Streips: Ar visām klapatām, ar kādām mums šajos 35 gados nācies sastapties, būt brīviem un pašiem savā valstī? 0
1991. g. 16. janvārī laikrakstā Neatkarīgā Cīņa bija materiāls ar virsrakstu “Ar bruģakmeni pret tanku?”
Materiāls sākās šādi:
“Šeit tiek uzlauzts bruģis, krauts kaudzītēs, sak, noderēs, kad sāksies. Vai patiesi bija jāgaida tik daudz gadu, lai 13. janvāris būtu svētdiena un latvietis ar bruģakmeni rokās un bezizejas drosmē stātos pretī ieročiem?
“Šonakt daudz mātes un sievas satraukti gaidīja telefona zvanus, bet pie Augstākās Padomes pusaugu meitenītes skaņām balsīm vēl un vēl dziedāja ‘Skaista ir jaunība, tā nenāks vairs.’ Skumji redzēt sirmās galvas, zēnus, meitenes. Baumas, smiekli, neziņa, kluss satraukums. Un kā liels, silts mājas simbols – Doma baznīca. Ar silto tēju un kafiju visu nakti, ar laipnajām sejām un mazliet biedējošajām nestuvēm, šinām, marles saitēm – kas zina … Pulksten četros no rīta Doms pārpilns: kurš guļ, kurš tikai apsilda degunu. Piepeši dīvaina sajūta pārņem katru, kas neguļ, – cauri baznīcai iet mācītājs, katram laipni smaidīdams, visus sveicinādams. Lai kas notiek, bet viņš kāpj kancelē un runā par desmit baušļiem – tev nebūs nokaut.
“Sešos no rīta fantastiska sajūta – Doms dzied ‘Dievs, svētī Latviju!’ Un pāri visam –mācītāja balss. Tā mēs protam un varam, — būt vienoti gara spēkā. Gribu aicināt visus: neļausimies pagurumam, salam, nomainīsim cits citu, ļausim pagulēt kaimiņam, viņš nomainīs nākamo. Nepametīsim students un pusaudžus vienus pie ugunskuriem un bruģa. Visiem jāzina, ka šī sardze var ilgt ne vienu nakti vien.”
Šogad ir pienākuši pusapaļi 35 gadi kopš Padomju savienība savā nāves agonijā uzsūtīja piedzirdītus karavīrus Lietuvas televīzijas tornim Viļņā, kuru vietējie ļaudis centās sargāt.
Rezultāts bija padsmit cilvēku, kuri nonāca zem tanku ķēdēm vai tika nošauti. Gandrīz tūdaļ pat teju vai osmozes dzīti, Latvijas zemnieki sāka vest savu smago tehniku uz Rīgu – vedīsim turp, sak, noderēs, kad sāksies.
Es pats tajā brīdī biju Amerikā. Biju nodzīvojis vienu gadu Latvijā un redzējis visu, ko tauta darīja atjaunotās neatkarības virzienā. Mans uzdevums tēvzemē bija mācīt angļu valodu ar darba sarkano karogu apbalvotajā Latvijas valsts universitātē, bet tam paralēli aktīvi darbojos Tautas frontē.
Bija iespēja piedalīties lielajās manifestācijās Daugavas krastā, kur lepni plīvoja tik sen aizliegtais neatkarīgās Latvijas karogs.
Bet pēc tā viena gada es devos mājup, iestājos maģistratūrā un plānoju kļūt par žurnālistikas profesoru.
Lasītāji paši sapratīs, tā nesanāca.
Kamēr es studēju maģistratūrā, man bija pusslodzes darbs Amerikas latviešu apvienībā. Kolīdz mēs padzirdējām par slaktiņu Viļņā, nolēmām rīkot diennakts dežūras, ja nu gadījumā Latvijā notiks kaut kas tāds, par ko jāceļ lielais tracis Vašingtonā un citur ārpasaulē.
Atceros vienu konkrētu vakaru, kad sēdēju birojā. Citur latviešu namā bija tusiņš par godu kaut kam, un ik pa brīdim, degunu birojā iebāza kāds ar vārdiem “o, tu arī te? Nāc ballēties!”
