Streips. 100 gadu kopš Latvija tika pie sava pirmā Valsts prezidenta. Toreiz un tagad. 0
2022. g. 14. novembrī bija pagājuši simts gadi, kopš mūsu valsts tika pie sava pirmā Valsts prezidenta. Todien 1. Saeima, tiekoties tikai trešo reizi kopš tās ievēlēšanas, ar 92 balsīm par un sešām atturoties valsts pirmās personas amatā iecēla Jāni Čaksti.
Pārsteigums tas nebija nekāds. Čakste jau sen bija labi pazīstams kā Latvijas valsts un tautas īstens aizstāvis. Viņš bija jurists, kurš ļaudis aizstāvēja pret Krievijas impērijas patvaļu. Viņam bija pašam savs laikraksts, kurā viņš klāstīja savas pārdomas par visu ko pēc kārtas.
1895. gadā Jānis Čakste gandrīz vai pašrocīgi saorganizēja 4. Latviešu Dziesmu un mūzikas svētkus. Tie notika Jelgavā, un tā bija vienīgā reize, kad vispārējie svētki rīkoti ārpus Rīgas.
1906. gadā Čakste ievēlēts Krievijas impērijas Valsts domē, kur viņš palīdzēja izveidot tā dēvēto autonomistu frakciju. Pēc domes atlaišanas viņš bija viens no 169 liberāli noskaņotiem deputātiem, kuri parakstīja Vīborgas deklarāciju, kurā protestēts pret cara Nikolaja II nelikumīgo rīcību.
Par to Jānis Čakste izpelnījās trīs mēnešu cietumsodu Jelgavā, kā arī liegumu turpmāk kandidēt Valsts domes vēlēšanās.
Pirmā pasaules kara laikā Čakste iesaistījās Sarkanā krusta darbā un darīja ļoti daudz, lai palīdzētu latviešu bēgļiem pasaulē. 1916. gada beigās Bēgļu apgādāšanas komiteja nosūtīja Čaksti uz Ameriku līdzekļu vākšanas nolūkos.
Cilvēks tika līdz Stokholmai, kur izskanēja ziņas par februāra revolūciju Krievijā. Čakste uz pāris nedēļām mājās braukt nevarēja, tāpēc Zviedrijā viņš sacerēja brošūru, “Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss.”
Tajā viņš rakstīja: “Latvju tauta grib pasargāt savu tautību, paturēt vienā kopībā savu tēviju Latviju, panākt neierobežotu iespēju un brīvību noteikti vadīt Latvijā savu nacionālo, kulturālo un ekonomisko attīstību.”
Reiz atgriezies Latvijā, Čakste kļuva par Kurzemes galveno pārstāvi sakariem ar Krievijas Pagaidu valdību. 1917. gada oktobrī nodibināta Latviešu Pagaidu nacionālā padome, un Čakste iesaistījās tās ārlietu nodaļas darbā.
Dienu pirms valsts neatkarības pasludināšanas Čakste aizmuguriski ievēlēja jaundibinātās Tautas padomes priekšsēdētāja amatā. No turienes viņš pārcēlās uz tāpat jaundibināto Satversmes sapulci.
1922. gada 5. un 6. oktobrī bija 1. Saeimas vēlēšanas, un Jānis Čakste ievēlēts no Demokrātiskā centra partijas saraksta.
Pagājušajā nedēļā jau rakstīju par faktu, ka viņš vadīja pirmo jaunievēlētā parlamenta plenārsēdi līdz brīdim, kad jaunā Saeima ievēlēja pati savu priekšsēdētāju.
Nedēļu vēlāk Saeima Čaksti ievēlēja prezidenta amatā. Tiesa, ne bez visai garas diskusijas par vēlēšanu procedūru.
Deputāts Arveds Bergs (bezpartejiski – nacionālais centrs) dikti centās kolēģus pārliecināt, ka procedūra Valsts prezidenta ievēlēšanai bija izstrādāta pārsteidzīgi, pavirši, un neatbilstoši noteikumiem.
