Izvēle ir pašu rokās 0
Plastikas ķirurgs, medicīnas doktors Jānis Ģīlis uzsver: “Protams, arī starp manām pacientēm ir manāmas atšķirības. Dažām vācietēm, piemēram, padušu zonas vaksācija vairs nav modē, arī citās vecās Eiropas valstīs notiek atgriešanās pie dabiskā. Sava ķermeņa izjūta un priekšstats par tā skaistumu ir individuāla lieta, pat ja modes žurnāli un vispārpieņemtās skaistuma paradigmas mēdz uzspiest savu.
Mēs dzīvojam laikmetā, ka, nebūdami apmierināti ar savu spoguļattēlu, varam paši izlemt, kā rīkoties, – pierakstīties pie kosmetoloģes, šuvējas, sporta klubā vai doties pie plastikas ķirurga. Izvēle ir mūsu rokās, un tikai katrs pats var izlemt, kas ir pārspīlēti un kas ne. Kāds sev izraugās mazu, sarkanu automašīnu, bet cits – lielu, dzeltenu džipu. Vai tā ir publiski nosodāma izšķiršanās?
Ja paciente vēlas veikt acīm redzami pārspīlētas pārmaiņas, uzklausu un sīki izskaidroju operācijas gaitu, aprakstu atlabšanas periodu, pastāstu, kāda varētu būt dzīve pēc šīm ekstrēmajām pārmaiņām, un jo īpaši, ar kādiem riskiem, neērtībām un pat veselības problēmām jārēķinās, ja dāma tomēr pastāv uz šo operāciju. Ja neredzu loģiku un piesardzību pacientes spriestspējā, mēdzu atteikt. Nekad neapdraudēšu pacienta veselību un dzīvību tikai tādēļ, lai viņš līdzinātos savas iztēles auglim!
Mana darba mērķis ir atdot pacientam dzīvesprieku, estētisku balansu ķermenī un sejā, palīdzēt atjaunot to mirdzumu acīs, kas rodas tikai tad, ja patiešām esi apmierināts ar savu izskatu un dzīvi. Gribu parādīt taku uz komplimentiem par izskatu un uz smaidīgu spoguļattēlu!
Sievietes dabā ir pucēties, lakot nagus un krāsot matus. Te darbojas vecais labais teiciens – kas par daudz, tas par skādi. Bet aizliegt rūpēties par sevi, radīt savu individuālo tēlu un pašam par to priecāties – to nu es nevēlos.”
Bēgšana no īstās problēmas
Psihiatre un hipnopsihoterapeite Dace Simsone iesaka visu uztvert līdzsvaroti un nepārspīlēt ar skaistuma uzlabošanu. “Ja kāpjam pāri svītrai, tas vairs nav skaistums. Skaistums taču ir līdzsvara un kopējās harmonijas izjūta. Rūpes par ķermeni un tā estētiku patiesībā ir viens no ceļiem uz laimi – sniedz iespēju justies apmierinātam ar dzīvi. Taču kopumā šādu ceļu ir daudz vairāk. Laimi veidojam paši. Jūtamies labi tāpēc, ka dodamies uz darbu, uzticamies draugiem, sagādājam prieku tuvākajiem un esam arī pietiekami apmierināti ar savu izskatu. Visi šie ķieģelīši ir lielā, kopējā apmierinājuma pamatā. Diez vai jutīsimies ļoti laimīgi, ja to sakāpināsim nez kādos augstumos. Skaistuma vārdā nevajadzētu pārtaisīt visu ķermeni, kas ir dabas radīts. Tas nebūtu pareizi.
Man jāpiekrīt plastikas ķirurgiem, kas uzskata: ja var kaut ko darīt estētiskā nozīmē, teiksim, ja ir nokarājušies plakstiņi, pēc dzemdībām nokarājies, izstaipījies vēders, kas izskatās pabriesmīgs, kāpēc pret to iebilst?! Lai sieviete vai vīrietis justos labi, cilvēkam savā ķermenī patiešām jājūtas komfortabli. Bieži šis komforts atkarīgs no pašapziņas un iekšējā stāvokļa. To ar plastikas ķirurģiju labot neizdosies. Ja pašapziņas nav, bet deguns nešķiet gana taisns, ar operāciju neko daudz panākt nebūs iespējams. Ikreiz šķitīs, ka ārienē aizvien kaut kas nav labi. Tad drīzāk jādomā par atveseļošanos un sevis stiprināšanu. Ja ne, skaistumkopšana būs acu aizmālēšana, attālināšanās no patiesās iekšējās problēmas, no apmierinātības ar dzīvi un pat no sevis.
Runājot par vīriešu trūkumu, kura dēļ daudzas ķeras pie sava skaistuma uzlabošanas, – pie mums tik tiešām jūtams, ka sievietes ir bez atbalsta. Trūkst vīrišķīgās enerģijas. Vīriešu ir mazāk nekā sieviešu, it īpaši reproduktīvajā vecumā. Daļa 30–40 gadu vecumā aiziet bojā un arī lielākā vecumā nomirst agrāk nekā sievietes. Tur, kur vīriešu trūkums nav jūtams, proti, dienvidu zemēs, Skandināvijā, tur, kur sieviešu kustība –feminisms – ir ļoti spēcīga un populāra, sievietes savu izskatu tik ļoti nekultivē un tik daudz tajā neiegulda. Neskrien pakaļ visām iespējamajām estētiskajām un kosmetoloģiskajām procedūrām.
