“Tie nebija ne 5, ne 10 un pat ne 30 dūrieni” – četrus mēnešus vecam mazulim pirmā slimnīcas pieredze Tukumā izvēršas īstā murgā
1
Sociālajos tīklos aizvien biežāk parādās māmiņu satrauktie stāsti par piedzīvoto Tukuma slimnīcā, īpaši saistībā ar attieksmi pret mazākajiem pacientiem. Viens no tiem ir arī Nansijas stāsts, kas piesaistīja manu uzmanību sociālajos tīklos. Uzrunājot Nansiju, viņa piekrita detalizētāk izstāstīt savu nepatīkamo pieredzi pērnā gada februārī, kad Tukuma slimnīcā nonāca viņas četrus mēnešus vecais dēls Tomass.
Vaicāsiet, kāpēc tikai aptuveni pēc gada māmiņa nolēma ar to dalīties? Sākotnēji viņa domāja, ka varbūt slikta pieredze bijusi tikai viņai – mazums, mediķiem slikta diena. Taču, redzot aizvien vairāk citu cilvēku līdzīgos stāstus, viņa saprata, ka klusēt vairs nevar.
Nansijas stāsts sākās ar vecāko dēliņu, kurš saslima ar spēcīgu, lēkmjveida klepu. Ģimene sekoja ģimenes ārstes norādījumiem, taču stāvoklis tikai pasliktinājās.
“Protams, bijām ģimenes ārstes uzraudzībā. Nedēļas nogalē skats bija bēdīgs, nolēmām doties uz Kuldīgas slimnīcu. Kuldīgā, veicot rentgenu, atklāja bronhītu, aizdomas uz pneimonijas sākumu. Secinājums – antibiotikas,” stāsta Nansija.
Jaunākajam dēlam Tomasam tobrīd bija vien četri mēneši. Māmiņa centās, lai bērni ikdienā uzturētos pēc iespējas nostāk viens no otra, lai nesaslimtu arī Tomass. Taču nākamajā dienā Tomasam sākās klepus, un ģimenes ārste norādīja uz iespējamu garo klepu, noteica lietot antibiotikas, un izstāstīja par to, ka, ja mazulim iesēžas pie ribām āda uz leju, tad ir jāsauc Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMPD) brigāde.
“Nākamās dienas vakarā mēs sākām saprast, ka Tomass nepareizi elpo, viņš elpoja ļoti smagi, viņš nevarēja tikt pie elpas. Mēs novilkām viņam krekliņu, un varēja redzēt, ka pie ribiņām iesēžas āda. Nolēmām – sauksim NMPD,” atceras Nansija.
NMPD brigāde, novērtējot bērna stāvokli, uzreiz nolēma vest Tomasu uz slimnīcu. Tomass bija smagi atūdeņojies, nespēja ēst un dzert.
Jau iepriekš Nansija bija dzirdējusi dažādus nostāstus par Tukuma slimnīcas attieksmi saistībā ar mazu bērnu aprūpi, tāpēc pirms došanās uz slimnīcu vaicāja NMPD personālam, vai Tomasu vedīs uz Tukumu, uz ko mediķi norādīja, ka, visticamāk, nē, jo Tukumā tik mazus bērnus neņem pretī, bet gan nosūta uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu (turpmāk – BKUS).
Lai gan sākotnēji viss liecināja par to, ka Tomass tiks nogādāts BKUS, iekāpjot NMPD automašīnā, tika paziņots, ka jādodas uz Tukuma slimnīcu.
“Uz Tukumu? Nu kā uz Tukumu? Visi jau vietējie zina, ko nozīmē Tukums…” savas tā brīža emocijas atceras Tomasa mamma.