Konkrēti attiecībā uz domu, ka Saeimas Prezidija un starpfrakciju padomes izstrādātais variants būtu vispirms jāizskata komisijā un pēc tam būtu jābūt pirmā, otrā un varbūt trešā lasījuma apspriešanai:
“Augstais nams! Viss, kas notiek mūsu Saeimā, tas notiek pēc zināmas stingras formulas, pēc zināmas stingras, es pat teiktu, sakramentālas formas. Ir noteikumi, pie kuriem ir jāturas pie visiem soļiem, kurus mēs speram.
“Katram likumam un ierosinājumam ir kārtība, kurā viņš še kustas uz priekšu, pēc tās notiek katra balsošana. Tas citādi arī nevar būt, jo darbs, kuru mēs darām, ir tik svarīgs, ka ir vajadzīgas garantijas par viņa gaitas pareizību.”
Savas uzrunas beigās Bergs atzina, ka visticamāk viņa priekšlikumu kolēģi noraidīs, bet “es tomēr gribu sevi apmierināt tanī ziņā, ka esmu darījis jūs uzmanīgus uz likuma pārkāpšanu, kura te notiek. Nav labi, ja mēs, kā augstākā likumdevēja iestāde un likuma sargātāja, sāktu savu darbību ar to, ka paši pārkāpjam likumu.”
Nākamais runātājs bija Andrejs Petrevics no sociāldemokrātu maziniekiem. Viņš principā atzina, ka kolēģa Berga runātais bija muļķības. Pēc viņa teiktā Berga priekšlikums tapa noraidīts, un vēlēšanu noteikumi apstiprināti ar 88 balsīm par un 12 deputātiem atturoties.
Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pārstāvis Ansis Rudevics paziņoja, ka viņa partija patiesībā atbalstīja domu par tautas vēlētu prezidentu, turklāt tā labi zināja, ka viens no tās pārstāvjiem prezidentūrā netiks ievēlēts.
Taču, kā ziņots attiecīgās sēdes stenogrammā, Rudevics solījis, ka frakcija “Valsts prezidenta vēlēšanās pabalstīs to no nesociālistiskiem kandidātiem, kurš viņai šķiet pieņemamāks Latvijas Republikas Satversmes pildīšanai, paliekot pie pamatdomas, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai, kurai vienmēr jābūt nomodā šīs tiesības aizstāvēt.”
Pēc tam sēdes vadītājs paziņoja, ka Demokrātiskā centra frakcija augstajam amatam bija izvirzījusi Jāni Čaksti. Kā minēju, viņš ievēlēts ar 92 balsīm par. 1925. gadā Čakste ievēlēts uz otru termiņu (lai gan šoreiz konkurējot ar Raini un Kārli Ulmani).
Jānis Čakste aizgāja mūžībā 1927. gada martā un 67 gadu vecumā.
Savukārt simts gadus pēc viņa ievēlēšanas 2022. g. 14. novembrī no rīta ieraudzīju šādu paziņojumu žurnāla “Ir” ikrīta ziņu e-pastā kategorijā “Šodien”:
“Koalīcijas sarunās iesaistītie sola viest skaidrību par Jaunās Vienotības un Apvienotā saraksta domstarpībām valdības veidošanā.”
Pulksten 14.00, kad rakstu šos vārdus, nekāds paziņojums no minētajām partijām vēl nebija parādījies. Zinu, brīvdienās starp abām minētajām partijām notika tā dēvētā “klusā diplomātija.”
Arī zinu, ka Apvienotā saraksta pārstāvji ir uzstājuši, ka pirms noteikt atbildības jomu sadalījumu starp trim partijām, kuras patlaban plāno veidot jauno koalīciju, vajag vispirms noteikt, kāds finansējums attiecīgajās jomās būs pieejams un, otrkārt, noteikt tās jomas, kurās atbildību par izdarīto un neizdarīto uzņemsies nevis viena ministrija vai ministrs, bet gan visa valdība solidāri.
Nav ar uguni jāmeklē ministrija, uz ko šis princips attiektos. Premjerministra Kariņa izplatītajā plānā par atbildību jomu sadalījumu konkrēti veselības joma un tātad Veselības ministrija iedalīta Apvienotajam sarakstam.
Tā pārstāvji noteikti atceras, ka patlaban vēl amatā esošajā valdībā divas no četrām partijām 14. Saeimas vēlēšanās zaudēja visus mandātus.
