Latvijā
Sabiedrība

“Sievietes manā dzīvē”. Siguldas Opermūzikas svētku dibinātājs Dainis Kalns1


Dainis Kalns nupat nosvinējis 75 gadu jubileju – laiks esot palūkoties pār plecu uz piedzīvoto un arī savām liktenīgajām ceļa pavadonēm.
Dainis Kalns nupat nosvinējis 75 gadu jubileju – laiks esot palūkoties pār plecu uz piedzīvoto un arī savām liktenīgajām ceļa pavadonēm.
Foto: Ilze Pētersone

Kur vienam vīram tik liela dūša un spars, lai teju trīsdesmit vasaras uz Siguldas Opermūzikas svētku skatuves dabūtu dziedam pasaulslavenas prīmas! “Sievietes manā dzīvē…” domīgi novelk Dainis Kalns, nupat nosvinējis 75 gadu jubileju, kad laiks esot palūkoties pār plecu uz piedzīvoto un arī savām liktenīgajām ceļa pavadonēm.

Nezin kāpēc bērnībā mazo Daini iesaukuši par jauno “Segļu” saimnieku, nu vismaz kaimiņi tā mēdza puiku uzrunāt. Nebija viņš vecākais dēls – skaistās Līzes un siržu lauzēja Alberta Kalna ģimenē pirmais piedzima Guntis, pēc tam Vilnis un tikai tad – Dainis, vēlāk sekoja māsa Tāle un pastarītis Varis.

Saimnieka gods pielipis kā ordenis – Dainītim pašapziņa augšā, jāiet apraudzīt saimniecību. Netālu no mājas lielajam labības šķūnim durvis vaļā, kārtības labad jāaizver, bet viena vērtne neturas eņģēs un uzkrīt mazajam virsū.

“Vēl dažas minūtes, un es būtu pagalam, ja nejauši netrāpītos kaimiņš, kas brauca garām zirga pajūgā, – atceros tikai to, ka nesa uz mājām, laikam bija sadzirdējis mani kunkstam. Kam no augšas dots uzdevums, to tik vienkārši no ceļa nevar novākt…” Tomēr par “Segļu” saimnieku puika nekļuva, liktenim bija noteikts cits maršruts.

 

Mocīt’s baigi foršs

Uz “ābečniekiem” viņu atveda brālis Vilnis. Mammai jau nebija vaļas, smagi jāstrādā kolhoza cūku fermā – kā citādi lai pabaro piecus bērnus, kad vīru Staļins notiesājis uz 25 gadiem un aizsūtījis uz Sibīriju. Kalnu puika skolā ieradās ar nokavēšanos, kamēr citi nedēļu skolā bija cītīgi mācījušies, tak zināja, kas jāsaka, ja kāds ko jautā.

Skolotājai kā pantiņu noskaitīja: “Esmu Dainis Kalns no Kurmāles ciema “Segļiem”, pirmā māja pa veco suitu ceļu.” Šodien jau septītā Kalnu dzimtas paaudze dzīvo 60 hektāru plašajā saimniecībā, kuru 1863. gadā par pieciem tūkstošiem cara rubļu Daiņa vecaistēvs bija izpircis no muižkunga.

Bij’ viņam zināt, ka 1970. gadā dzejnieks Imants Ziedonis savā grāmatā “Kurzemīte” viņu veco suitu ceļu, kas ved gar “Segļiem” līdz pašai Alsungai, aprakstīs par visskaistāko Latvijā.

“Tu varēji uzvilkt otras bikses, tām mazāk ielāpu,” 4. klases Jaungada eglītes sarīkojumā klasesbiedrs Dainim iečukst ausī. Viņam tas kā pīlei ūdens – kas par to, ka vecāko brāļu drēbes jāvalkā, ja pašam ganos vasarā nopelnīts rūpnīcas “Sarkanā zvaigzne” velosipēds, ar ko piecus kilometrus no “Segļiem” līdz skolai Kuldīgā var kā vējš noskriet!

Karjeru sācis kā cūku un govju gans. “Ganību mums nebija, jo visas atņēma kolhozs, atlika lopiņus dzīt pa grāvmalēm, kur tikai paretam gadījās baltais āboliņš, bet govis tik garšīgi to ēda!” Savas govis Dainim uzticēja arī kolhoza priekšniecība un maksāja mazu naudiņu.

Pēc 10. klases kopā ar brāli Vilni meties darbā Vānes kūdras purvā, kur bija ko norauties, bet arī nopelnīt varēja, par divu mēnešu algu sanāca “javiņa”. Daudzas meitenes sirsnīgi uzlūkoja puisi, kam savs motocikls, bet viņam iepatikās Silvija, ar viņu Kuldīgas vidusskolā uz vienas skatuves spēlējis teātri.

