Indra Briķe Aspazijas lomā, Arturs Krūzkops – Rainis. Fonā Artūrs Skrastiņš Līkcepures tēlā.
Indra Briķe Aspazijas lomā, Arturs Krūzkops – Rainis. Fonā Artūrs Skrastiņš Līkcepures tēlā.
Publicitātes (Marko Rasa) foto

Raganu medības. Recenzija par izrādi „Spīdolas nakts” 0

Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 114
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
Veselam
“Ēdiens nav tā lielākā nelaime!” Danilāns atklāj patiesību par kuņģa čūlu 22
Lasīt citas ziņas

Iestudējums “Spīdolas nakts” skatītājiem uzdod jautājumu par mākslinieka vietu, atbildību un novērtējumu sabiedrībā.

Pirmizrāde uzvedumam “Spīdolas nakts”, kura radošajā vadībā ir režisors Viesturs Kairišs, dramaturgs Matīss Gricmanis, māksliniece Ieva Jurjāne, notiek patriotisma mēnesī novembrī, apliecinot Dailes teātra precīzu repertuārpolitiku. Spīdolas tēla piederība Dailei nozīmē vairāk nekā trīs liesmu simbolus – skaidrība, vienkāršība, kaislība –, kas izgaismojas uz ēkas fasādes. Mūžīgās mainības “uz augšu” veidols kā viens no nacionālās klasikas ietilpīgākajiem un daudzveidīgi interpretētajiem tēliem gan saistīts ar teātri vēsturiski, gan attaisnojas arī inscenējuma “Spīdolas nakts” formas vērienā, jo krāšņi piepildot Rīgas lielāko skatuvi ar iespaidīgu gaismas un tumsas mijiedarbes spēli uz videoekrāniem, ar majestātiski skanošiem mūzikas akordiem, ar dekoratīvi bagātīgiem tērpiem, ar scenogrāfijas dinamiku un spožu aktieru ansambli.

CITI ŠOBRĪD LASA

Arī saturiski jaunā izrāde piesaka to filozofiski plašo pārlaicīgo problēmu loku, ko pirms astoņiem gadiem risināja Kairiša “Uguns un nakts” (2015) lai arī ne viennozīmīgi vērtētais, tomēr augstas raudzes iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī. Tas sniedza Raiņa teksta “pārsteidzošu laikmetīgumu mūsdienu kontekstā”[1] ar tēlu interpretāciju līmeni vāgnerisko arhetipu virzienā (izrādē bija konceptu­āla sasaiste ar Riharda Vāgnera mūziku). Centrālo asi veidoja aktrises Gunas Zariņas Spīdolas pārsteidzošās transformācijas: “Viņa ir arī vienīgā, kas, Vāgnera Dievu mij­krēšļa fināla akordiem skanot, pavērš savu bālo, nopietno seju pret pārējiem. Pret nākotni.”[2]

Savukārt “Spīdolas nakts” oriģināllugas dokumentālā līnija rit 1929. gada septembrī Jūrmalas vasarnīcā dažas dienas pirms dzejnieka Raiņa mīklainās nāves, bet, neraugoties uz to, izrāde nešaubīgi runā par vēsturiskajiem likteņa griežiem, kas apņem mūs šodien.

Studēt vai iestudēt Raini

Matīsa Gricmaņa lugas žanrs “raganu medības” ietilpina divējādas nozīmes – no vienas puses, mitoloģiskā intuitīvā kaislība jeb raganiskā spēka iemiesojums klasiskajā Spīdolas tēlā, no otras – apzīmē ķecera lietas izmeklēšanu, kas šoreiz ir Raiņa CV melno plankumu pētījums. Jēdzieniski duāls ir arī zemūdens dzelmes koptēls, atgādinot ne vien par Daugavā kritušo Melnā Bruņinieka un Lāčplēša cīņu, bet arī par netīro ūdeņu jeb samazgu liešanu, ar ko apzīmē kādas personas apmelošanu. Ūdens elements sajūtams visu izrādes laiku, tas plūst skatuves centrā novietotajā caurspīdīgajā kabīnē, kur gluži kā laika kapsulā ieiet un iznāk personāži. Savukārt ūdens plūdumā filmētie tēlu tuvplāni piepilda milzu videoekrānus, ieskaujot visu notiekošo.