Nevarēju. Ja atmiņa neviļ, nevienā brīdī no Latvijas neviens nezvanīja un nesūtīja teleksu. Cilvēki paši tika galā. Bet tusoties tovakar nevarēju.
Taču arī atceros rītu, kad neizgulējies un nošņurcis ierados savā baznīcā, un amerikāņu mācītāja ne lūgta, ne aicināta, speciāli aizlūdza par Baltijas valstu drošību. Biju aizkustināts.
Latviešu tautas saliedētība virzienā un ķēžu nomešanu sākās jau pagājušā gadsimta 80. gados. Bija pirmie protesti saistībā ar vides aizsardzību.
Vēlākais Tautas frontes spīdeklis Dainis Īvāns nopublicēja dvēseles kliedzienu par režīma plāniem par vēl vienu hidrostaciju uz Daugavas, šajā gadījumā tieši tur, kur atradās Daiņa vectēva vēsturiskās mājas.
Visiem par lielu pārsteigumu, jezga, kāda sacelta ap to, režīmam lika no plāniem atteikties. Droši vien pirmā reize PSRS vēsturē, kad kaut kas tāds bija noticis.
Okupētās Latvijas Rakstnieku savienībā mākslas vēstures profesors Mavriks Vulfsons publiski un Latvijas PSR grandu klātbūtnē nolasīja priekšā Molotova-Ribentropa paktu un tā slepenos pielikumus un oficiāli paziņoja, ka 1940. gadā Latvijā notika bruņota invāzija un nekāda voluntāra iestāšanās Padomju savienībā nenotika.
Vēstīts, pēc šīs uzrunas viens no okupācijas redzamākajiem kadriem Pugo (kurš vēlāk nošausies pēc tam, kad pučs, kurā viņš piedalījās, izgāzās) ir pienācis pie Vulfsona ar sasarkušu seju un nošņācis, “Vai pats saprotat, ko esat izdarījis? Jūs esat nogalinājis Latvijas padomju sociālistisko republiku!”
Tas bija 1988. gada jūnijā. Vēl kāds laiciņš bija vajadzīgs. Latvijas Tautas fronte dibināta tā paša gada oktobrī. Tā ātri kļuva par vistautas pārstāvi pašmājās un arīdzan ārzemēs.
Maskavā darbojās jauns partijas ģenerālsekretārs ar domām par “atklātību” un “pārkārtošanos.”
Ja nu reiz kāds pasaules līderis ir negribot izlaidis džinu no pudeles, tad tas bija Mihails Gorbačovs ar atļauju PSRS iedzīvotājiem paust nepatiku par savas dzīves negācijām.
Ātri vien izrādījās, galvenā problēma bija Padomju Savienība kā tāda.
Uz papīra doma, ka viss pieder tautai un nekas nepieder privāti, varbūt Kārlim Marksam un Frīdriham Engelsam likās atraktīva,
bet praksē tā kaut ko ieviest/uzspiest bija iespējams tikai ar totalitāru varu, slēgtām robežām, ekonomisku nonsensu un visuresošu slepenpoliciju.
Uzbrukums pie televīzijas torņa viļņa bija brūkošas impērijas pēdējais nāves rāviens. Ap to pašu laiku Amerikas prezidents Džordžs Bušs vecākais bija uzsācis savu krusta karu ar mērķi Irākas diktatoru Huseinu izdzīt no Kuveitas, kuru Irākas diktators Huseins bija vienkārši pievācis.
Tie bija citi laiki. Principā visa civilizētā pasaule sanāca kopā un Ameriku šajos centienos atbalstīja. Bet, ja Gorbačovs Maskavā cerēja, ka bombardēšanas sākums Tuvajos Austrumos nozīmēs, ka pasaule nepamanīs barbarismu pašmājās, tad viņam nācās smagi vilties.
1990. gada 3. un 4. maijā, kad jaunievēlēta Latvijas PSR Augstākā padome gatavojās pieņemt un tad pieņēma neatkarības deklarāciju, mans uzdevums bija zālē blakus padomes plenārsēžu zālei notiekošo tulkot ārvalstu žurnālistiem, kuri tur bija sapulcējušies.
Tādu bija daudz.