Ierašanās Tukuma slimnīcā
Ierodoties Tukuma slimnīcā, Nansijai ar Tomasu, kura stāvokli NMPD bija noraksturojuši kā smagu, nācās veselu stundu gaidīt, lai kāds bērnam sāktu pievērst uzmanību: “Ieejot iekšā, mēs stundu nogaidījām. Tā telpa, kurā sākotnēji uzturējāmies, bija krimināla. Viņi man teica, ka tūlīt atbrīvos bērnu telpu, lai mēs varam tur gaidīt, bet arī tā telpa nebija labāka – elektrības caurums aizklāts ar uz papīra zīmētu Vinniju Pūku, kas piestiprināts ar skoču. Telpa, protams, necik nebija piemērota bērniem.”
Pēc stundu ilgas gaidīšanas pie Tomasa ieradās ārste. Nansija cerēja, ka šis būs brīdis, kad beidzot ārsti sāks rīkoties un veiks visas nepieciešamās darbības, lai pēc iespējas ātrāk palīdzētu Tomasam, taču realitāte izrādījās daudz nepatīkamāka.
“Ārste ieradās pie mums un tik ļoti par mani izņirgājās, es nekad dzīvē no ārsta nebiju dzirdējusi tādu izņirgāšanos par cilvēku.
Viņa burtiski par mani smējās kā par mammu, jo mans bērns raudāja, un es nespēju viņu nomierināt,” atceras Nansija.
Māmiņa norāda, ka dakterei bija izteikts krievu akcents, un bija ļoti grūti saprast, ko viņa runā.
“Viņa sāka ņirgāties, kad es palūdzu, vai nevar atkārtot kaut kādus tekstus, jo es nevarēju saprast, ko viņa saka. Viņai bija līdzi aparātiņš, ko liek bērniņam uz pirksta, lai pārbaudītu skābekli. Viņa lika to aparātu, un viņai nekas nesanāca, un viņa sāka dusmoties uz mani, ka es bērnu turu nepareizi,” stāsta Nansija. Māmiņa gan norāda, ka pati ārste pulsa oksimetru bērnam lika nepareizi.
Nepareiza diagnoze
Pēc ilgstošās gaidīšanas un mēģinājumiem pārbaudīt bērna skābekļa stāvokli, ārste sākusi Nansijai vaicāt, vai Tomasam, iespējams, nav govs piena olbaltuma alerģija (GPOA). “Es teicu, ka nē, Tomass ēd krūti, un līdz šim viss ir bijis labi. Tomass līdz tam brīdim bija ļoti veselīgs bērns, viņš arī svarā ļoti labi ņēmās klāt, arī ģimenes ārsti viss apmierināja, līdz ar to nebija nekādas pamatotas aizdomas taisīt šādas analīzes. Uz ko Tukuma slimnīcas ārste man atbildēja: “Nu, vai tad jums nevajadzētu zināt, ka kaut kas tāds ir jādara?”
Nansija tobrīd jutusies apjukusi. Viņasprāt, bērna stāvoklis – smaga elpošana, caureja, ādas iesēšanās pie ribām, nespēja ēst un dzert – prasīja tūlītēju medicīnisku palīdzību, nevis pārmetumus viņas virzienā par to, ka iepriekš Tomasam nav veikti testi, kas apliecinātu vai noliegtu govs piena olbaltuma alerģiju. Ārste norādīja, ka Tomasam jāievieto katetra un jāveic analīzes, lai Tomasu pārbaudītu. Un tad sākās brīdis, ko Nansija vēl šodien atceras kā īstu murgu…
“Pie mums atnāca ļoti jauka māsiņa, kas teica, ka nesīs Tomasu uz procedūru telpu. Un tad sākās pats drausmīgākais, kad māsiņa sāka durt… Viņa, protams, atvainojās, teica, ka nesaprotot, kā dabūt katetru bērnam iekšā, viņa dūra visur, bet nekas nenotika. Tad izsauca virsmāsu. Arī virsmāsa durstīja Tomasu…
Tie nebija ne 5, ne 10 un pat ne 30 dūrieni, bet vismaz 40, taču neveiksmīgi,” ar asarām acīs atceras Tomasa mamma.