Tajā skaitā apvienība Attīstībai/Par, kura bija atbildīga par Veselības ministriju.
Nav nekāds brīnums, ka tādā gadījumā Apvienotais saraksts grib atkratīties no vienpersoniskas atbildības par jomu, kura neizbēgamā kārtā ir viena no sarežģītākajām jomām valsts pārvaldes sistēmā.
Tiesa, arī paturot prātā veco principu, ja atbildība pieder visiem, tad patiesībā tā nepieder nevienam. No tā viedokļa raugoties, Apvienotā saraksta uzstājība šajā jomā var tapt uzskatīta par visnotaļ neadekvātu.
Turklāt šī tūļāšanās notiek laikā, kad nav jau tā, ka jaunievēlētajai Saeimai nebūtu nekā darāma. Jeb, pareizāk sakot, laikā, kad minētā tūļāšanās nozīmē, ka jaunievēlētā Saeima savu darbu sākt nevar.
Šodien Saeimas mājaslapā bija uzrādīts, ka šodien bija prezidija sēde. Rīt, 15. novembrī tiksies Mandātu un ētikas komisija, lai apspriestu divu deputātu pilnvaras.
Pirmais ir kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, kurš 14. Saeimas pirmajā darba dienā bija apsirdzis un līdz ar to nebija parlamentā, lai pieņemtu deputāta zvērestu.
Otra ir bērnudārza audzinātāja Jekaterina Dorošķeviča, kura kļūs par Saeimas deputāti no partijas Stabilitātei! pēc tam, kad 1. oktobrī ievēlētā Nadežda Tretjakova īsi pēc deputāta zvēresta pieņemšanas paziņoja, ka viņa ir pārdomājusi un par Saeimas deputātu negrib būt.
Ko tas pasaka par partijas Stabilitātei!, tā teikt – stabilitāti, to patlaban vēl pāragri spriest, bet nekas īpaši nopietns, šķiet, šis veidojums nav.
Rīt paredzēta Saeimas Prezidija un Frakciju padomes sēde, lai spriestu par komisiju veidošanas principiem.
Taču ārpus tā šodien Saeimas mājaslapā bija tikai un vienīgi paredzēta speciāla sēde piektdien, 18. novembrī, lai atzīmētu valsts neatkarības pasludināšanas 104. gadadienu.
13. Saeima atstāja strīpu dažādu darbiņu līdz galam neizdarītu, tajā skaitā vien pirmajā lasījumā apstiprinot ļoti svarīgo likumu par Valsts aizsardzības dienesta izveidošanu.
Laikā, kad Kremļa fašists arvien vairāk sāk izskatīties pēc stūrī iedzītas žurkas, vieglprātīgi izturēties pret mūsu valsts aizsardzību nebūtu prāta darbs nudien.
Tieši tāpēc gribu cerēt, ka politikāņi beigs stīvēties, izveidos darbspējīgu koalīciju, un ķersies pie darba.
Vēl šonedēļ pāris pārdomas par politiku manā dzimtenē.
8. novembrī Amerikā bija vēlēšanas, kurās ievēlēti visi 435 Kongresa apakšpalātas deputāti un viena trešā daļa ASV senatoru.
Laikā pirms vēlēšanām bija prognoze, ka Republikāņu partijai vēlēšanas būs ļoti veiksmīgas, jo politiskā tradīcija Amerikā nosaka, ka pirmajās vēlēšanās pēc tām, kurās kāds ievēlēts ASV prezidentūrā uz pirmo termiņu, otrajai partijai ir visas izredzes pamatīgi pieaudzēt savu locekļu skaitu Kongresā.
Tā teikt, lai visas olas nebūtu vienā un tajā pašā grozā.
Tā, piemēram, 2010. gadā, divus gadus pēc prezidenta Baraka Obamas ievēlēšanas, republikāņi Kongresa apakšpalātā ieguva 63 balsu vairākumu, kad iepriekš vairākums bija demokrātiem.
Līdzīgi, 2018. gadā, divus gadus pēc Donalda Trampa ievēlēšanas, Demokrātu partija atguva vairākumu Kongresa apakšpalātā, lai gan ne Senātā.
