Publicitātes foto

– Gan, gan. Bet Ukrainas problēma ir tā, ka mēs daudzmaz orientējamies tikai tajos VDK dokumentos, kas atrodas Drošības dienesta arhīvā, jo viņiem ir simt cilvēku štats. Bet par tiem dokumentiem, kas glabājās Iekšlietu ministrijā… Tur klāt tikuši tikai daži laimīgie, un mums nav zināms ne tas, cik tur ir lietu, ne kas tajās ir. Viņu arhīvā ir kādi astoņi deviņi darbinieki. Nav reāli, ka viņi jebkad ar to apjomu tiks galā. Taču jāņem vērā, ka pretpadomiski noskaņotus tiesāja ne tikai pēc politiskiem, bet arī pēc krimināliem pantiem – it kā par huligānismu, zādzībām. Mēs skaidri zinām, ka bija disidenti, kurus tiesāja kā kriminālnoziedzniekus. Vajadzēs tikt skaidrībā. Protams, man grūti pateikt, kad viss šis darbs beigsies.

– Jūs piedalījāties četru tā saukto dekomunizācijas likumu izstrādē, kurus Ukrainas parlaments pieņēma šī gada 9. aprīlī.

– Viens likums ir par PSRS represīvo orgānu arhīviem, par ko mēs jau runājām. Otrais atgriež oficiālajā apritē jēdzienu “Otrais pasaules karš”. Līdz šim Ukrainas dokumentos karu sauca par Lielo Tēvijas karu un attiecīgi no tā izrietēja piemiņas dienu valsts politika un skats uz kara notikumiem. Tagad mums ir divas kara piemiņas dienas – 8. maijs ir piemiņas un samierināšanās diena, bet 9. maijs – diena, kad atzīmē uzvaru pār nacismu. Trešais likums runā par Ukrainas neatkarības cīnītājiem. Kādus gadus divdesmit ritēja diskusija, kā godināt cilvēkus, kas cīnījušies par valsts neatkarību, taču valstiskā līmenī viņi nekad par tādiem cīnītājiem atzīti netika. Šis likums nedod nekādas privilēģijas. Tas ir drīzāk deklaratīvs žests. Tur minētas organizācijas, kustības un iniciatīvas no Pirmā pasaules kara līdz 1991. gadam, kas atzītas par tādām, kuras piedalījušās cīņā par neatkarību. Ceturtais likums runā par padomju un nacistu noziegumu nosodīšanu un šo režīmu simbolikas propagandēšanas aizliegumu. Ar simbolikas propagandēšanu domātas situācijas, kad režīmu noziedzīgā daba tiek noliegta vai arī publiski aicināts veidot ko līdzīgu komunistiskam vai nacistiskam režīmam Ukrainā. Praktiskais efekts no likuma būs tāds, ka pārdēvēs ielas un apdzīvotas vietas, bet no publiskās telpas aizvāks padomju ideoloģijas pieminekļus. Izņēmums ir minēto režīmu simbolikas izmantošana vēsturnieku darbos, muzejos, izstādēs, teātra izrādēs, kolekcijās un tā tālāk. Tad strādāsim pie likuma par reabilitāciju, un tur mums būs interesanta Latvijas pieredze.

– Pretrunīgi – Ukraina nosodīs padomju režīma noziegumus un reizē 9. maijā godinās kara veterānus, kuru vidū droši vien būs arī tie, kas pēc kara cīnījās pret ukraiņu nacionālajiem partizāniem…

– Ir cilvēku personiskais viedoklis, un ir valsts politika. Ukrainā vēl ir dzīvi sarkanās armijas veterāni, taču viņiem nav nekādas saistības ar padomju specdienestu nomenklatūru. Viņi cīnījās pret vienu no Ukrainas okupētājiem un vismaz daļai no viņiem 9. maijs ir vērtība. Bet tā būtība ir traktējumā. Kaut 9. maiju pasludina par nacisma sakaušanas dienu, valsts nostāja ir tāda, ka nacistu totalitārais režīms gan tika sakauts, taču tas automātiski nenozīmē, ka uzvarētāji būtu atnesuši demokrātiju un brīvību.