Rēzeknes pilsdrupās bieži spēlējušies bērni. Tas noticis pirms Otrā pasaules kara. Bērni sapulcējušies drupās tieši spoku stundā – bula laikā, pusdienā. Pēkšņi no drupām pacēlusies baltās drēbēs ģērbusies skaista sieviete ar izmazgātu drēbju nastu. Viņa devusies no pilskalna lejup uz upi un sākusi skalot drēbes. Skalojusi, skalojusi, apskatījusies apkārt un sākusi žēli raudāt. Bērni nobijušies un bēguši prom. Vēlāk kāda veca māmiņa zinājusi stāstīt, ka baltā sieviete bijusi pils apburtā īpašniece Rūžeņa, kas gaidot kādu, kurš spētu viņu atpestīt no burvestības. To piedzīvojusi aculieciniece Ieviņa Pastarova. 5
Jaunmoku pilī Pirmā pasaules kara laikā apmetusies kāda vācu karaspēka daļa. Muižnieces istabmeita Jūlija iemīlējusi vienu no štāba virsniekiem. Mīlestība bijusi abpusēja, taču jaunais virsnieks aizklīdis kara ceļos. Jūlija, palikusi viena, kritusi izmisumā. Dvēseles pārdzīvojumus panest vairs nespēdama, tā metusies pils dīķa dzelmē. Okulti raksti vēstī, ka nelabā nāvē mirušie viņsaulē nerodot miera. Tie rādoties dzīvajiem nelaimes vietā līdz to dabiskās dzīves beigām. Tā noticis arī šoreiz. Pils darbinieki stāsta, ka pils telpās jūtamas vibrācijas, reizēm stiprākas, reizēm vājākas. Darbinieki uzskata, ka nelaimīgā meitene apmetusies mansardā – starp griestiem un jumtu. (Pierakstījis Jānis Arvīds Plaudis.)
Tādas ir nedaudzas teikas un leģendas. Gribat – ticiet, bet, ja negribat, – neticiet. Es arī ilgāk nekā pusgadsimtu nekam tādam paranormālam neticēju, bet nesen gribot negribot biju spiests noticēt. Notika tā, ka pērnruden aizsaules ceļos aizgāja mans labākais draugs, talantīgs un visu mīlēts gleznotājs Dailis Rožlapa. Nespēju saņemties, lai dotos uz bērēm, uz izvadīšanu – gribēju saglabāt Daili savā acu priekšā tik dzīvu un dzirkstošu, kāds Viņš diendienā bija – nevis zārkā gulošu. Bēru stundā savās mājās aizdedzu sveci un lēju glāzē piemiņas malku. Tad – tieši tajā brīdī! – no sienas ar troksni nokrita tur piestiprinātā Viņa glezna. Gadiem tur atradusies iekārta īpaši stiprā stieplē, kas nu bija pārtrūkusi kā tievs diedziņš… Ko Viņš gribēja ar to sacīt? Vēlējās pārmest, ka neesmu gājis piedalīties Viņa pēdējā gaitā? Jeb varbūt tomēr pieskandināt pēdējo no mūsu kopīgajām glāzītēm – uz mūžīgām atvadām?
Leģendas nobeidzot, pienācis laiks darīt zināmus dažus vēsturiskus faktus, kas rosinājuši Ēdoles pils leģendu. Jo katram podiņam savs vāciņš…
“Notikumi patiesi risinājušies, tikai ar laiku mainījusies darbības vieta un darbojošās personas. Izsekojot bijušo Ēdoles pils īpašnieku biogrāfiskos datus, varētu domāt, ka leģenda iesākusies ap 1623. gadu, kad pilī dzīvoja nevis Ulriha Bēra mazdēli, bet gan viņa brāļadēli Verners un Johans. Verners Bērs patiešām noslepkavots, taču to izdarījis nevis viņa brālis, bet gan dēls Filips. Toties Johans, atbilstoši leģendai, pēc brāļa nāves apprecējis Sibillu Maidelu, tikai ne Dundagas, bet Cīravas Hermaņa meitu. Nostāstā aplam minētā Dundagas Sibilla patiesībā bija turienes barona Oto Maidela sieva, nevis meita, dzimusi Osten-Zakena. Un zem baznīcas sliekšņa apglabāts nevis leģendā minētais Johans, bet gan viņa brāļa Ulriha mazdēls, kuru arī sauca par Johanu un kurš mira daudz vēlāk – 1722. gadā. 17. gadsimtā pilij bijis pavisam cits plānojums: Sarkanā istaba atradusies pavisam citā vietā.”
(G. Erdmanis “Kurzemes viduslaiku pilis”)
Tikmēr Zaļā jumprava joprojām klīst – nav dūmu bez uguns…