Dramaturģija sastāv no vairākiem sižetiem, t. i., Raiņa dzīves dokumentālas retrospekcijas, fantāzijas ainām un “Uguns un nakts” fragmentiem, taču to savstarpējā jēdzieniskā saslēgšanās notiek tikai pamazām. Jo īpaši mulsina pirmais cēliens, kas it kā liek vienādības zīmi starp to, kas ir ģēnijs un haoss.

Reklāma
Reklāma

Izrāde sākas ar Jāņa Pliekšāna (lomā Arturs Krūzkops) nervozu pamošanos garā baltā naktskreklā un vingrošanas roku žestiem, kas kinohronikās daudzkārt tiražēti un atpazīstami. Piepeši atveras logs, iekāpj Mefistofelim līdzīgais un ar neierobežotu varu apveltītais svešinieks (“došu visu, ko vēlies, ja pārrakstīsi lugas finālu”). Svešinieka lomā aktieris Artūrs Skrastiņš veido tādu kā savstarpēju spoguļa attēlu partnerim, ko var uztvert kā alter ego balsi. Taču saprast personāžu attiecības traucē neskaidrās robežas starp simbolisko/sadzīvisko līmeni, jo tepat, verandā, gluži bulgakoviskas fantasmagorijas iedvesmota, parādās Anniņa (lomā Lidija Pupure vai Olga Dreģe) ar zupas traukiem un sūdzībām par ķibelēm ar telefona rēķiniem. Nav skaidrs, vai viņa un Aspazija (lomā Indra Briķe) redz vai neredz svešinieku, kurš, kā vēlāk izrādās, jāgodā par Līkcepuri. Piepeši no skatītāju zāles vidus pieceļas Kangars (lomā Toms Veličko), ar skaļām denunciācijas apsūdzībām piesaucot naudas pazušanu no Rainim kā līdzīpašniekam piederošās izdevniecības “Daile un Darbs”, apsūdzot viņu par Durbes pils savtīgu pieņemšanu kā politisku samaksu, kā arī par kosmopolītisko ideju paušanu, citējot jēdzienu “latvijieši”. Šī sižeta līnija attīstās vēlāk ar inscenētu tiesu un lieciniekiem – Andreju Pumpuru (lomā Juris Bartkevičs), Falliju (lomā Meinards Liepiņš), Andrievu Niedru (lomā Imants Strads).

Ieva Segliņa Spīdolas lomā.
Publicitātes (Marko Rasa) foto

Fakti nav vēstures falsifikācijas, par tiem daudz norāžu izrādes programmiņā, taču to kopsakarība ar Raiņa poētisko pasauli līdz galam nav skaidra. Tā tas ir vismaz sākotnēji, kad minētos notikumus pārtrauc “Uguns un nakts” pirmā cēliena ainas ar Spīdolas (lomā Ieva Segliņa) parādīšanos trīs raganu kopībā pie ugunsbluķa – “pirmā cērtu, rītu nepazīšu…”, lugas varoņiem esot vēsturiskajos kostīmos. Jāpiebilst, ka “Uguns un nakts” paralēlais sižets ris hronoloģiski, kas postmodernajā drāmas struktūrā neiekļaujas. Tur, kā zināms, laika secīgumu virza idejas mērķtiecība. Varbūt tādēļ tēmu sākotnēji grūti nolasīt. Turpmāk interesantākais kopsaucējs ved pa attiecību līniju starp autoru un viņa radītajiem tēliem. Un otrā cēliena pirmā aina pēc gara, burta un telpas veido iespaidīgu sazobi. Kad dzejnieks ir radošās iedvesmas procesā, arī elpa un kustības tam pulsē vienā ritmā, liekot atdzīvoties sava gara varoņiem, gan mīlētajiem, gan nīstajiem, te redzam Lāčplēsi (lomā Kaspars Dumburs), Laimdotu (lomā Dārta Daneviča), Dedzi (lomā Katrīna Griga), Melno Bruņinieku (lomā Mārtiņš Meiers).

