Personāla nodrošināšana kara apstākļos 0
Kara gatavība nav tikai politikas jautājums — tā prasa cilvēkus.
Darbinieku trūkums ir būtisks izaicinājums Baltijas valstīs, kur jau ikdienā veselības aprūpes personāls ir pārslogots. Igaunijā, kur dzīvo 1,3 miljoni cilvēku, uz vienu iedzīvotāju ir gandrīz uz pusi mazāk medicīnas darbinieku nekā Vācijā. Tā rezultātā pacienti “no frontes līnijām” nevar cerēt uz tādu pašu aprūpi, kāda būtu miera laikos, sacīja Ragnars Vaiknemets, piebilstot, ka tas ir “galvenais un pamatprincips mūsu krīzes pasākumu plānošanā”.
Taču ir vēl viena problēma: ne visi ir gatavi palikt.
Kad Krievija iebruka Ukrainā, Noreikaitei, tāpat kā visiem mediķiem, nācās parakstīt apliecinājumu, ka kara gadījumā Lietuvā viņa paliks un turpinās strādāt. “Bet kā tas patiesībā būtu — kurš atnāktu un kurš nē — es nezinu. Man personīgi vēl nav bērnu vai ģimenes, tāpēc es domāju, ka paliktu,” viņa sacīja.
Kādā Lietuvas aptaujā atklājās, ka vairāk nekā ceturtdaļa veselības aprūpes darbinieku, visticamāk, bēgtu kara gadījumā, mazāk nekā 40% teica, ka paliktu, un aptuveni trešā daļa bija neizlēmīgi. Igaunija prognozē līdzīgu ainu: “Ir patrioti, neatliekamās palīdzības darbinieki, cilvēki, par kuriem mēs bez šaubām zinām, ka viņi paliks,” sacīja Vaiknemets. “Protams, ir arī tādi, kas uzreiz runā par aizbraukšanu uz Spāniju.” Viņš lēš, ka apmēram 50–60% iedzīvotāju vēl nezina, kā viņi reaģētu.
Lai gan viņš ir pārliecināts, ka lielākā daļa ārstu un medmāsu paliktu, Igaunijas varas iestādes strādā pie tā, lai kliedētu bažas, īpaši par ģimeņu drošību. “Tas ir ļoti cilvēcīgi: ja es nejūtos droši, ja man nav pārliecības, ka mana ģimene ir drošībā, es to nedarīšu,” viņš sacīja.
Latvijā pneimonologs Rūdolfs Vilde sacīja, ka daži ārsti, ar kuriem viņš runājis, apsver iespēju bēgt, ja sāktos karš — īpaši vecāki, kuri “nesaskata, kā viņiem būtu iespējams bērnus kaut kur atstāt un pašiem atrasties slimnīcā militāras krīzes laikā,” viņš norādīja.
Tieši nedēļu pirms intervijas Vilde un viņa kolēģi Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā tika aicināti parakstīt dokumentu, kurā apliecināts, ka viņi ir kritiski svarīgs personāls un kara trauksmes gadījumā viņiem jāierodas darbā.
Vilde pats plāno palikt, taču uzsver, ka viņam vajag vairāk informācijas, lai justos pārliecināts, ja notiktu ļaunākais.
“Vai man būtu jāgatavojas sniegt kaut kādu militāro medicīnu, vai vienkārši jāsagatavojas ierasties savā ierastajā darbā ar lielāku pacientu plūsmu?” viņš jautāja. “Jo tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas, un, visticamāk, abām vajadzētu darboties kara laikā.” Vilde arī piebilda, ka neiebilst veltīt papildu stundas apmācībām, “jo … es to redzu kā veidu, kā saglabāt lietas tādas, kādas tās ir.” “Ja es vēlos turpināt strādāt un, iespējams, attīstīt lietas Latvijā, tad Latvijai jāeksistē, vai ne?”
Viņa slimnīcā Rīgā arī uzsāktas apmācības kara apstākļiem, sacīja Vilde.
Igaunijā tiek pastiprināta sistēmiska apmācība. Slimnīcas, neatliekamās palīdzības brigādes un mediķi tiek instruēti, kā pāriet “krīzes režīmā”, kurā jāspēj tikt galā ar lielu pacientu pieplūdumu un jāārstē kara traumas — tostarp sprādzienu radītus ievainojumus, šautas brūces, apdegumus, amputācijas un mugurkaula vai galvas traumas.
