“Sistēma baidās no domājoša cilvēka,” Uģis Kuģis par tālmācības un mājmācības ierobežošanu 0
Jau iepriekš vēstījām, ka Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosūtījis Saeimai otrreizējai caurlūkošanai grozījumus Izglītības likumā, kas paredz būtiski ierobežot tālmācības pieejamību pamatizglītības pirmajā posmā – 1. līdz 6. klases skolēniem.
Prezidents norāda, ka, iepazīstoties ar likuma tekstu, tā sagatavošanas materiāliem un iesniegumu par likuma otrreizējo caurlūkošanu izskatīšanai veltītajā sanāksmē paustajiem viedokļiem, ir atzinīgi vērtējama likumdevēja izšķiršanās spert mērķtiecīgus soļus izglītības kvalitātes uzlabošanai. Tāpat pozitīvi vērtējama Izglītības likumā lietoto terminu precizēšana izglītības ieguves formu apzīmēšanai, mācību procesā iesaistīto pušu, arī vecāku, atbildības un sadarbības principu precizēšana, kā arī Ministru kabinetam (MK) dotais uzdevums noteikt skaidrākas un vienotas izglītības kvalitātes prasības tālmācībai.
Arī krišnaīts Uģis Kuģis sociālajā tīklā “Facebook” publicējis savu skatījumu par tālmācības un mājmācības ierobežošanu, norādot, ka tālmācība un mājmācība nav bēgšana no izglītības, bet gan bēgšana no bezdvēseliskas fabrikas, kur bērns tiek mērīts pēc testiem, nevis pēc sapratnes, rakstura un iekšējās motivācijas. Lūk, ko par šo domā Uģis:
“Tālmācības un mājmācības ierobežošana – bailes no brīva cilvēka. Kad valsts sāk ierobežot tālmācību un mājmācību, tas nav stāsts par bērniem. Tas ir stāsts par kontroli.
Sistēma nebaidās no nezināšanas. Sistēma baidās no domājoša cilvēka, kuru tā nevar iesēdināt rindā, salīdzināt pēc vienas skalas un audzināt pēc vienas veidnes. Tālmācība un mājmācība nav bēgšana no izglītības. Tā ir bēgšana no bezdvēseliskas fabrikas, kur bērns tiek mērīts pēc testiem, nevis pēc sapratnes, rakstura un iekšējās motivācijas.
Kad valsts saka: “Mēs labāk zinām, kā tavs bērns jāmāca”, tā patiesībā saka: “Mēs tev neuzticamies.”
Ne vecākiem. Ne bērniem. Ne brīvībai.
Vieglāk ir aizliegt, nekā uzlabot. Vieglāk ir piespiest, nekā uzņemties atbildību par sistēmas kvalitāti. Vieglāk ir cīnīties ar mājmācību, nekā atzīt, ka daļa skolu nespēj iedvesmot, pasargāt un izglītot. Bērni nav valsts īpašums. Viņi nav statistikas vienības. Viņi nav projekts ar KPI. Iespēja nopelnīt vai taisīt nākamo vēlēšanu kampaņas akciju.
Vecāki, kuri izvēlas mājmācību vai tālmācību, neatsakās no pienākumiem. Viņi tos uzņemas pilnā apjomā – bez attaisnojumiem, bez vainas novelšanas uz sistēmu. Un tieši tas biedē visvairāk. Jo cilvēks, kurš pats domā, pats māca un pats audzina, kļūst neērts.
Sabiedrībai nav vajadzīgi vienādi bērni. Tai vajadzīgi spēcīgi, domājoši, atbildīgi cilvēki. Ierobežojot mājmācību un tālmācību, valsts nerūpējas par izglītību. Tā sargā savu komfortu.
Un katru reizi, kad brīvību nosauc par “risku”, kāds bērns iemācās vienu ļoti bīstamu lietu: ka paklausība ir svarīgāka par domāšanu.”
