Par šo darījumu smējās visi skaļā balsī – nu tas ir viens no izdevīgākajiem visā ASV vēsturē 0
1867. gadā Krievijas impērija pārdeva Aļasku Amerikas Savienotajām Valstīm par 7,2 miljoniem ASV dolāru, jo uzskatīja šo tālo teritoriju par dārgu un neizdevīgu uzturēšanai.
Tomēr tikai dažas desmitgades vēlāk kļuva skaidrs, ka zem ledājiem un plašajās zemēs slēpjas milzīgas zelta, naftas, gāzes un citu dabas resursu rezerves, kas ASV ekonomikai atnesa peļņu, daudzkārt pārsniedzot sākotnējo pirkuma summu. Par to raksta izdevums “Indian Defense Review”.
Kā ASV iegādājās Aļasku?
1867. gada 30. martā ASV valsts sekretārs Viljams Henrijs Sjūards un Krievijas ministrs Eduards Stekls Vašingtonā parakstīja līgumu, kas izbeidza Krievijas impērijas klātbūtni Ziemeļamerikā.
ASV samaksāja Krievijai 7,2 miljonus dolāru, mūsdienās tā būtu aptuveni 157 miljoni dolāru, par teritoriju, kuras platība pārsniedza 1,55 miljonus kvadrātkilometru. Cena bija mazāka nekā divi centi par akru.
Vienošanās oficiāli tika saukta par Cesijas līgumu, un tā nodeva kontroli pār mūsdienu Aļaskas teritoriju Amerikas Savienotajām Valstīm. Ar šo darījumu noslēdzās vairāk nekā gadsimtu ilgā Krievijas klātbūtne reģionā, ko bija ietekmējis kažokādu tirdzniecības noriets, dārgs karš un gadiem ilgas sarunas par teritorijas pārdošanu.
Aļaska bija zaudējumus nesoša Krievijas kolonija
Krievu pētnieki Ivans Fjodorovs un Vituss Berings Aļaskas piekrasti sasniedza 1732. un 1741. gadā. Viņu ekspedīcijas pavēra ceļu Krievijas kontroles nostiprināšanai pār šo teritoriju un kolonijas izveidei, kuras ekonomika gandrīz pilnībā balstījās uz kažokādu tirdzniecību.
Galvenais ienākumu avots bija jūrasūdru kažokādas, kuras Eiropā pārdeva par ļoti augstu cenu. Lai pārvaldītu šo biznesu, tika izveidots Krievu-amerikāņu uzņēmums, kura tirdzniecības partneri bija arī amerikāņu tirgotāji.
Tomēr šis ekonomiskais modelis ilgi nepastāvēja. Aļaska atradās tūkstošiem kilometru attālumā no Sanktpēterburgas, kas būtiski apgrūtināja tirdzniecību ar Eiropu. Kolonijas iedzīvotāju skaits nekad nepārsniedza aptuveni 2500 cilvēku.
Turklāt pārmērīgas medības ievērojami samazināja jūrasūdru populāciju – tieši šo dzīvnieku kažokādas bija kolonijas galvenais ienākumu avots.
Krievijas finansiālo situāciju vēl vairāk pasliktināja Krimas karš no 1853. līdz 1856. gadam, kurā Krievijas impērija cīnījās pret Franciju, Lielbritāniju un Osmaņu impēriju un cieta sakāvi. Karš radīja valstij nopietnas finansiālas problēmas, un tālas kolonijas uzturēšana kļuva arvien grūtāk attaisnojama.
Kāpēc Krievija nolēma pārdot Aļasku?
Līdz 19. gadsimta 50. gadiem Krievija jau bija ieguvusi jaunas teritorijas Klusā okeāna reģionā, kas atradās daudz tuvāk tās robežām. 1858. gadā tā ieguva zemes gar Amūras upi, bet 1860. gadā – Primorskas novadu netālu no mūsdienu Vladivostokas.
