VIDEO. “Sliktākā diena Izraēlas vēsturē.” Notikumu hronoloģija: kas un kāpēc īsti notiek Tuvajos Austrumos? 0
Vairāk nekā 2000 raķetes no Gazas joslas puses. Absolūti negaidīts uzbrukums, kurš tūdaļ sauca atmiņā citu tikpat negaidītu uzbrukumu gandrīz precīzi pirms 50 gadiem, un kurš nozīmē, ka Tuvajos austrumos atkal ir sākusies karošana. Tā apmēram varu rezumēt to, kas sākās pagājušajā sestdienā un turpinās joprojām.
Uzbrukumu veica organizācija ar nosaukumu Hamas, cik vēstīts, ar informatīvu, ja ne militāru atbalstu no Irānas, kur valda ārprātīgi brutāls fundamentālistu režīms, un kurai Tuvajos Austrumos ir pašai savas konkrētās intereses. Mierīga līdzpastāvēšana ar Izraēlu nav viena no tām.
Pirmdien no rīta laikraksts The Guardian Lielbritānijā vēstīja, ka uzbrukumā gāja bojā vairāk nekā 700 Izraēlas iedzīvotāju, tajā skaitā 44 policisti. Liela daļa no nogalinātajiem – 260 – bija mūzikas festivālā, kad parādījās raķetes un sprāga, sprāga, sprāga.
Izraēla momentā reaģēja. Sākās Gazas dauzīšana ar bumbām un sprādzieniem. Tas pats Guardian citēja Gazas joslas pašpārvaldes pārstāvi sakām, ka tur gājuši bojā vairāk nekā 400 cilvēku. Man, šos vārdus rakstot, šķiet garantēti, ka abos gadījumos – gan Izraēlā, gan arī Gazā, šie skaitļi pieaugs, un pamatīgi.
“Sliktākā diena Izraēlas vēsturē,” tā to aprakstīja viens no Izraēlas bruņoto spēku pulkvežleitnantiem.
Izraēlas valsts dibināta 1948. g. 14. maijā. Laikā pēc 1. pasaules kara tā dēvētais Palestīniešu mandāts piederēja Lielbritānijas impērijai. Briti ātri vien saprata, ka ar laiku būs vajadzīga teritorija konkrēti pasaules ebrejiem. Kad Vācijā uzradās Hitlers un nacisti, bēgļu straume no Eiropas uz Izraēlu pieauga lavīnveidīgi. Galu galā pirms 2. pasaules kara sākuma ap 350 tūkstošiem cilvēku tā izdarīja.
Kara laikā daudzas pasaules valstis dažādu iemeslu dēļ liedza ebreju bēgļu ierašanos pie sevis. Tajā skaitā arī britu kontrolētajā Palestīnā uzliktas stingras robežās. Šī nepretimnākšana ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nacistiem izdevās noslepkavot sešus miljonus ebreju un citu cilvēku. Hitlera un Gēringa konkrētais mērķis bija pasauli no ebrejiem atbrīvot vispār.
Tie, kuriem laimējās vēl pirms kara nonākt mūsdienu Izraēlā, par šo atturību, lieki teikt, laimīgi nebija. Ebreji izveidoja pašaizsardzības, kā arī kareiviskus spēkus un sāka cīnīties pret britiem un pret arābiem Palestīnas teritorijā.
Arābi 1933. gadā uzsāka plašu sacelšanos, lai iebilstu pret pieaugošu ebreju imigrāciju teritorijā, kuru tie uzskatīja par savējo Šajā gadījumā ebreji sadarbojās ar britu spēkiem, un četru gadu laikā nogalināti vairāk nekā 5000 dumpinieku, ievainoti vairāk nekā 15 tūkstoši un arestēti vairāk nekā 12 tūkstoši.
1939. gadā britu pārvaldes sistēma izsludināja jaunu politiku attiecībā uz Palestīnas teritoriju. Kā minēju, ļoti stingri ierobežojumi pret ebreju imigrāciju no Eiropas un citurienes pasaulē. Ņemot vērā, ka konkrēti Eiropā bija milzum daudz tautiešu, kuri izmisīgi meklēja jebkādu ceļu prom no nacistu kontroles, šī atturība ebrejus Izraēlā saērcināja ne pa jokam.
1946. gada jūlijā ebreju kaujinieki bombardēja un uzspridzināja Karaļa Deivida viesnīcu Jeruzalemē, kur atradās britu pārvaldes sistēmas birojs. 91 cilvēks gāja bojā. Ebreji turpināja sacelšanos pret birtiem un pret Palestīnas pašvaldības policiju. Tie pieprasīja daļu no teritorijas sev, kamēr arābi uzstāja, ka jābūt vienotai valstij, kuru kontrolēs arābi.
