, svara zudumu, obligāti jāveic plaušu rentgens un jāizmeklē krēpas, lai pārliecinātos, vai tajās nav tuberkulozes baktēriju,” norāda pneimonoloģe Ineta Grīsle. Tuberkuloze ir infekciju slimība, kura visbiežāk skar un bojā plaušas. Ārstēšanās laikā vismaz sešus mēnešus ir jālieto zāles, regulāri jāierodas uz pārbaudēm pie ārsta. Latvijā to diagnosticē un ārstē par valsts budžeta līdzekļiem.
Ja klepus ilgst vairāk par trim mēnešiem, ja to pavada pastiprināta krēpu izdalīšanās, elpas trūkums, iespējams, ka tā iemesls ir hroniski obstruktīva plaušu slimība, kurai raksturīgs pastāvīgs gaisa plūsmas ierobežojums plaušās, pastiprināta hroniska iekaisuma reakcija elpceļos un traucētu gāzu apmaiņa. Slimības var iedalīt divos posmos – hronisks bronhīts un plaušu emfizēma, kad plaušās rodas strukturālas izmaiņas, izraisot hronisku skābekļa trūkumu organismā. Visbiežāk no šīs slimības cieš smēķētāji, arī darbinieki, kas strādā kaitīgos apstākļos.
Organisms cenšas neitralizēt dūmus un degošās vielas, kas rodas smēķēšanas laikā. Tas izdodas, pateicoties iekaisuma procesam, kas rada krēpas, ar kuru palīdzību kaitīgās vielas tiek izvadītas laukā. Tādēļ visiem smēķētājiem elpceļos rodas iekaisums, daļai ar laiku var attīstīties hroniski obstruktīva plaušu slimība, bet daļai – plaušu vēzis. Der zināt, ka klepus reizēm var būt vienīgais plaušu vēža simptoms. Riska grupā ir cilvēki no 55 līdz 80 gadu vecumam, smēķētāji ar 30 gadu ilgu stāžu, kas ik dienu izsmēķē vienu vai vairāk cigarešu paciņu, kā arī tie, kas atmetuši smēķēšanu pēdējo 15 gadu laikā. Trīs četri procenti plaušu audzēju saistīti ar azbesta un citu kancerogēnu vielu ietekmi.
Ko darīt, ja klepus ir ieildzis? Ineta Grīste teic, ka, pirmkārt, jādodas pie ģimenes ārsta un jāveic krūškurvja rentgenoloģiska izmeklēšana, lai pārliecinātos, vai plaušās nav radušās kādas izmaiņas. Otrkārt, spirogrāfija ar bronhu dilatāciju, lai pārliecinātos, vai klepus iemesls nav bronhiālā astma. Ja radušās aizdomas par ļaundabīgām izmaiņām, ārsts “zaļā koridora” ietvaros nosūtīs pacientu uz rentgenogrāfijas izmeklējumu un plaušu datortomogrāfijas izmeklējumu krūškurvim.
Speciālisti uzskata, ka smēķētājiem, kā arī tiem, kuriem ģimenē bijuši plaušu vēža gadījumi, vajadzētu veikt plaušu vēža skrīningu – regulāras pārbaudes ar zemu devu rentgenstarojuma datortomogrāfijas izmeklēšanas metodes starpniecību.
Spirometrija un citi testi
Spirometrija ir 10–15 minūšu ilgs tests plaušu funkcionālo spēju izvērtēšanai, kuras laikā tiek izmērīts maksimālais gaisa daudzums, kuru pacients spēj ieelpot un izelpot. Veicot maksimālo forsēto izelpu un ieelpu caur iemuti, kas cieši apņemts ar lūpām, iespējams atklāt gaisa plūsmas traucējumus elpceļos, piemēram, samazinātu plaušu tilpumu vai apgrūtinātu gaisa plūsmu elpceļos, piemēram, sašaurinājuma dēļ, kā arī atklāt darba un apkārtējās vides izraisītus plaušu bojājumus.
Bronhodilatācijas testa veikšanas mērķis ir izvērtēt bronhus paplašinošo līdzekļu ietekmi uz bronhiem. Pēc spirogrāfijas pacientam tiek doti bronhodilatējoši medikamenti, kuru efektivitāti izvērtē pēc 15–30 minūtēm. To veic, lai apstiprinātu bronhiālās astmas, hroniski obstruktīvās plaušu slimības diagnozi.
Ja radušās aizdomas par nozīmīgiem gaisa plūsmas pārvades traucējumiem, veic ķermeņa pletizmogrāfiju plaušu tilpuma mērīšanai. Ar šī izmeklējuma palīdzību var izmērīt kopējo plaušu tilpumu un atlieku tilpumu (tas būtiski palielinās pacientiem ar plaušu emfizēmu). Šāds izmeklējums ir vajadzīgs, lai noteiktu, vai elpas trūkuma iemesls ir elpceļu sašaurināšanās vai plaušu tilpuma samazināšanās.
Ar gāzu difūzijas testa palīdzību tiek novērtēta oglekļa monoksīda (CO) difūzijas kapacitāte, lai noteiktu pacienta elpas trūkuma vai hipoksēmijas cēloņus. Testa laikā pacients ieelpo gāzu maisījumu, kas satur 0,3% CO jeb tvana gāzu un 97% inertas gāzes. Tests parāda, cik labi noris gāžu maiņa plaušās. Ja plaušas ir veselas, izelpotajā gaisā būs daudz mazāk oglekļa monoksīda nekā ieelpotajā, bet, ja tās labi neveic savas funkcijas, būs vairāk.
