Publicitātes foto

– Jā, bija tādi argumenti: Krievija sadusmosies. Taču Krievija vienmēr atradīs, pie kā piesieties, pat ja nekā nebūs. Ja visu darīsim tikai tā, kā viņiem patiks, tad kāda jēga bija revolūciju taisīt! Problēma ir ne jau tajā, ka esam tādi vai šitādi, bet tajā, ka Krievija Ukrainu vispār neuzskata par neatkarīgu valsti. Viņiem mēs esam vajadzīgi tikai kolonijas formātā.

– Krievijai ir ļoti ērti izmantot UPA patriotisko garu, vēsturisko simboliku, kas atdzimst tagadējās ukraiņu militārajās vienībās, lai paziņotu, ka esat “fašisti”.

– Tiem, kas tagad cīnās frontē, tā ir ukraiņu militāro tradīciju daļa. UPA spēja nokarot desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām. Ukrainas sacelšanās armijas kustību Polijā izdevās nožņaugt, tikai deportējot visus ukraiņus, bet Padomju Savienībā – izvietojot garnizonu katrā ciemā. Tas liecina, ka UPA nebija slikti cīnītāji. Var visādi vērtēt tā laika notikumus, taču, ja notiek vardarbīgs konflikts un ļaudis ir bruņoti, tad tiek arī nogalināts. Nogalināt ir slikti. No otras puses, grūti pateikt, cik ļaužu paliktu Rietumukrainā, ja viņi nebūtu cīnījušies. Ienaidnieks ir palicis tas pats, tāpēc ir runas, ka tagadējās kaujas ir agrākā turpinājums. Tādu noskaņojumu var dzirdēt ne tikai brīvprātīgo bataljonos, bet arī Ukrainas armijā: “Mums jāpabeidz cīņa par savas valsts neatkarību.” Tāpēc arī UPA simbolika tiek lietota ar tādu domu. Armijā diskutē, ka jāmaina formastērpi, zīmotnes, karaspēka daļu nosaukumi, par pamatu ņemot ukraiņu, ne vairs padomju tradīciju.

– Un ko par to saka Austrumukrainā?

– Nu, agrāk… Bet tagad situācija strauji mainās. Korektas tāda veida aptaujas nav veiktas, taču domāju, vismaz puse iedzīvotāju tur tādu nostāju atbalsta. Jo ir karš. Bet kara laikā viss ar militāro pagātni saistītais atkal parādās.

– Konfliktu laiks vispār ir izdevīgs radikālām reformām.

– Likumus, kurus pieņēmām, tagad arī Donbasā atbalsta. Viņiem gan ir cita argumentācija. Viņi spriež tādā duālistiskā garā: Krievija izmanto padomju pagātni karā pret mums; ja turpināsim turēties pie padomiskā, tad it kā atstāsim ienaidnieku savā aizmugurē. 90. gados šie jautājumi viņiem paslīdēja garām, bet tagad tiek saprasts, ka tas ir svarīgi, ja runā par neatkarīgu Ukrainu. Tas, kā noritēja notikumi Odesā un Harkivā, bija patīkams pārsteigums mums un nepatīkams kādam citam. Izrādījās, ka tur ir negaidīti liels atbalsts Ukrainas valstiskumam. Pēdējā laikā oficiālā līmenī aizvien biežāk tiek runāts, ka Ukraina ir 1917. gadā dibinātās valsts turpinājums. Tas ir interesanti, jo pie mums ilgu laiku sprieda, ka mūsdienu Ukraina ir Ukrainas PSR turpinātāja, jo PSRS esot pirmā apvienojusi ukraiņus vienā valstiskā veidojumā. Taču Ukrainas Tautas Republikas un Rietum­ukrainas Tautas Republikas apvienošanās bija vēl pirms tam, 1919. gadā.