Talkā nāca pavisam neilgi pirms tam nodibinātā Apvienoto nāciju organizācija. Mandātu, ar kuru Lielbritānijai dota kontrole minētajā teritorijā, 1923. apstiprināja ANO priekštece Tautu savienība.
Šī mandāta trūkumus nācās risināt ANO. 1947. g. novembrī ANO Ģenerālasambleja pieņēma rezolūciju, kurā rekomendēta Palestīnas teritorijas pārdalīšana starp arābiem un ebrejiem. Tas pa tiešo noveda pie neatkarības deklarācijas nākamā, 1948. gada 14. maijā.
Nākamajā dienā pēc tam jaunajā valstī iebruka spēki no Ēģiptes, Sīrijas, Jordānijas un Irākas, karstgalvīgāko uzbrucēju mērķim esot novērst Izraēlas valsts izveidošanu un, ja iespējams, visus ebrejus pēc kārtas iedzīt jūrā un noslīcināt.
Gads bija vajadzīgs, bet parakstīts uguns pārtraukšanas līgums un noteiktas pagaidu robežas. Jordānija anektēja Rietumkrastu, tajā skaitā Jeruzalemes pilsētas austrumu daļu. Ēģipte okupēja Gazas joslu.
Nākamā, 1949. gada maijā Izraēla kļuva par Apvienoto Nāciju organizācijas dalībvalsti. Bet rīvēšanās starp to un tās kaimiņiem turpinājās intensīvi. Palestīniešu kaujinieki uzbruka izraēļiem valsts dienvidos no Gazas joslas, tieši tāpat, kā Hamas tā ir darījusi nupat.
1956. gadā Izraēla slepus apvienoja spēkus ar Lielbritāniju un Franciju pret Ēģiptes valdību, kura bija nacionalizējusi starptautiskajam jūras transportam izmisīgi svarīgu Suecas kanālu. Miera līgumā Izraēlai garantēta pieeja kanālam un Sarkanajai jūrai.
1967. gadā arābi pamēģināja atkal, arī šoreiz uzbrūkot Ēģiptei, Jordānijai, Sīrijai un Irākai. Sekoja tā dēvētais sešu dienu karš, kura laikā Izraēla bez īpašām problēmām ar ienaidnieku tika galā, tajā skaitā atņemot Rietumkrastu Jordānijai un Gazas joslu Ēģiptei.
Arābi turpināja uzbrukt, tajā skaitā 1972. gala apslaktējot 12 izraēļu sportistus vasaras Olimpiskajās spēlēs Minhenē. Gadu vēlāk, gandrīz precīzi pirms 50 gadiem pirms jaunākā uzbrukuma no Gazas, Sīrijas un Ēģiptes spēki piepeši un negaidīti uzbruka Izraēlai ļoti nozīmīgajā salīdzināšanas dienas svētku laikā.
Tas bija ceturtais karš starp Izraēlu un arābiem, un arī šoreiz Izraēlai bija vajadzīgas tikai pāris nedēļas, lai ar iebrucējiem tiktu galā.
1977. gadā visnotaļ sensacionālā kārtā Ēģiptes prezidents Anvars Sadats ieradās vizītē Izraēlā. Sekoja plašas sarunas, tajā skaitā ar ASV prezidenta Džimija Kārtera tiešu iesaisti, un 1978. gada rudenī parakstīts tā dēvētais Kempdeivida līgums, tā atsaucoties uz māju Merilendā, kura jau sen ir bijusi Amerikas prezidentu atpūtas bāze.
1979. g. martā Vašingtonā starp Izraēlu un Ēģipti oficiāli parakstīts miera līgums. Vēl pirms tam Sadats un Izraēlas premjerministrs Menahems Rabīns saņēma 1978. g. Nobela miera prēmiju par centieniem rast mieru savā starpā. Trīs gadus vēlāk Kairā Sadatu nošāva bruņoto spēku virsnieks, kuram miers ar Izraēlu šķita nepieņemams.
Visu laiku kopš tam rietumu pasaule ir centusies atrast paliekošu risinājumu Tuvajos Austrumos. Palestīnieši ir turpinājuši sacelties, tajā skaitā laupot lidmašīnas un Izraēlai uzsūtot pašnāvniekus, kuri bija gatavi uzspridzināt sevi un visus sev apkārt esošos cilvēkus.