2020. gadā, kad Amerikā arī bija valsts prezidenta vēlēšanas, Demokrāti zaudēja mandātus Kongresa apakšpalātā, bet vienalga saglabāja vairākumu. Turklāt Senātā viņi pieaudzēja savu locekļu skaitu līdz 50, kas kopā ar Viceprezidentes Kamalas Harisas balsi nozīmēja vairākumu.
Šogad, kā minēju, bija paredzēts, ka republikāņiem vēlēšanas būs ļoti veiksmīgas. Garantēti tie atjaunos kontroli apakšpalātā, ļoti iespējams, tāpat tas būs arī Senātā.
Tā nesanāca.
Nupat brīvdienās oficiāli paziņots, ka uz vēl vienu termiņu Senātā ievēlēts Mārks Kelijs Arizonā un Katrīna Korteza Masto Nevādā. Abos gadījumos demokrāti, un līdz ar to Demokrātu partijai garantētas 50 vietas Senātā tāpat kā patlaban.
6. decembrī būs otrās kārtas vēlēšanas Džordžijā, kur senators Rafaels Varnoks kandidē pret kādreizējo amerikāņu futbola spēlētāju Heršelu Volkeru. Pirmajā kārtā Varnoks saņēma 49,4% balsu, Volkers 48,5%,
Džordžijā, ja neviens netiek līdz 50%+1 balsi, tad vajadzīga otrā kārta. 2020. gadā tieši tā tas bija attiecībā uz abiem štata senatoriem.
Viens kandidēja uz vēl vienu sešu gadu termiņu, otra uz sešu gadu termiņu pēc tam, kad viņa bija iecelta Senātā pēc iepriekšējā senatora demisijas.
Abos gadījumos triumfēja demokrāti, un Demokrātu partijai bija vairākums Senātā pirmoreiz kopš 2014. gada.
Attiecībā uz Kongresa apakšpalātu, komentāra rakstīšanas dienā vēl bija padsmit apgabalu, kuros rezultāti vēl nebija zināmi.
Ja galu galā kontroli pārņems republikāņi, tad tas būs tikai ar vienas vai divu balsu vairākumu.
Tas pats attiecībā uz demokrātiem, bet viņi pēdējā laikā ir izrādījuši daudz lielāku vienotību nekā republikāņi, kuru starpā ir patiešām satrakoti un reakcionāri kadri.
Kāpēc šāda vēsturiskajai pieredzei neatbilstoša situācija?
Es ne mirkli nebiju pārliecināts par to, ka republikāņiem šogad uzsmaidīs milzīga veiksme.
Pirmkārt, šovasar Amerikas Augstākā tiesa atcēla pusgadsimta precedentu par sievietes reproduktīvās veselības tiesībām.
Ne tikai tas bija lielā mērā tāpēc, ka republikāņi pēc Trampa ievēlēšanas iebīdīja trīs reakcionārus tiesnešus ASV Augstākajā tiesā, un tieši viņi bija atbildīgi par ASV sieviešu atgrūšanu atpakaļ senvēsturē.
Pēc sprieduma izsludināšanas štatos, kuros republikāņi pie teikšanas, momentā pieņemti visdrakoniskākie noteikumi, kādi iespējami attiecībā uz abortu. Sievietēm un ne tikai tas bija viens no galvenajiem jautājumiem, kad tās devās uz iecirkņiem.
Otrkārt, kandidēja ļoti daudz republikāņu, kuri joprojām sakās uzskatām, ka 2020. gadā notika liela krāpšanās un Džo Baidens nav leģitīms prezidents.
Tas liecina par kaut kādu garīgu novirzi vai slimību. Daži šādi kandidāti uzvarēja, bet diezgan daudzos ļoti redzamos gadījumos tas nozīmēja viņu sakāvi.
Tā vai citādi, pēc 3. janvāra, kad jaunais Kongress ķersies pie darba, Demokrātiem būs 50 vai 51 mandāta vairākums Senātā un vai nu ļoti šaurs vairākums vai ļoti šaurs mazākums apakšpalātā.
Rezultāts, kuru pirms pāris mēnešiem nebūtu prognozējis neviens. Izņemot mani.