Aktiera talantu sevī neatklāja, toties izcēlās ar organizatora spējām – sagādājis smago automobili, ar kuru braukājuši pa apkārtnes ciemiem viesizrādēs, lai nopelnītu naudu klases ekskursijai uz Karpatiem. Pēc skolas beigšanas Daini paņēma uz trīs gadiem padomju armijas dienestā, visu šo laiku viņam prātā tikai Silvija.

 

Stāsts par mammu

Atgriešanās no armijas nāca ar lielu vilšanos. Kamēr puisis kazarmās tvīcis ilgās pēc savas sapņu meitenes, tā palaidusies pēc velna – kamēr mācījusies klavierspēli Ventspils mūzikas skolā, aizrāvusies gan ar puišiem, gan stiprākiem dzērieniem.

Nebija arī pašam Dainim sveša uzdzīve – vidusskolas pēdējās klasēs ar draugiem dzīvojies pa restorāniem, nošļuka sekmes un uzvedība, kamēr puisis apjēdza, ka jāmaina virziens, un devās “ārstēties” uz Kazahiju. Trīs mēnešus diendienā stiepis akmeņus, ar ko būvējuši labības noliktavas.

Smagais darbs un bargais klimats palīdzējis. Dainis to sauc par savas dzīves lūzuma punktu, kad atbraucis mājās un visu nopelnīto naudu atdevis mammai. Galvenais stāsts ir par viņu – manu mammu, ne reizi vien viņš nosaka.

Līze Bērziņa, nākusi no kuplas saimes ar trīs brāļiem un trīs māsām, bija gudra meita ar deviņu klašu izglītību. Ar Albertu Kalnu viņa iepazinusies pagasta ballītē un necik ilgi kā nepilnu 20 gadu vecumā izgājusi pie viņa par vīru vēl brīvās Latvijas laikā.

Jaunā sieva ienāca diezgan nolaistā mājā, jo vīra māte jau pasen bija devusies aizsaulē, bet audžumātei darbi nešķīrās. Īsā laikā Kalnu mājas kļuva par priekšzīmīgu saimniecību – līdzēja gan Līzes pūrs ar pāris govīm, gan ķēriens un lielās darbaspējas.

No skolas laika viņai patika lasīt, “Segļos” godāja grāmatas, sarunas par literatūru, teātri, Dainis agri iepazina Zentas Mauriņas darbus. Viņa tēvs brīvajos brīžos nodevās glezniecībai, bija talantīgs, kādu laiku pat studēja Rīgā Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, taču izsūtījums mācībām pārvilka svītru, bet pēc atgriešanās no Sibīrijas praktiskās rūpes ņēma virsroku un māksla kļuva tikai par vaļasprieku.

Padomju okupācijas vara Kalniem atņēma lopus, tehniku, zemi, un tikai brīnumaina gadījuma dēļ ģimene izglābās no izsūtījuma 1949. gada martā un palika uz dzīvi savā mājā.

Visus sadzina kolhozā, par darbu maksāja grašus. Lai izdzīvotu, nācās arī zagt – mamma no cūku fermas zem villaines nesusi mājās lopbarību pašu ruksim. Dainis atceras, ka bērni izsalkumu remdējuši ar žāvētiem āboliem, vasarā – ķiršiem, āboliem, bet kolhoza laukā pa kluso ēduši zirņus.

“Tu zini, kas ir Staļina kūka? Maize – ķieģelītis. Reiz man bija jānopērk viens klaipiņš un jāatnes uz mājām, kur tolaik bijām septiņas mutes – mamma, tante un mēs, pieci bērni, taču tā gribējās ēst, ka pa ceļam pusi ķieģelīša apēdu. Mani nepēra, bet vēl šodien kauns par to.”

 

Labākas tev nebūs

Dainis ar Silviju apprecējās – saka, esot izvilcis meiteni no zaņķa un pataisījis par normālu cilvēku. Mammai jaunā vedekla gan nebija pa prātam, skaidri un gaiši pateica – ar savu mauku lai “Segļos” nerādās, tomēr vēlāk salaba un pieņēma gandrīz kā savu meitu.

Silvija bijusi izcili apdāvināta pianiste, taču nevairījās no vienkāršiem darbiem – ja vajadzēja, izberza arī grīdu, raksturā allaž laipna un priecīga. Laulātajiem valdījusi ideāla saskaņa, taču laime ātri beidzās – 27 gadu vecumā viņa nomira ar dzemdes kakla vēzi. “Tādu kā Silvija tu savā dzīvē vairs nedabūsi,” Līze dēlam pareģojusi.