Latvijā sabiedriskā doma paģēr, ka jādzenas pēc skaistuma. Joprojām valda jaunības kults. Tam ir bioloģiski iemesli. Skaisti cilvēki, tādi, kuri paši labi jūtas, ir veiksmīgāki pretējā dzimuma piesaistē un arī pārējās jomās. Daudzi ir gatavi darīt jebko, lai tikai citi atzītu, ka esi gana labs. Nebūt pietiekami labam – tās ir bailes, ar kurām cīnās gandrīz ikviens, turklāt ilgstoši vai pat visu mūžu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ķermenis tiek pakļauts plastiskajām operācijām, skaistuma uzlabošanai, reizēm pat sevis kropļošanai. Sevis neapzināšanās un sava iekšējā es nestabilā pozīcija spēj radīt dažādas negatīvas sekas.
Mediji bieži vien ņem virsroku, kultivējot nesasniedzamus skaistuma kanonus. Izskaust fotošopus, kas sievietes padara nedabiski skaistas? To varētu atbalstīt. Tā taču ir fotogrāfija! Esam pieraduši, ka fotogrāfija ataino īstenību, tālab, uzlūkojot fotošopētu attēlu, jāsajūt melu piegarša. Ja grib, var pārveidot fotošopā koku, nevis cilvēku! Fotošops uztverams vienīgi ka multene.”
Fotošops (Adobe Photoshop) ir 1988. gadā klajā laista datorprogramma attēlu grafiskai apstrādei; kopš tā laika radušās daudzas līdzinieces, bet fotošops pamazām kļuvis par sugasvārdu. Ar šāda veida programmām datorā iespējams paspilgtināt, samazināt, palielināt, nogriezt, notušēt un citādi pārveidot sākotnējo fotogrāfiju, zīmējumu vai videofailu. Tā dēvētie glancētie žurnāli un reklāmas industrija fotošopu izmanto, lai izceltu fotomodeļu un slavenību skaistumu: nogludina ādu, izdzēš pūtītes un dzimumzīmes, noņem lokus zem acīm, izbalina zobus utt. Dažkārt programmu liek lietā pārspīlēti, lai vidukli padarītu slaidāku, krūtis – lielākas, acis – spožākas, tumšu ādu – gaišāku, tādējādi visai radikāli mainot fotogrāfijā redzamā cilvēka izskatu. Reizēm programmas izmanto pārspīlēti, piemēram, daudzas skaistumkopšanas līdzekļu ražotājfirmas ir kritizētas par nobriedušu sieviešu pārmērīgu jaunināšanu, tumšādaino modeļu balināšanu vai normālu meiteņu pārlieku tievināšanu. Realitātei neatbilstīgā izskata paraugi liek pēc līdzīga daiļuma (neiespējamas jaunības, tumša iedeguma, neveselīga slaiduma) tiekties ikvienai no mums, bet tas ne vienmēr izdodas, jo ķermenis nav pilnīgi perfekts, simetrisks un ideāls, turklāt pamazām noveco. Nespējot pieņemt atšķirību starp realitāti un fotošopēto nerealitāti, sievietes slīgst depresijā vai drudžaini rosās, lai vienmēr būtu formā. Šā iemesla dēļ daudzās valstīs izveidojušās sabiedriskās kustības pret mākslīgo skaistumu un pat likumdevēju līmenī tiek apsvērtas iespējas ierobežot grafisko paņēmienu neapdomīgu izmantošanu.
Uz priekšu, pretī dabiskajam!
Protestējot pret mākslīgā skaistuma ekspansiju, allaž bijusi tieksme pēc dabiskās dailes. Nekāda meikapa vai solāriju iedeguma, ne krāsotu matu, ne manikīra, ne pedikīra, ne epilācijas, par plastikas operācijām pat nerunājot! Šā virziena jaunākā iezīme – neskūtas paduses. Taču arī skaistumkopšanas industrija pamanījusies aizņemt savu vietu šajā nišā, piedāvājot līdzekļus, kas sola padarīt dabiskāku, – viegli tonējoši un maskējoši krēmi, kas izlīdzina sejas ādu un toni, nevis uzgulst kā apmetums, zemes krāsas, nevis zils un violets acu ēnās un skropstu tušās, nude (angļu valodā – kails) toņu, nevis sarkanas vai rozā lūpu krāsas. Izklausīsies jocīgi vai paradoksāli, bet tā ir māksla – pārzināt un likt lietā kosmētikas arsenālu, lai izskatītos dabiski un veselīgi. Tā, it kā nemaz nebūtu krāsojusies!
36,6 °C konsultanti Jānis Ģīlis, medicīnas doktors, plastikas ķirurgs
Dace Simsone, Neirožu klīnikas psihiatre un hipnopsihoterapeite
Lauma Valeine, skaistuma klīnikas 4. dimensija dermatoloģe
