Šajā sezonā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošais komponists ir Krists Auznieks, un 30. septembra programma sākās ar viņa 2018. gada opusu “Crossing” – Latvijā līdz šim nedzirdētu.
Šajā sezonā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošais komponists ir Krists Auznieks, un 30. septembra programma sākās ar viņa 2018. gada opusu “Crossing” – Latvijā līdz šim nedzirdētu.
Foto: Karīna Miezāja

Sezonas atklāšana ar Auznieku, Mocartu un Brukneru. Armands Znotiņš vērtē LNSO sezonas atklāšanas koncertu 2

Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
TESTS. Noskaidro, kuras klases līmenī šobrīd ir tavas zināšanas! 12 jautājumi atbilstoši 12 klasēm – līdz kuram tiksi?
“Svētdienas” braucēji uz ceļiem veic neprognozējamas darbības – šoferis ar 26 gadu pieredzi dalās kaitinošākajās situācijās, ko novērojis satiksmē
“Rindas nebija ne pirms, ne pēc manis, tomēr steidzināšanu jutu visas 8 minūtes,” paciente sūdzas par ārstes nevērību
Lasīt citas ziņas

Aktuālā Latvijas kultūrdzīve joprojām izceļas ar intensitāti – turklāt visās jomās vienlaikus.

Noteikti vērts apmeklēt teātri, klāt pieliekot vēl laikmetīgo deju, un mana izvēle uzreiz pēc “Skaņu meža” pievērsties festivālam “Patriarha rudens” un pirmām kārtām iepazīt Gundegas Rēderes un Ramonas Levanes jaunāko veikumu izrādē “Tiekties satikties” bija intuitīvi pareiza. Noteikti vērts redzēt jaunāko latviešu kino – gan Staņislava Tokalova filmu “Mīlulis”, gan arī citas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Un turpat koncerti, kas savstarpēji pārklājas – festivāls “Skaņu mežs” sakrita ar “Sinfonietta Rīga” jaunās sezonas pirmo programmu, tādēļ tagad jāgaida “Rudens kamermūzikas festivāls”, Aurēlijas Šimkus un Tonija Jaika Janga uzstāšanās sakrita ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertu, bet publika vienalga piepildīja gan Dzintaru vēsturisko koncertzāli, gan Lielo ģildi. Uzreiz jāteic, ka orķestra galvenās viesdiriģentes Kristīnas Poskas vadītā programma 2022. gada 30. septembrī nelika vilties.

Vismaz repertuāra ziņā cerīgi izskatās arī tuvākie orķestra koncerti – mūziķi atcerējušies par Ralfa Vona-Viljamsa 150. jubileju, gatavojas spēlēt Britenu, Sibēliusu, Stravinski, atkal pievērsušies Andra Dzenīša skaņdarbam “Prelūdija. Gaisma”.

Taču šajā sezonā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošais komponists ir Krists Auznieks, un 30. septembra programma sākās ar viņa 2018. gada opusu “Crossing” – Latvijā līdz šim nedzirdētu. Koncerta repertuāra veidotāji solīja vienpadsmit minūšu partitūru, komponista mājaslapa norāda deviņarpus minūšu hronometrāžu – jebkurā gadījumā autors te turējies pie principa, ka labāk muzikālā materiāla ir par maz nekā par daudz.

Un tas saistās arī ar citām mākslinieciskās dramaturģijas kvalitātēm – skaņdarba pieteikumā Auznieks piesaucis Žilu Delēzu un Fēliksu Gvatari, poststrukturālismu un rizomas, un šie konceptuālie aspekti patiešām palīdzējuši komponistam radīt neordināru un saistošu formas arhitektoniku. Vai drīzāk sakņu, zaru un lapu tīklojumu, jo Auznieka mūzika arī šeit uztverama kā dzīva, plastiska un elpojoša būtne.

Skaņdarba strukturālie lielumi brīvi pārplūst cits citā, apjomīgais simfoniskā orķestra masīvs izgaismots kolorītos un impresionistiskos instrumentācijas salikumos, bet harmoniskā valoda un emociju pasaule pauž komponista pārliecību, ka mūsdienu mūzika var būt ne tikai intelektuāli precīzi izplānota, bet arī poētiska un skaista.