“Viss notiek ar Dieva ziņu – viņa nāca kā vadzvaigzne. Mācības man ne sevišķi patika, pie grāmatām sēdos bez liela prieka, taču Silvijas dēļ nolēmu uzsākt studijas – domāju, sieva talantīga mūziķe, ko es blakus tā arī par šoferi palikšu? Iestājos Medicīnas institūtā.”

Dainis kļuva par ķirurgu un medicīnai veltīja 37 darba gadus, Siguldas slimnīcā sešus gadus vadīja ķirurģijas nodaļu. Kalnu ģimenei nācās piedzīvot vēl vienu zaudējumu, kad pāragri no dzīves šķīrās Līzes un Alberta jaunākais dēls Varis. 23 gadu vecumā Daiņa brālis izdarīja pašnāvību, nenosargāja viņu pat vārda spēks.

Pārāk ātri – 61 gada vecumā – aizgāja arī vecākais brālis Guntis, savulaik profesionāls svarcēlājs, kas viens no pirmajiem Latvijā uzgrūda 200 kg svaru stieni, vēlāk strādāja Liepājā par treneri. Ar sportošanu vecākais brālis rādījis paraugu, Dainis svarus cilājis līdz pat 56 gadu vecumam.

Šodien no viņa ģimenes tuvākajiem cilvēkiem Kuldīgā dzīvo brālis Vilnis, arī māsa Tāle jau aizsaulē. Par dzimtas kuplumu būtu grēks žēloties – Līzei un Albertam ir 42 pēcnācēji – 11 mazbērni un 26 mazmazbērni. “Visi esam baigi vaislīgie,” nosmej Dainis.

Kā pašam? Laulībā ar aktrisi Lolitu Cauku – dēls Kristaps Kalns, zināms kā talantīgs fotogrāfs, un trīs mazbērni.

 

Kā var nepatikt opera!

Uz operu viņu pirmo reizi aizveda Vilnis – tas pats, kas iesēdināja Kuldīgas skolas “ābečnieku” solā. “Mācījos 8. klasē, vajadzēja braukt uz matemātikas olimpiādi Rīgā, bet viņš tolaik studēja Politehniskā institūta celtniecības fakultātē.

Sagaidījis autostacijā, tūlīt pavēstīja, ka nopircis biļetes uz “Rigoleto” – tā ir opera, kur hercoga dziesmiņa par meitenes sirsniņu!” Un brālis nodungojis “La donna e mobile”. Vēl šodien Dainis atceras tās izrādes solistus – Pēteri Grāveli, Izraēlu Feigelsonu un Veroniku Pilāni.

“Kā var nepatikt opera!?” kļūst neiecietīgs, kad kāds jautā, kāpēc tieši šis mūzikas žanrs kļuvis tik tuvs. Pēc “Rigoleto” sācis klausīties operas ierakstus. Kalnu ģimenē ar muzikalitāti un labu balsi izcēlies tēvs, pie svētku galda nereti cēlies kājās un dziedājis Žermona āriju “Vai tev neilgojas sirds” no Džuzepes Verdi operas “Traviata”.

Kurš gan varēja iedomāties, ka mazais Dainītis, kas klausījās papū atplestu muti, izaudzis par lielu vīru, ar šo operu 1995. gadā uzsāks ik vasaras iestudējumu maratonu – pirmās uz skatuves kāpa jaunās zvaigznes Inese Galante, Ingus Pētersons un Aleksandrs Poļakovs.

Sava daļa atzinības pienākoties arī dzīvesbiedrei Lolitai, jo tieši viņa ieteikusi uz Siguldas skatuves sarīkot koncertu ar jaunajiem solistiem, kurus vairāk varot dzirdēt ārzemēs, nevis Latvijā. Rīkotāja pūles tika novērtētas ar Spīdolas balvu un Triju Zvaigžņu ordeni.

“Man ir augstā 3. šķira,” kurzemniekam raksturīgajā bramanībā nosaka Dainis. Panākumi darīja savu – Kurmāles ciema puikam gribējās savu varēšanu parādīt arī novadniekiem, un 1998. gadā, iesaistot brāļus un Viļņa kursabiedru Gunāru Ārgali, Kuldīgā, Ventas labajā krastā, 20 metru augstumā izslējās Latvijā pirmā skatuves konstrukcija uz ūdens.

Kā uz tās skanēs Šarla Guno “Fausts”, no malu malām sabrauca skatīties un klausīties vairāk nekā trīs tūkstoši ļaužu. Kam lieli plāni, kreņķu netrūkst – jau rīkošanas gaitā kļuvis skaidrs, ka tāme pamatīgi samilzusi un pārsniedz 130 tūkstošus latu, tieši pirms izrādes ceļā uz Kuldīgu salūzis orķestrantu autobuss, bet pats Dainis Kalns ar savu auto pat iekļuva avārijā, par laimi, necieta ne viņš, ne līdzbraucēja Inese Galante.

