Priekšplānā izvirzās spēles stila nedabiskums, kas atbilst “neo” žanram, bet spēlei uz skatuves šķiet pretrunīgs. Kopumā visas lomas atgādina gandrīz vai karikatūras. Attēlā (no kreisās): Lauris Dzelzītis Lilioma lomā.
Priekšplānā izvirzās spēles stila nedabiskums, kas atbilst “neo” žanram, bet spēlei uz skatuves šķiet pretrunīgs. Kopumā visas lomas atgādina gandrīz vai karikatūras. Attēlā (no kreisās): Lauris Dzelzītis Lilioma lomā.
Publicitātes (Marko Rasa) foto

„Režisores priekšstatu skavās.” Dailes teātra iestudējuma „Lilioms” recenzija 19

Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 20
Kokteilis
FOTO. No politiķiem par aktieriem: mākslīgais intelekts nosaucis 5 latviešu politiķus, kuri uz skatuves justos kā zivis ūdenī
Kokteilis
“Tāds mīlestības putekļu mākonis mūs ir apņēmis…” Sējānu pāris dalās laimē, atgriežoties mājās ar jaundzimušo meitiņu
Lasīt citas ziņas

Dailes teātrī 24. maijā notika Latvijā labi zināmās lugas “Lilioms” pirmizrāde. Tās autors Ferencs Molnārs (1878–1952) ir ungāru izcelsmes rakstnieks, kas rakstījis ne tikai lugas, bet arī dzeju, bijis arīdzan režisors. Taču kā dramaturgs viņš ir jo sevišķi populārs un tiek uzskatīts par Ungārijas iecienītāko un reizē pretrunīgāko lugu autoru.

Piemēram, Latvijā viņa “Lilioms” ticis iestudēts vismaz reizes trīs. 1971. gada iestudējuma autors ir Alfrēds Jaunušans, un šai Nacionālā teātra izrādei ir bijis ļoti ilgs skatuves mūžs. Mantojumā tā atstājusi lieliskās Imanta Kalniņa dziesmas, piemēram, “Redziet, atkal ir debesis pušu!”. 1996. gadā šī luga tiek uzvesta Liepājas teātrī, kur tās režisors ir Juris Bartkevičs. Bet pēc 17 gadiem “Lilioms” atkal atdzimst Nacionālajā teātrī Edmunda Freiberga iestudējumā. Interesantu šo trīs darbu analīzi var izlasīt žurnālā “Teātra Vēstnesis” (2013/II), kur Edīte Tišheizere iedziļinās izrāžu būtībā, īpaši A. Jaunušana un J. Bartkeviča paveiktajā izceļot precīzo sasauksmi ar laiku kā “ārkārtējā sapņa, izlaušanās alku enerģiju”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Dailē šo lugu uzvedusi Ildiko Gāšpāra, kas, tāpat kā dramaturgs, ir ungāriete. Pavisam nesen šajā teātrī bijis iestudēts cits viņas darbs, proti, “Degunradži” (2020), kas izraisīja plašu kā publikas, tā arī profesionāļu ievērību. Tādēļ ar lielu interesi gaidīju tikšanos ar viņas “Liliomu”. Taču šī tikšanās mani pārsteidza a priori – ar izrādes programmiņu, kurā ievietota apjomīga profesionāla intervija ar režisori. Būtībā tā ir pašas I. Gāšpāras recenzija par savu izrādi. Tādēļ man kā kritiķei gandrīz vairs nav nekā, ko rakstīt, varu vienīgi komentēt.

Šajā intervijā uzzinām, ka I. Gāšpāra savam iestudējumam izvēlējusies “neo-noir” filmu žanru, ko raksturo deformētas neirotiskas kadru kompozīcijas, eksperimenti ar apgaismojumu un daudzveidīgs ēnu izmantojums un kur, kā saka pati režisore, “psiholoģiski trausls, bet fiziski agresīvs protagonists tiek ievilkts romantiskā noziedzības un mīlestības dēkā”. Režisore piebilst: “Manuprāt, Lilioms savā vidē sākotnēji parādās mums tieši tāds: sievietes ap viņu riņķo kā naktstauriņi ap laternas spuldzi. Bet jau pirmajā ainā ar policistiem redzam, ka viņš ir nožēlojams un bezpalīdzīgs autoritātes priekšā – uz brutālas, emocionāli aukstas un liekulīgas sabiedrības fona. Šie ir tipiski 20. gs. 40. gadu “noir” un 80. un 90. gadu “neo-noir” kino žanru elementi.”

Varu vienīgi papildināt teikto, ka “neo-noir” pieprasa īpašu vizuālo stilu – piesātinātu ar trauksmes pilnu apgaismojumu, dziļu ēnainību un vides vientulību. Atbilstīgi pārdomāta un īstenota arī izrādes scenogrāfija, ko paveikusi Lili Ižāka. Savukārt I. Gāšpāra skaidro: “Šādu burtiski smagu scenogrāfiju būtu apgrūtinoši pacelt. Tāpēc lūdzu scenogrāfei Lili nākt klajā ar gaismas portālu konceptu, kurā nebūtu nodalošu sienu. Gaismas “strēles”, kas norāda uz ejām, nav tik konkrētas. Viņa atrada precīzi šo risinājumu, un es biju ļoti priecīga sākt darbu tukšā telpā tikai ar gaismu. Vizuālā pieeja ir minimālistiska.” Kā kritiķe varu apstiprināt, ka scenogrāfija ir aizraujoša. Lili Ižāka, videomākslinieks Andrāšs Juhāss, kā arī gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš radījuši patiesi iespaidīgu notiekošā atmosfēru. Gaismas spēle – tā ir spoža neskaitāmu kvadrātiņu virtenes mirga, kas kārtu kārtām rotā skatuvi gan sānos, gan augšpusē, gan aizmugurē. Gaismas krāsas maiņu diktē notikumu dziļākais satvars. Īpaši, kad mainās darbības vieta, teiksim, vai tā ir uz šīs zemes vai viņsaulē, kur Lilioms nonāk pēc pašnāvības. Gaisma lieliski saspēlējas ar tumsu un miglas vāliem un lieliski sasaucas ar komponistes Floras Lili Matisas notikumus kā likteņa piesitienus spilgti raksturojošo oriģinālo mūziku.