Kopumā ņemot man vienmēr ir licies, ka pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē vairākas lietas sanāca kopā un savstarpēji sazvērējās, lai milzīgā impērija, kuru sauca par Padomju Sociālistisko Republiku savienību, sāktu ļodzīties un tad brukt.
Lielā mērā paši boļševiki bija vainīgi ar savu invāziju Afganistānā. Padomju savienība šī barbariskā kara dēļ noasiņoja un nobankrotēja.
Taču Latvijā un abās pārējās Baltijas valstīs tautā joprojām bija dzīva atmiņa par pirmās brīvvalsts laiku. Un tas vajadzīgajā brīdī deva instinktu rīkoties veidā, kas tikai pāris gadus pirms tam būtu licies gluži neiespējams.
No turienes sanāca tas latvietis ar bruģakmeni rokās un dziesmu sirdī, par kuru jūsmoja Neatkarīgās Cīņas apskatnieks.
Nesen mūžībā aizgāja Latvijas visizcilākā basketbola leģenda Uļjana Semjonova. Kad par to ieminējos Feisbukā, kāds atcerējās, ka barikāžu laikā Uļa bija Doma laukumā un smērēja sviestmaizes un brūvēja tēju tiem, kuri tur bija sapulcējušies.
Uzbrukums Viļņā bija 1991. gada janvārī. Vien septiņus mēnešus pēc tam Maskavā grupiņa izkurtējušu reakcionāru nolēma, ka Gorbačovs ar savu atklātību bija aizgājis pārāk tālu un tāpēc bija nepieciešams atjaunot “kārtību.”
Atceros lasījis vēstis laikrakstos par to kā lielie cietumi Maskavā tika iztukšoti, lai tur būtu vietas režīma oponentiem. Vēstīts, ka no ražotājiem pasūtīti tūkstošiem pāru rokudzelžu. Mihails Gorbačovs bija savā dāčā Sočos un principā tika nolikts zem mājas aresta.
Televīzijā bija ierastie kadri. Pelēka telpa un pelēka grupa pelēku vīru, kuri ar nopietnu sejas izteiksmi kaut ko skaidro. Bet nepārliecina.
Uzradās harizmātisks līderis vārdā Boriss Jeļcins un pučistiem pateica nyet. Tā ir vēstures vienkāršošana līdz ekstrēmam līmenim, bet pučs Maskavā beidzās tikpat ātri, cik tas bija sācies, un Latvija visnotaļ piepeši atkal bija brīva, neatkarīga un suverēna valsts!
Varam atcerēties, atmodas laikā pastāvēja jēdziens “kaut pastalās, bet brīvi.”
Drīz vien pēc neatkarības atjaunošanas tauta saprata, ko tā brīvība nozīmē. Pirmais lielais trieciens bija atteikšanās no PSRS rubļa un lata atjaunošana, kad par vienu latu bija jāmaksā 200 PSRS rubļi vai tā dēvētie “repšiki,” un daļa tautas nolēma, ka tā tāpēc milzīgi apkrāpta.
Tā tas nebija. Nākamajā dienā pēc lata ieviešanas prece maksāja precīzi tikpat latos, cik tā iepriekšējā dienā bija maksājusi rubļos.
Atjaunotajā Saeimā sākās “mežonīgo rietumu” laiki, kuros atsevišķi dūži kārtoja savas biznesa darīšanas un politiķi Rīgā teica OK, jo arī viņiem kaut kas atlēca.
Taču tam paralēli Latvijas līderi saprata, ka starpkaru izolacionisms nebija prāta darbs, un tāpēc apmēram divas minūtes pēc neatkarības atjaunošanas sākās pirmā klauvēšana pie durvīm Briselē, kur atradās Eiropas kopienas birojs un NATO birojs.
Abos gadījumos bija vajadzīgi mazliet vairāk nekā 13 gadi, lai apmierinātu visas iestāšanās prasības. It īpaši NATO gadījumā esmu pārliecināts, ka mums tika dots masīvs uzticības kredīts, jo 2004. gada pavasarī, kad NATO atvēra durvis un teica nāciet iekšā, mēs bijām maziņa valsts ar maziņiem bruņotajiem spēkiem.
