Šobrīd vāc parakstus petīcijai Krievijā, lai Putinu apveltītu ar ārkārtas pilnvarām un Baltiju pasludinātu par “Krievijas suverenitātes” zonu 0
Krievijā sākta parakstu vākšana par iniciatīvu, kas paredzētu piešķirt Kremļa līderim Vladimiram Putinam pagaidu ārkārtas pilnvaras. Kā TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” norāda NBS majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš, petīcijas autori to pamato ar nepieciešamību īstenot reformas, kuras viņi sauc par būtiskām valsts drošībai.
Iniciatīvas virzītāji ir tā dēvētā Nacionālās atbrīvošanas kustība – Krievijas sociālpolitiska kustība, kas atbalsta Putina politiku un iestājas par Krievijas “suverenitātes” stiprināšanu.
Slaidiņš šo organizāciju raksturo ļoti asi, norādot, ka pēc būtības tā ir fašistiska kustība.
Petīcijā, pēc Slaidiņa teiktā, ierosināts pieņemt likumu, kas ļautu Putinam izveidot bruņoto spēku virspavēlnieka štābu pēc Staļina laika parauga. Tāpat iniciatīvas autori piedāvā atsākt stratēģisko kodolieroču mērķēšanu uz ASV un publiskot potenciālo mērķu sarakstu.
Slaidiņš gan piebilst, ka šādi mērķu saraksti Krievijai, visticamāk, jau pastāv. Tomēr pati ideja par to publiskošanu labi parāda, kādā virzienā tiek virzīta Krievijas iekšējā propaganda – uz konfrontāciju, iebiedēšanu un arvien agresīvāku retoriku.
Dokumenta autori rosina nostiprināt arī valsts patriotisma ideoloģiju, mainīt valsts iestāžu un centrālās bankas darbības principus, kā arī izveidot Valsts aizsardzības komiteju. Tai būtu piešķirtas pilnvaras bruņota konflikta laikā kontrolēt arī plašsaziņas līdzekļus.
Taču īpaši satraucoša ir petīcijas daļa, kurā tiek piedāvāts definēt Ukrainas un Baltijas valstu statusu kā teritorijas, uz kurām, pēc iniciatīvas autoru domām, attiecas Krievijas suverenitāte.
Slaidiņš šo formulējumu vērtē kā mēģinājumu vēlreiz leģitimizēt okupācijas domāšanu. Viņš ironiski norāda, ka Krievijai it kā trūkstot zemes, lai gan tās rīcībā jau ir milzīga teritorija ar milzīgiem resursiem.
Viņa ieskatā šāda iniciatīva vēlreiz apliecina Krievijas impērisko domāšanu – tā vietā, lai sakārtotu savu valsti un izmantotu tās dabas bagātības iedzīvotāju labā, režīmam un tā atbalstītājiem nepārtraukti nepieciešams skatīties uz kaimiņu teritorijām.
Slaidiņš uzsver, ka šāda retorika nav jāuztver kā nejauša. Tā iekļaujas plašākā Krievijas propagandas modelī, kurā Ukraina, Baltijas valstis un Rietumi tiek attēloti nevis kā neatkarīgi politiski subjekti, bet kā teritorijas, pār kurām Maskava sev joprojām piešķir kādas īpašas tiesības.
Tas ir bīstami ne tikai kā ideoloģisks paziņojums, bet arī kā signāls par to, kā daļa Krievijas politiskās vides turpina domāt par kaimiņvalstīm. Šāda pieeja nozīmē nevis starptautisko tiesību respektēšanu, bet vēlmi pārzīmēt robežas pēc imperiālas loģikas.