Un te nu mēs esam. Rietumu pasaule Hamas uzbrukumu ir nosodījusi pēc pilnas programmas. Saeimas ārlietu komisija sestdien to nosauca par zemiski nežēlīgu un barbariski neattaisnojamu necilvēcisku rīcību. “Tas ir terorisms savā visšausmīgākajā izpausmē” – tā vēstīja mūsu komisija.
Amerikas prezidents sazvanījās ar Izraēlas premjerministru un solīja nepārtrauktu Amerikas atbalstu militārā, izlūkošanas un cita veida nozīmē. Televīzijas uzrunā Džo Baidens nosodīja “šo ārprātīgo Hamas teroristu uzbrukumu pret Izraēlu. Premjerministram skaidri pateicu, ka esam gatavi sniegt visu atbalstu Izraēlas valdībai un tautai. Manas administrācijas atbalsts Izraēlas drošībai ir dzelžains un nekad nemainīsies.
Brīvdienās Apvienoto Nāciju organizācijas Drošības padome tikās slēgtā sēdē, lai apspriestu radušos situāciju. Pēcāk viens no Amerikas vecākajiem diplomātiem teica, ka laba daļa dalībvalstu Hamas uzbrukumu nosodīja, bet ne visas. “Jūs droši vien varat paši izdomāt, kura tā nedarīja, un man nav nepieciešams pateikt priekšā, kura tā bija” – tā teica diplomāts.
Laikraksts The Guardian izpalīdzīgā kārtā vēstīja, ka runa nepārprotami bija par Kremļa fašista režīmu. Tas Tuvajos austrumos ir ņēmies jau sen, ne vienmēr ar īpaši pozitīviem nolūkiem, un tas, kā allaž ar Kremļa fašistu, ir ļoti maigi teikts nudien.
Taču ar visu šo nosodīšanu, fakts tomēr ir tāds, ka šī nav viennozīmīgi vērtējama situācija. Principā visu laiku kopš Izraēlas valsts nodibināšanas, pasaulē ir virmojis jēdziens par “divām paralēlām valstīm” – vienu Izraēlai, otra palestīniešiem.
Nelaime ir tāda, ka šķiet visnotaļ skaidrs, ka tas ir pats pēdējais ko gribētu redzēt Izraēla. Cita starpā te ir reliģiska rakstura elements. Senā Jeruzalemes pilsēta, tajā skaitā viens konkrēts kalns un templis uz tā, skaitās svētvieta gan ebrejiem, gan musulmaņiem, gan arī kristiešiem.
2011. gadā Izraēla pabeidza darbu pie vairākus simtu kilometru garu mūri starp sevi un Rietumkrasta teritoriju. Aiz šī mūra cita starpā atrodas Betlēme, kur, atbilstoši stāstam Bībelē, ir dzimis Jēzus Kristus.
Es tur biju kā tūrists 2010. gadā, un Izraēlas pusē mūs pavadīja izraēļu gids kurš nedrīkstēja ieiet Rietumkrastā. Izgājām cauri garai ejai un otrā pusē mūs sagaidīja arābu gids, kurš savukārt nedrīkstēja strādāt Izraēlā. Skumji, bet atzinums, ka dažādas reliģijas mūsu pasaulē mēdz celt mūrus, nevis rast kopsaucējus.
Turklāt ārpus reliģiskām lietām te fakts arī ir tāds, ka Izraēla 1948. gadā tika pie savas valsts. Tā ir bagāta un spēcīga valsts.
Palestīnieši savukārt palika pie sasistas siles. Apmēram 20% Izraēlas iedzīvotāju un pilsoņi ir palestīnieši. Taču miljoniem no tiem jau ceturtajā paaudzē dzīvi pavada bēgļu nometnēs Gazā, Rietumkrastā, Jordānijā, Libānā un Sīrijā.
Pilnībā atbalstu Izraēlas tiesības uz savu valsti un savu drošību, taču tajā pašā laikā manā vērtību sistēmā nav bijis pieņemams fakts, ka tā visnotaļ agresīvi ir būvējusi ciematus vietās, kur divu valstu izveidošanas gadījumā būtu palestīniešu teritorija.
Un seši miljoni bēgļu 2018. gadā – cilvēki, kuriem paaudzi pēc paaudzes nekādu īstu izredžu nav bijis? Manās acīs tur sanāk aparteīds tieši tāds pats, kāds ilgus gadus pastāvēja Dienvidāfrikā.
Tas nekādā gadījumā nav aizbildinājums terorismam. Hamas un vēl radikālākā Hezbola organizācija – tie ir teroristi atbilstoši starptautiskajam likumam. Vien bildīšu, ka visu kopā saliekot Izraēla te nav pavisam bez vainas. Nebūt ne.