Reklāma
Reklāma

Ļoti detalizēti I. Gāšpāra atbild arī uz jautājumu par aktieru darbu. “Aktierim jāspēj nodalīt ķermeniskā izteiksme no gara un prāta izteiksmes. Tas nozīmē, ka mīmikai un runai ir psiholoģisks pamats, bet ķermenis vienlaikus kustas stilizēti, kā pakļauts gravitācijai, kas atšķiras no tās, kuru ikdienā pieredzam mēs. Rezultātā rodas īpaša poētiska eksistence, kas parāda brutalitātes trauslumu un vājumu un demonstrē jebkuru eksistences formu kā mirstīgu un tikai mirklīgi uztveramu laikā.” Ņemot vērā šādu uzstādījumu, aktieru darbu ir jo sevišķi grūti komentēt. Gribētos saprast kaut vai to, kāpēc tik principiāla bijusi Laura Dzelzīša izvēle Lilioma lomai. Tādēļ, ka sevi spilgti apliecinājis “Degunradžos”? Tomēr šajā lomā nav īsti uztverams tas “lilijas” šarms, par ko liecina varoņa iesauka Lilioms. Varbūt tos naktstauriņus pievilina viņa čūskādas imitācijas kostīmiņš (kostīmu māksliniece Luca Sabadoša)?

Tik tiešām analizēt aktieru darbu ir sarežģīti, jo priekšplānā izvirzās spēles stila nedabiskums, kas atbilst “neo” žanram, bet spēlei uz skatuves tas šķiet pretrunīgs. Iztēlojieties, ka nav nevienas organiskas ķermeņa kustības, gaitas pamatraksts – purngals pie purngala, solis pa solītim, reizēm gluži kā sargkareivjiem pie pieminekļa drasējot. Arī sarunu stils līdzīgs: vārds un pauze. Kā pati režisore teic, “jutu, ka mirkļus starp teikumiem var padarīt lielākus. // Cilvēki saka kaut ko, un tu vienkārši padari pauzes starp viņu teikto garākas, bet te es tiešām tam saskatīju jēgu. Spriedze ir galvenais, tu jūti gaisā virmojošu spriedzi.”

Vienīgi Dārta Daneviča Jūlijas lomā vairāk pārvar nosacītības kontūras. Aktrisei ļoti palīdz atrašanās skatuves priekšplānā.
Publicitātes foto

Žēl, bet tēliem nav dzīvības. Ir tikai tēls – ideja. Varbūt vienīgi Dārta Daneviča Jūlijas lomā vairāk pārvar šīs nosacītības kontūras. Vismaz aktrisei ļoti palīdz atrašanās skatuves priekšplānā. Redzi, ka lomā ir saturs, kas vairāk atklājas arī ainā ar jau nomirušo Liliomu. Bet kopumā visas lomas atgādina gandrīz vai karikatūras. Šo sajūtu paspilgtina arī kustības, kliedzieni un jokaini aizrādījumi vai norādījumi. Nav jēgas analizēt, var tikai aprakstīt, tādēļ arī gribas teikt: ejiet un skatieties!

Jā, perfekti glezniecisku ainu, ar ko acis pamielot, izrādē ir daudz, bet neko būtisku vairāk negūsiet, vismaz tāda bija pirmizrāde. Ne jau nejauši uzveduma beigās, kad viss satumst un priekškars aizveras, kad iznāk paklanīties aktieri un režijas komanda, skatītāji aplaudē, bet, izrādes dalībniekiem aizejot, viņi žigli pieceļas un teciņus dodas prom. Rets gadījums, bet, manuprāt, precīzs nobeigums izrādei, kurai nav nekādas sasauces ar laiku.

UZZIŅA

Ferencs Molnārs, “Lilioms”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē

* Režisore Ildiko Gāšpāra, dramaturgs Matīss Gricmanis, scenogrāfe Lili Ižāka, kostīmu māksliniece Luca Sabadoša, videomākslinieks Andrāšs Juhāss, horeogrāfes Veronika Sabo, Ildiko Gāšpāra, komponiste Flora Lili Matisa, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, tulkotāji Matīss Gricmanis, Kintija Rodžersa.

* Lomās: Lauris Dzelzītis, Dārta Daneviča, Ieva Segliņa, Dainis Gaidelis, Anete Krasovska, Aldis Siliņš, Gints Grāvelis, Olga Dreģe, Lidija Pupure, Imants Strads u. c.

* Nākamās izrādes: 19., 20. septembrī.

VIEDOKLIS

Ilona Brūvere, režisore (“facebook”): “Tikko Dailes teātrī noskatījos “Liliomu”, laikmetīgu, precīzi uzliktu režijas teātra autordarbu ar saviem lielākajiem favorītiem – aktieriem –, ar kuriem mani vieno arī darbs pie dažām filmām. Gaismu dramatuģija nefunkcionē tikai vienā ainā, ar košajām sānu gaismām, kad Lilioms rāda meitai zvaigznes. Bet visumā bezgala gleznieciska, smalka un skaista izrāde. Komplimenti visai komandai.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.