Ar neparedzētiem virpuļviesuļiem esot jārēķinās, tāpēc uz izdošanos jāpalūdz Dieviņš – lai brīvdabas izrādi nesamērcē lietus, pie veselības turas mākslinieki, Valsts kultūrkapitāla fonds piešķir naudu un tā tālāk.

 

Sapnis par Siseli

Šodien Ventmalā, kur izskanējis “Fausts” un debiju opermākslā piedzīvojusi Maija Kovaļevska, no operas spožuma vairs ne vēsts, redzami vien makšķernieki. Par milzu skatuvi uz ūdens dažs vēl atceras, bet nav jau vaļas pļāpāt par veciem laikiem, kad jāķer zive.

Kuldīgas novada domes priekšsēdētājai Ingai Bērziņai gan operiestudējumi palikuši spilgtā atmiņā, iespējams, arī tāpēc, ka rīkotājs taču pašu radinieks – viņas tēva brālēns. Daini viņa varot saukt par onkuli. No savas mammas jaunības dienu stāstiem atceroties arī epizodes par kartupeļu talkām pie Kalniem, ko rīkojusi Līze, lai saturētu kopā plašo radu saimi.

Dzimtas sanākšanas mūsdienās ik pa laikam notiekot gan pie Kalniem, gan Bērziņiem. Daiņa mātes senču mājās radus kopā sapulcējis “Aucenieku” jaunais saimnieks, plašāk pazīstams kā portāla “Delfi” galvenais redaktors Ingus Bērziņš.

“Segļos” liela svinēšana sanākusi Līzes 100 gadu atceres jubilejā, bet pagājušā gada nogalē uz iepazīšanos ar savu jauno ģimeni aicinājis viņas mazdēls, Daiņa vecākā brāļa dēls Valdis. Viņš ir “Segļu” jaunais saimnieks, izstudējis tieslietas Policijas akadēmijā, strādā “Latvijas valsts mežos” par nekustamo īpašumu pārvaldes vadītāju.

No vecās godības atlikusi viena ēka, taču to esot iecerējis saglabāt – izjaukšot baļķi pa baļķim un salikšot no jauna, šīfera jumta vietā uzklās citu, ierīkos pirti, un būs lustūzis.

Pārējās būves celtas padomju laikos, dzīvojamā māja, kuru viņš izremontējis, uzlikta uz vecā kartupeļu pagraba pamatiem. Kalnu senči tuvējā Segļu kapsētā var dusēt mierā – dzimta turpinās.

Jauno gadu Dainis parasti sagaidot vienatnē. “Esmu drusku īpatnējs tips – kad visiem lielie prieki, sēžu pie televizora vai dodos uz mežu un meditēju.” Tā viņš opermūzikas svētkiem “sameditējis” ne vienu vien pasaules slavenību.

Saistītie raksti

Ko vien vērta bija Siseles Kirkebū uzstāšanās 1996. gadā, kad dziedātāja ar brīnumskaisto balsi Siguldā ieradās ar savu jaundzimušo bērniņu, kuru aizkulisēs pa vidu dziedājumiem pati pabaroja. Šogad jūlijā Daiņa gadumijas sapņojums uz svētkiem ar skanīgiem ārzemju un pašmāju solistiem atvedīs operu “Manona Lesko”.

Sievietes manā dzīvē
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
VIDEO. Ceļā uz Saulkrastiem izveidojies sastrēgums vairāku desmitu kilometru garumā
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
No nākamās nedēļas bruņotie spēki sargās valsts austrumu robežu
6 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Metas ar nazi pie kakla: Šampēterī iedzīvotājus veikalā pārbiedē neadekvāts vīrietis
7 stundas

Lasītākie

LL
LETA, LA.lv
Latvijā
Tukumā uguns no atkritumiem pārmetusies uz blakus esošo angāru, deg arī kūla
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
VID saņemti jau 498 iesniegumi dīkstāves pabalsta izmaksai
58 minūtes
LE
LETA/AFP
Pasaulē
Lai ierobežotu Covid-19 izplatību, Krievija uz laiku slēgs sauszemes robežas
2 stundas
IE
Ināra Egle
Latvijā
Vai neievēro pašizolāciju? Iedzīvotāji ziņo par Saeimas deputātu atrašanos ārpus dzīvesvietas
34 minūtes
LE
LETA
Veselam
Pēdējā diennaktī apstiprināti 25 Covid-19 gadījumi. Trīs cilvēki stacionēti ar smagu slimības gaitu
9 stundas