Bet NATO teica labi, un pāris nedēļas vēlāk tāpat arī izdarīja Eiropas Savienība.
Mūsu tautā allaž ir bijusi kašķīga sabiedrības sadaļa, kura pret to visu ir iebildusi. Referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā 325 980 valsts piederīgie nobalsoja pret. 32,26%.
Daugavpils rajonā pret bija 67%. Rēzeknes rajonā 55,72%. Rīgā 59% bija par un 40% pret.
NATO gadījumā referenduma nebija, bet viena politikas novirze mūsu valstī radīja kadru rietumkrastā, kurš reiz sajuta sevī vajadzību paziņot, ka NATO paplašinātie spēki mūsu valstī bija precīzi tas pats, kas PSRS okupācija.
Šis ir tas pats kadrs, kurš līdz puņķiem un asarām ir bijis aizvainots par to, ka es šajā portālā reizēm esmu uz viņu atsaucies ar vārdiem “notiesāts noziedznieks.”
Jo 2021. gada februārī viņa krimināllietā tiesnese vairākkārt pateica vārdu “vainīgs,” kas nozīmēja vainīgs pie uzrādītajām kriminālapsūdzībām un tāpēc notiesāts un, ja reiz runa bija par kriminālnoziegumiem, tad notiesāts noziedznieks.
Tā bija pirmā līmeņa tiesa, un Puzes ķeizars šķiet līdz sirds dziļumiem pārliecināts, ka viņš ir nevainīgs jēriņš un tāds būs līdz pastarajai dienai, jo viņš spriedumu ir pārsūdzējis.
Bet viņš vienalga ir kadrs, kurš NATO klātbūtni mūsu valstī ir salīdzinājis ar Staļina visbaisākajām represijām.
Atļaušos piedāvāt domu, ka tas nu reiz nav tas cilvēkbērns, kuram būtu īpašas tiesības gvelzt par “nevainību.”
Galvenais šajā stāstā ir fakts, ka pirms 35 gadiem latvieši un viņu atbalstītāji un fani izdarīja to, kas bija nepieciešams, lai novestu līdz beigām lielāko ģeopolitisko traģēdiju 20. gadsimta laikā.
Ar laiku kaimiņvalstī uzradīsies cits līderis, kurš vārdus “lielākā ģeopolitiskā traģēdija” attiecinās nevis uz mūsu valsts neatkarības zaudēšanu, bet gan uz Padomju Savienības kā tādas sabrukumu.
Domāju, mēs visi varam būt līdz visdziļākajiem sirds dziļumiem pārliecināti, ka pasaulē, kurā mēs patlaban dzīvojam ir līdz kliedzienam skaidrs, ka NATO lēmums mūs ņemt pulciņā bija svētība visaugstākajā pakāpē.
Pasaule, kurā vienu lielvalsti vada kadrs ar pārliecību, ka viņam ir tiesības okupēt kaimiņvalstu teritoriju jebkurā brīdī, kur viņa sapelējušajā sirdī šķiet, ka tā vajag.
Otrajā lielvalstī saimnieko kadrs, kuram ārpolitika ir peļņas avots sev personīgi, un tāpēc galvenais Ukrainā ir tur atrodamie retie minerāli un citas vielas, plus vēl tā paša iemesla dēļ vajag anektēt un okupēt Grenlandi, kura pieder Dānijas karalistei.
Tādos apstākļos, ja NATO ir pateicis, ka dibināšanas līguma 5. panta garantijas par palīdzību vajadzības brīdi attiecas arī uz mums, mums atliek pazemīgi noliekt galvu un pateikt “paldies.”
Atmodas laikā bija bezprecedenta tautas vienotība, kura nekad laikā kopš tam nav atjaunojusies. Ja kas, brīdī, kad notika uzņemšana NATO un drīz pēc tam Eiropas Savienībā, mūsu politiskā šķira mazliet apjuka:
Nu tas ir panākts. Ko tālāk?
Ar visām klapatām, ar kādām mums šajos 35 gados nācies sastapties, būt brīviem un pašiem savā valstī? Pasaulē ir daudz titulāru tautu, kurām savas valsts nav.
Mācīsimies baudīt to, kas mums ir pozitīvi!
