Jau vairākus gadus strādājat par dūlu. Mammām esat vajadzīga, taču kā ārsti uztver jūsu klātbūtni dzemdību zālē? 0
Man bijusi tikai laba pieredze, nekādas piezīmes neesmu saņēmusi.
Atceros gan kādu reizi, kad ārsts ienāca dzemdību zālē un, skatoties uz mani, teica – jūs jau zināt, kurš dzemdībās ir galvenais, vai ne? Bet es saprotu, ka personāls ir nedaudz tramīgs un reizēm varbūt šķiet, ka dūla kaut ko norādīs, teiks vai būs gluži kā mammas advokāte, taču tā nav atļauts uzvesties. Tur esmu, lai atbalstītu dzemdētāju.
Nav jau arī gluži tā, ka vienkārši ierodamies kopā ar jauno māmiņu – pirms tam tomēr sazināmies ar slimnīcu un informējam par šo faktu. Kopumā sadarbība ar mediķiem ir ļoti laba.
Kādā no sava bloga ierakstiem sakāt, ka sievietes dzemdību un pēcdzemdību aprūpi mēdz asociēt ar izvarošanu. Vai varat paskaidrot sīkāk?
Pēc dzemdībām sievietes nereti man stāsta par savu pieredzi, kas reizēm ir ļoti nepatīkama. Piemēram, jaunā māmiņa tiek izrakstīta no slimnīcas, ginekologs viņu apskata un pamana, ka vēl palikusi kāda plēvīte vai kaut kas cits, kas jāiztīra. Ne vienmēr to izdara iejūtīgi, pabrīdinot vai izskaidrojot, ko un kāpēc dara. Vienkārši izdara, un viss. Sievietes saka, ka reizēm sajūta ir tik netīra, it kā kāds būtu izvarojis.
Jā, visas manipulācijas nevar būt patīkamas, tomēr ir svarīgi pacienti iepazīstināt ar procesu un censties būt iejūtīgam. Visiem ārstiem studijās māca ievērot pacienta intimitāti un izskaidrot norises, taču reizēm tā nenotiek.
Nav runa par gadījumiem, kad jāglābj dzīvība, tad nav laika un skaidrošana notiek pēc tam. Tā ir tāda kā izlīdzināšanās. Tad ārsts pat var pateikt – piedod, ka izdarīju sāpīgi, tā vajadzēja, lai pasargātu tavu dzīvību. Atgriezeniskā saite ir būtiska.
Kādi, jūsuprāt, ir neiejūtības iemesli?
Domāju, ka tā ir rutīna un izdegšana. Būtisks faktors ir arī tas, ka pieredzējušie kolēģi, mācot jaunos, to neparāda, bet pašam aizdomāties nereti ir grūti. Steiga, stress kā jebkur citur. Piemēram, dzemdībās joprojām lieto Kristellera paņēmienu: kad bērns ir izstumšanas periodā, bet sieviete ir pārgurusi, mazulis iesprūst – tad ārsts vai kāds no personāla guļas virsū viņas vēderam un ar spēku stumj mazuli ārā. Ir smagi būt klāt šai vardarbībai. Nereti sieviete pat netiek brīdināta par to, kas notiks. To izmanto, ne tikai lai palīdzētu iesprūdušam mazulim, bet arī gadījumos, kad bez tā var iztikt. Šis paņēmiens ir aizliegts vairākās pasaules valstīs, jo nodara kaitējumu gan mātei, gan bērnam. Bieži vien daudz palīdzīgāka būtu sievietes informēšana, iesaistīšana, pozīcijas maiņa, iedrošināšana un atbalsts jau atvēršanās posmā, lai adrenalīns, kas būs vajadzīgs stumjot, neiztērētos iepriekš.
Jāpiebilst gan, ka personāls, protams, negrib nodarīt pāri, tieši pretēji – vēlas palīdzēt. Tomēr sajūta pēc tam ir briesmīga. Un, ja nav atgriezeniskās saites, sieviete nesaprot, kas noticis. Dažreiz, lai tiktu vaļā no pārdzīvojumu sekām, nepieciešama psihoterapija.
