Par katru aizdomīgu gadījumu jāziņo 23
Inguna Ebela, organizācijas “Glābiet bērnus!” vadītāja
Kāpēc varēja rasties šāda situācija?
Medijos par šo gadījumu taisnojas nabaga policisti, bet problēma patiesībā ir mūsos pašos, kā arī sociālajos dienestos un bāriņtiesās, kam būtu jāuzpasē šīs ģimenes un bērni. Daudzi cilvēki kaut ko grib darīt un palīdzēt, bet atduras pretrunā. No vienas puses, bērns nedrīkst runāt ar svešinieku – cilvēks no malas it kā nedrīkst izjautāt šo bērnu. No otras puses, cilvēkam ir atbildība ziņot par jebkuru aizdomīgu gadījumu. Taču joprojām nav viena skaidra algoritma, kur un kā ziņot. Cilvēki zvana mums un teic, ka dienesti neliekoties ne zinis par viņu norādījumiem, ka bērni ir nepieskatīti, nepaēduši, slikti apģērbti, klaiņo riņķī. Laukos reizēm nekas nenotiek, jo dienestos strādā ģimenes, radi vai draugi. Uzskatu, ka dienestiem vajag daudz vairāk resursu, jo patlaban viss liecina, ka viņi fiziski nespēj visu izkontrolēt.
Kādu saredzat risinājumu?
Domāju, ka jātiecas uz lielāku kontroli. Ja bērns tiek atstāts viens bez uzraudzības, tad viņš jānogādā iecirknī. Tas, iespējams, ļaus atklāt virkni citu problēmu. Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai būtu jānodarbojas ar stratēģisku plānošanu, kā labāk un veiksmīgāk risināt šos gadījumus. Tagad daudz uzmanības tiek veltīts sistēmas bērniem, bet tie, kas atrodas nelabvēlīgās ģimenēs, arī būtībā ir sistēmas bērni, jo pakļauti riskam. Es, būdama ārste, teikšu, ka labāk jebkuras sāpes vēderā neignorēt, jo tām var būt letālas sekas. Tieši tas pats attiecas uz šādiem sociāliem gadījumiem – vajadzētu par katru aizdomīgu gadījumu ziņot. Taču valsts uzdevums ir nodrošināt, ka cilvēki zina, kam ziņot, un ka no tā būs kāda atdeve.