Mizanscēnas

Otrajā daļā attiecību līnija nolasāma pārliecinoši. Kādā no ainām Dzejnieka ekrāna tuvplāns ieņem augšējo skatuves punktu, viņš visu vēro, lūkojoties lejup, un vienlaikus viss notiekošais ir viņa radītā pasaule. Savukārt kā pretnis Rainis ieņem opozicionāro vietu ainā, kad “pamatšķiras dzejniekam” par godu tiek atklāts piemineklis. Postamentēts un atsvešināts, apmelots un nomelnots, Rainis nepakļaujas tiešai konfrontācijai. Visas Kangara apsūdzības un Līkcepures mēģinājumi piekukuļot beidzas neveiksmīgi, atsitoties pret it kā ārēji trauslo, it kā nepārliecināto dzejnieku un sabirst. Jā, Rainis Gricmaņa versijā pārraksta sākotnējo “Uguns un nakts” finālu, taču darina to vēl spēcīgāku, papildu enerģiju piešķirot Spīdolas varai un līdz ar to tautai dodot cerību, ka “cīņa nav galā un nebeigsies”.

Kā tieši tas notiek, jāredz skatītājam pašam. Aprak­sti vārdos šķiet sarežģīti, tomēr uztverē izrāde ir rotaļīgi viegla, pirmkārt, neticami ātro scenogrāfijas un gaismas pārbūvju dēļ, pārtopot, piemēram, no tiesas zāles par zemūdens valstību, no verandas šaurības – par Melnā Bruņinieka un Lāčplēša cīņas vietu un otrādi. Skaistas mizanscēnas un krāsu koloristika uzbur baudāmu vizuālu piedzīvojumu. Otrkārt, tekstu izrotā arī asprātīgi iestarpinājumi, piemēram, smieklīgi vienkāršā frāze: “Lāčplēsis nelasa grāmatas, viņš lasa ogas.”

Lomas un pārliecības

Fragmentējot Raiņa “Uguns un nakts” tēlu ainas, noņemot lomu loģikai poētisko pirmavotu un kontekstu, “Spīdolas nakts” koptēls līdzinās savādam hibrīdam. Piemēram, dažkārt tērpa un to valkātāja kustības un teksts nonāk pretrunā ar viņa būtību, radot iespaidu par tēliem – maskām. Aizgājušā laikmeta varoņu simboliskās nozīmes tīši vai netīši iegūst butaforiskumu. Uzskatāmi tas redzams Mārtiņa Meiera Melnā Bruņinieka tēlā, kas dažādās ainās valkā atšķirīgus kostīmus. Rosinošā ideja par jēdzienu “kangarisms”, “lāč­plēsis” u. c. nozīmi šodien, manuprāt, tomēr nav konsekventi realizēta tēlu kopīgā sistēmā.

Jebkurā gadījumā šādi noteikumi rada aktieriem izpildītājiem dubultu slodzi, esot gan savu lomu advokātiem, gan tiesnešiem un paužot personisku un skatītājus tieši uzrunājošu pārliecību. Ar šo duālisma akcentu, velkot vēsturiskas paralēles ar savulaik noniecināto Raiņa personību, iestudējums mērķē skatītājos nospriegoto jautājumu par mākslinieka vietu, atbildību un novērtējumu sabiedrībā. Man skatoties finālu, raisījās nešaubīga sasaiste ar šībrīža, 2023. gada, draudīgo un līdzdalību prasošo situāciju/dzīvi.

[1] Radzobe S. Uzplaiksnījumi, Satori. https://satori.lv/article/uzplaiksnijumi

[2] Verhoustinska H. Klusējošie cilvēki logos, Diena 18.09.2015. https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/izrades-_uguns-un-nakts_-recenzija.-klusejosie-cilveki-logos-14112592

UZZIŅA

Pēc Raiņa, “Spīdolas nakts”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē

 Režisors Viesturs Kairišs, dramaturgs Matīss Gricmanis, scenogrāfe Ieva Jurjāne, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, komponists Uģis Prauliņš, gaismu mākslinieks Reinis Zalte, horeogrāfe Renāta Pjotrovska-Ofrē.

 Lomās: Arturs Krūzkops, Ieva Segliņa, Artūrs Skrastiņš, Dārta Daneviča, Kaspars Dumburs, Mārtiņš Meiers, Katrīna Griga, Toms Veličko, Indra Briķe u. c.

 Nākamās izrādes: 1., 2., 16. decembrī.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.