Reklāma
Reklāma

Šīs partitūrā “Crossing” ietvertās vērtības Kristīna Poska arī ieraudzīja, viņas sadarbība ar orķestri priekšnesuma gaitā atklāja valdzinošas tembrālo krāsu nianses, un klausītājs tieši tāpat varēja justies drošs par atskaņotāju panākto opusa vēstījuma izpratni.

Par Volfganga Amadeja Mocarta koncertsimfoniju Santa Vižine iesākusi stāstīt šādi: “Varētu teikt, man ar Mocartu ir “love-hate” attiecības. Esmu nedaudz dusmīga, jo viņš tā arī neuzrakstīja alta koncertu. Bet domāju, ka vienkārši nepaspēja – parasti komponisti līdz alta koncertam izaug.”

Ko tur lai saka – man savukārt žēl, ka Šostakovičs neuzrakstīja alta koncertu un arī trompetes koncertu atstāja Haidna ziņā. Toties Dmitrijam Šostakovičam ir sonāte altam un klavierēm, bet Mocartam – “Sinfonia concertante” vijolei, altam un orķestrim, kuru Santa Vižine kopā ar vijolnieku Robertu Traksmanu arī interpretēja vienlīdz kontrastainā un saskanīgā dialogā, izceļot katra soloinstrumenta toņa grāciju un piepildījumu.

Ne tik ērti jutās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamersastāvs (divas obojas, divi mežragi un stīgu grupa) – un tas neapšaubāmi parāda, cik lielā mērā klasicisma mūzikas atskaņojumos jātiecas pēc ritma slīpējuma un ansambļa saliedētības. Protams, pūšam­instrumentālisti arī šeit nebija zaudējuši profesionālās iemaņas, un ar kopīgiem spēkiem veidotais priekšnesums pienācīgi atspoguļoja gan Mocarta partitūrā ieslēpto humora izjūtu, gan noskaņu dažādību.

Ar piesaisti Antona Bruknera Septītās simfonijas stilistikai un tēliem atkal gāja vieglāk – monumentālajā romantiskā orķestra sastāvā instrumenti var rēķināties ar savstarpēju atbalstu, un arī estētiskie principi ir pretimnākoši atskaņotāju vēlmei pēc vērienīgu māksliniecisko pārdzīvojumu izpausmes.

Atliek vienīgi to visu ietvert pārliecinošā formā – un ar šādiem lieldarbiem tas nekad nav vienkārši. Tomēr rezultāti neizpalika – Kristīna Poska prata partitūras dramaturģisko arhitektoniku pārredzēt drošās, izteiksmīgās līnijās, orķestris viņai sekoja ar krāšņu un piesātinātu stīgu grupas skanējumu, spil­gtām un daudzveidīgām koka pūšaminstrumentu soloepizodēm un metāla pūšaminstrumentu sabalsojumiem, turpat varēja paļauties arī uz perkusionistu trijotni, un līdz ar to šajā lasījumā bija struktūra un loģika, bija emocionāls aizkustinājums un katarses brīži.

Rezumējot – pat ja atsevišķas detaļas neizdodas, kā nākas, pat ja atsevišķi mirkļi izklausās pārāk šaubīgi, šāds sniegums liek ar interesi gaidīt nākamās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra programmas – ar Krista Auznieka opusu “Grace” Tarmo Peltokoski vadībā un iepriekšējo paaudžu vērtībām. Viljama Voltona, Gijas Kančeli, Sofijas Gubaiduļinas alta koncerti, abas Dariusa Mijo partitūras un kāds Artura Maskata vai Andra Dzenīša jaundarbs ar Santas Vižines solo – tas acīmredzot paliek tālākai nākotnei.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
TV24
Rīgas domes deputāts: Neviens vairs netic, ka Krievijā vara varētu mainīties vēlēšanu rezultātā
TESTS. Kādu pirmo iespaidu tu par sevi radi?
TV24
Kamēr deputāti jau gadiem sola stiprināt Latgales informatīvo telpu, pierobežā joprojām populāri Krievijas un Baltkrievijas televīzijas kanāli
TV24
Silenieks par Rietumu nespēju ātri piegādāt ieročus Ukrainai: “Muļļas, vienkārši muļļas!”