Un te rodas kāds būtisks jautājums. Pirmkārt, kāpēc šādā situācijā nekavējoties netika meklēti citi veidi, kā bērnam noņemt nepieciešamās analīzes, nevis turpināta atkārtota durstīšana, līdz mazulim jau parādījās izteikti zilumi, ko apliecina arī Nansijas iesūtītās fotogrāfijas.
Nansija atminas, ka brīdī, kad Tomasam medpersonāls vairākkārt centās ievietot katetru, Tomass ik pa brīdim it kā “īslaicīgi iemiga”:
“Man likās, ka Tomass guļ, bet atskatoties uz to visu, es saprotu, ka viņš jau negulēja. Arī māsiņa teica, ka viņš ir atslēdzies no sāpēm, no bļaušanas un pārguruma.”
Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem Nansija vairākkārt vaicājusi personālam, vai šādā situācijā, kad Tukuma slimnīcas ārsti nespēj ievadīt katetru, nevajadzētu doties uz BKUS. Atbilde bija noraidoša. Māsiņa esot teikusi, ka Rīgā jau nekas būtiski neatšķiras un arī tur darītu to pašu.
“Ja es būtu zinājusi, ka viņi [red.-BKUS] tādos gadījumos, kad bērnam nevar sataustīt vēnas, sauc reanimācijas anesteziologu, es noteikti kāptu mašīnā un brauktu uzreiz uz Rīgu,” atzīst mamma.
Brīdis, kas viņai palicis atmiņā visspilgtāk, bija tad, kad personāls nolēmis mēģināt paņemt asinis no Tomasa deniņiem: “Man tajā brīdī tas likās tik sāpīgi, ka es sapratu, ka nevarēšu noskatīties uz to, kā manam dēlam dur galvā, un es pateicu, ka es uz šo nevēlos skatīties, es aizgriezīšos, kamēr to dara. Lai gan tur bija vēl personāls, kas varēja palīdzēt, virsmāsa man uzbļāva, lai es griežos atpakaļ un turu bērnam galvu.”
Nansija atceras, ka pēc tam abi ar Tomasu tika nosūtīti uz palātu, lai gaida:
“Bet kas man jāgaida? Neviens nepateica. Atnesa antibiotikas, nepaskaidrojot kas tās ir par antibiotikām, bez analīžu rezultātiem, bez nekā – lietojiet.”
Lai arī viņai izdevās Tomasu nomierināt, aptuveni plkst. 23.00 pacilātā garastāvoklī palātā ieskrējusi daktere un nobļāvusies, ka analīzēs atklātas slēptās asinis un Tomasam ir govs piena alerģija: “Es, protams, nevarēju salikt kopā, kāpēc tad Tomasam ir temperatūra, klepus, caureja un ir ciet deguns? Tālākā plāna nav, antibiotikas dod, diagnoze ir GPOA, sistēma nav, mazais neēd un ir caureja,” atminas Nansija.
Tajā brīdī māmiņai šķita, ka noteiktā diagnoze nav pareiza. Viņa centās atrast kādu papildu informāciju par šo alerģiju, un saprata, ka aprakstītie simptomi neatbilst tam, kādi tie ir Tomasam.
“Nākamajā rītā pie mums ienāca bērnu nodaļas vadītājs, apsēdās man blakus, nepaskatoties ne uz bērnu, ne paklausoties Tomasa plaušas, teica man: “Viss, mammīt, sāksim diētu, bērnam ir alerģija, un vispār dodiet labāk bērnam speciālo maisījumu, nečakarējaties.”
Es viņam teicu, ka aprakstītie alerģijas simptomi, iespējams, neatbilst tam, kādi tie ir Tomasam, uz ko viņš ļoti sapsihojās, pieleca kājās un teica: “Ar jums sievietēm vispār nav, par ko runāt.”