Šie ieguvumi samazināja tālās Aļaskas stratēģisko nozīmi. Vienlaikus Lielbritānijas Hudzona līča kompānijas jau sen centās paplašināt savu ietekmi šajā reģionā, un Krimas kara laikā britu spēki bija uzbrukuši Krievijas Kamčatkas pussalai.
Krievija nevēlējās riskēt, ka Aļaska nonāk britu rokās. Pārdodot teritoriju ASV, tika atrisinātas divas problēmas vienlaikus – Krievija atbrīvojās no dārgas kolonijas un nepieļāva tās nonākšanu Lielbritānijas kontrolē.
Turklāt tolaik gan Krievijai, gan ASV bija sarežģītas attiecības ar Lielbritāniju, un Vašingtona Krievijas interesēm bija labvēlīga arī Amerikas pilsoņu kara laikā.
1866. gada 16. decembrī Krievijas imperators Aleksandrs II Ziemas pilī tikās ar saviem ministriem un pieņēma galīgo lēmumu pārdot Aļasku. Viņš noteica 5 miljonus dolāru kā zemāko pieļaujamo cenu un nosūtīja Eduardu Steklu uz Vašingtonu sarunu vešanai.
Sarunu laikā ASV valsts sekretāram Viljamam Henrijam Sjūardam izdevās cenu palielināt, un abas puses vienojās par 7,2 miljoniem dolāru. Līgums tika parakstīts 1867. gada 30. martā.
Darījumu sākumā izsmēja
Viljams Henrijs Sjūards gandrīz astoņus gadus bija ASV valsts sekretārs prezidentu Abrahama Linkolna un Endrjū Džonsona laikā. Viņš aktīvi atbalstīja Aļaskas iegādi, lai gan sabiedrībā abās valstīs valdīja liela skepse.
Krievijā daļa amatpersonu teritorijas nodošanu ASV uzskatīja par pazemojumu. Savukārt ASV kritiķi uzskatīja, ka valdība izšķērdējusi naudu par “sasalušu tuksnesi”.
Darījumu amerikāņu prese izsmēja, nodēvējot to par neveiksmīgu un bezjēdzīgu pirkumu.
ASV Senāts līgumu ratificēja 1867. gada 9. aprīlī, bet prezidents Endrjū Džonsons to parakstīja 28. maijā. Oficiālā teritorijas nodošana notika tā paša gada 18. oktobrī.
Tomēr arī pats maksājums aizkavējās. Likumprojektam par naudas piešķiršanu bija jāapstiprina Pārstāvju palātai, taču procesu sarežģīja prezidenta Džonsona atstādināšanas procedūra 1868. gadā. Tāpēc ASV Valsts kase faktisko maksājuma čeku izsniedza tikai 1868. gada 1. augustā.
Gandrīz trīsdesmit gadus federālā valdība Aļaskai pievērsa minimālu uzmanību. Teritoriju dažādos periodos pārvaldīja militārie spēki, flote vai Valsts kases departaments, līdz 1884. gadā tika izveidota civilā administrācija, kuras galvenais uzdevums bija uzraudzīt ieguves darbības.
Zem ledus atklājās milzu bagātības
Šaubas par Aļaskas iegādi sāka izzust pēc lielu zelta atradņu atklāšanas. 1896. gadā Jukonā tika atrastas bagātīgas zelta rezerves, un Aļaska kļuva par galvenajiem vārtiem uz slaveno Klondaikas zelta drudzi.
Atklājums radīja ieņēmumus, kas daudzkārt pārsniedza sākotnējo pirkuma cenu, un mainīja amerikāņu skatījumu uz šo teritoriju.
Vēlāk Aļaskas ekonomiku veidoja arī mežsaimniecība, zvejniecība un derīgie izrakteņi – zelts, cinks un ogles. Vēlāk tika atklātas arī lielas naftas un dabasgāzes atradnes, kuru vērtība daudzkārt pārsniedza Sjūarda samaksātos 7,2 miljonus dolāru.
Aļaskas stratēģiskā nozīme īpaši izpaudās Otrā pasaules kara laikā. 1959. gada 3. janvārī tā oficiāli kļuva par 49. ASV štatu.
