– Tomēr tur ir pretrunas, kas Ukrainai nākotnē var sagādāt grūtības. 0
– Iespējamas gan teorētiskas, gan praktiskas problēmas. Piemēram, ja pilsētas nosaukums ir Krasnoarmeiska… Katrs gadījums būs jāizskata atsevišķi. Ja apdzīvotai vietai tādu nosaukumu piešķīra Otrā pasaules kara notikumu dēļ, tā ir viena lieta, bet, ja par godu tai sarkanajai armijai, kas 1920. gadā okupēja Ukrainu, pavisam cita. Atšķirībā no Baltijas valstīm pie mums padomju režīms, tomēr eksistēja 70, nevis 50 gadus. Tās ir trīs paaudzes. Latvijā, neatkarību atjaunojot, vēl bija dzīvi ļaudis, kuri atcerējās neatkarības gadus un pat spēja būt aktīvi sabiedriski politiskajā dzīvē, bet Ukrainā tādu cilvēku praktiski nebija. Mums ir tikai atmiņas par atmiņām. Skaidrs, praksē viss var nebūt gludi, taču likumdošanas līmenī mums jāsniedz skaidra orientācija.
– Kāds patlaban valsts līmenī ir Stepana Banderas statuss? Oficiālā attieksme pret viņa tēlu Ukrainā šķiet vairākkārt mainījusies.
– Viņš ir “Ukrainas varonis”. Tas ir oficiāls statuss, ko par nopelniem piešķir valsts prezidents. To Banderam deva vēl Viktora Juščenko laikā (Ukrainas prezidents no 2005. līdz 2010. gadam). Es domāju, ka tituls “Ukrainas varonis” vispār ir padomju laika palieka, jo vienīgi ukraiņu tauta var noteikt, kurš tāds ir. Jaunajā likumā par Ukrainas neatkarības cīnītājiem nav rakstīts, ka Stepanam Banderam jābūt varonim. Tur tikai minēti kritēriji, kādus cilvēkus var uzskatīt par brīvības cīnītājiem. Te jāuzsver interesants moments – līdz ar Krievijas intervenci Krimā un kara sākšanu Doņeckas un Donbasa apgabalu dienvidos Ukrainas centrālajā daļā un austrumos vērojama ļoti izteikta vēstures pārvērtēšana. Vietās, kur pēckara gados karoja Ukrainas sacelšanās armija (UPA), Banderu un viņa ļaudis vienmēr uzskatījuši par varoņiem. Pats esmu no Rietumukrainas. Pie mums par to nekad nav bijis šaubu, jo viņi karoja par Ukrainas neatkarību. Citādi viedokļi par Banderu radās tur, kur UPA vispār nekad neparādījās. Tur viņa tēlu faktiski veidoja masu informācijas līdzekļi, veidoja ļaudis, kam nebija it nekādas ģimenes vai dzimtas pieredzes par šiem notikumiem. Diemžēl Ukraina bija un daļēji ir Krievijas informācijas laukā, tāpēc priekšstati nāca no turienes. Daudzi Ukrainas centrālās un austrumu daļas iedzīvotāji tagad, vērojot, kā par notikumiem Ukrainā melo Krievijas propaganda, sākuši domāt: paga, paga, ja jau viņi tā melo tagad, tad ko viņi vēl nesameloja miera laikā? Viņi sāk citādi raudzīties arī uz pagātni.
– Un padomju laikā zākātais 18. gadsimta hetmanis Mazepa?
– Arī viņš ir “Ukrainas varonis”. Romantiska figūra, cīnītājs par Ukrainas valstiskumu. Viņš ir uz mūsu desmit grivnu naudaszīmes. Krievijā vēl tagad saka, ka Mazepa bijis nodevējs. Pie mums joko, ka Krievijai visi ukraiņi vispirms bijuši “mazepieši”, tad “petļurieši” un pēc tam “banderieši”.