Es viņam pavaicāju, vai viņš nepaklausīsies bērnam plaušas, uz ko viņš man atbildēja, ka nav vajadzības, viņš redzot, ka Tomasa acis ir skaistas, tātad bērns ir vesels, un devās prom,” stāsta Nansija.
Tieši tajā brīdī, kad ārsts devās ārā pa palāta durvīm, Tomass ieklepojās: “Tomass sāka klepot, uz ko ārsts reaģēja un teica, ka tas nav klepus, Tomass vienkārši nemāk norīt siekalas.
Kādas siekalas? Viņš nopietni? Tomasu NMPD atveda ar smagu stāvokli, kādas siekalas?
Nākamās dienas rītā mums joprojām nebija pieslēgta sistēma, lai bērns neatūdeņotos, Tomass dzēra nezināmas antibiotikas, nezinot kam, jo vienīgā diagnoze bija govs piena nepenesamība. Kāpēc tad alerģijas gadījumā ir jādzer antibiotikas?”
Nansija atminas, ka kādā brīdī pie viņas palāta ienākusi viena no māsiņām un sacījusi: “Mūciet uz BKUS, viņš [red. – bērnu nodaļas vadītājs] no bērniem neko nesaprot, viņš ir idiots.”
Paklausot māsiņas ieteikumam, Nansija sazvanīja vīru un nolēma, ka rakstīs Tomasu ārā no Tukuma slimnīcas, lai dotos uz BKUS, jo bērna stāvoklis ar katru brīdi tikai pasliktinājās, taču vienīgā Tomasam nozīmētā diagnoze – govs piena olbaltuma nepanesamība. “Viņš [red. – bērnu nodaļas vadītājs] neiedeva izrakstu mums uz rokas, viņš pateica, ka viņš man neko nedos, ka tas nav viņa pienākums man kaut ko skaidrot vai dot.”
Ierodoties BKUS, atklājās pavisam cita diagnoze
Ierodoties Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, Tomass uzreiz tika pārbaudīts. “Mēs ienācām, izstāstījām situāciju, uzreiz mūs aizveda uz palātu, palātā desmit minūšu laikā ieradās ārste-rezidente, kura pārbaudīja Tomasu no A līdz Z. Viņa šausminājās par to, ka Tomasam viss bija zils, sadurstīts, viņš bija atūdeņojies, viss dibens bija jēls no caurejas,” atceras Nansija.
BKUS tika izsaukta reanimācijas anesteziologs un ar sonogrāfijas palīdzību Tomasam ievietoja katetru un pieslēdza pie sistēmas, lai viņš neatūdeņotos. “Mazais nevienu reizi pat neiepīkstējās.
Ārste teica, ka bērni no Tukuma slimnīcas bieži atbrauc uz Rīgu sadurstīti, nolaisti, drausmīgā stāvoklī.
Dažas minūtes pēc analīžu noņemšanas bija arī gatavi rezultāti. Tomasam atklāja RSV [red. – cilvēka respiratori sincitiālais vīruss], ko neārstē ar antibiotikām, tas vienkārši ir jāpārcieš. Turklāt BKUS noliedza govs piena nepanesamību,” savu pieredzi izklāstīja Nansija.
Ar savu pieredzi Nansija dalījusies arī sociālajos tīklos, kur ieraksts izraisījis plašu rezonansi. Komentāros daudzas citas ģimenes norāda, ka saskārušās ar līdzīgām situācijām Tukuma slimnīcā, gan attiecībā uz medpersonāla nievājošo attieksmi, gan nepareizu diagnožu uzstādīšanu.
Esmu lūgusi situāciju komentēt arī Tukuma slimnīcai, taču norādītajā laika periodā atbilde netika saņemta. Ja komentārs tiks saņemts, tas tiks pievienots rakstam.
Ja arī tev ir kāds stāsts par piedzīvoto medicīnas iestādēs, priecāšos, ja ar to padalīsies, rakstot man uz [email protected]!
