Viņš mira slimnīcā… Dace palikusi bez tēva, jo mediķi it kā atteikušies viņu laikus nosūtīt uz pārbaudēm
0
Par dažādiem piedzīvojumiem medicīnas iestādēs stāstus saņemam regulāri. Esam pat izveidojuši dakterstāstu rubriku, kurā lasītāji labprāt iesūta savus stāstus. Vienu no tādiem esam saņēmuši par Bauskas slimnīcu. Šī stāsta autori uzrakstīt iedvesmoja mūsu portālā jau iepriekš publicēts raksts.
Stāstu mums iesūtīja Dace, tas ir par viņas tēti Edgaru [visi vārdi gan ir mainīti, lai pasargātu šos cilvēkus, taču redakcijā ir zināms gan meitas, gan tēva, gan iesaistīto mediķu vārdi un uzvārdi]. Notikumi risinājušies 2023. gada pavasarī, kad Edgars uzņemts Bauskas slimnīcā ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Vīrietim bija sūdzības par klepu.
Edgaram noteiktā diagnoze bija hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), līdz ar to pirms iestāšanās slimnīcā viņš mājās ārstēja saaukstēšanos, tomēr veselības stāvoklis neuzlabojās, tāpēc viņš devies pie ģimenes ārstes Bauskas poliklīnikā.
Pieredze Bauskas slimnīcā
Meita Dace stāsta: “Laikā, kamēr mans tēvs ārstējās slimnīcā, viņam jautājot, kādas medicīniskās manipulācijas tiek veiktas, viņš atbildēja, ka medicīnas personāls tikai laiž sistēmas.”
2023. gada 24. martā tēvs no slimnīcas ticis izrakstīts, un izrakstus, tajā skaitā savu pacienta izrakstu, nodevis savai ģimenes ārstei. Izrakstoties no slimnīcas tajā pašā dienā tēvs mājās sūdzējies savai dzīvesbiedrei par ļoti sapampušām kājām.
Mājās labāk nepaliek
Atrodoties mājās, tēva veselības stāvoklis neesot uzlabojies, kaut tikuši lietoti ģimenes ārsta izrakstītie medikamenti. Edgars sūdzējās par vēdera sāpēm, uzpūtušos vēderu un sapampušām kājām, kā arī lielu nogurumu un nespēku jau pamostoties.
Kad veselības stāvoklis vēl vairāk pasliktinājās, 2023. gada 3. aprīlī Daces tēvs kopā ar savu dzīvesbiedri devušies pie ģimenes ārstes uz Bauskas poliklīniku, kur tēvs izklāstījis savas sūdzības. Ģimenes ārste nosūtījusi viņu uz sirds pārbaudi, un uzreiz pēc šī apmeklējuma tēvs esot devies uz nozīmēto procedūru.
Balstoties uz savām aizdomām, Edgara sieva ģimenes ārstei lūgusi, vai ir iespēja pacientu nosūtīt arī uz vēdera dobuma ultrasonogrāfiju, kur gan saņēmusi ģimenes ārstes noraidošu attieksmi, jo rindā uz šo sonogrāfiju esot jāgaida vismaz 6 mēnešus. Arī lūgums nosūtīt uz sonogrāfiju steidzamā kārtā ticis ignorēts. Sieva personīgi nolēmusi meklēt palīdzību, sarunājusi, ka ultrasonogrāfijas daktere viņas vīru pieņems ārpus rindas, tad nu beigu beigās arī ģimenes ārste piekritusi iedot nosūtījumu uz Jelgavas pilsētas slimnīcu.
Pieredze Jelgavas slimnīcā
“Aizejot mājās, tika izsaukts Neatliekamais medicīniskās palīdzības dienests, un mans tēvs tika nogādāts Jelgavas pilsētas slimnīcā. Pēc kāda laika saņēmu zvanu no savas mātes, ka tēvs ir ievietots reanimācijas nodaļā, un viņa lūdz, lai es sazvanu Jelgavas slimnīcu un noskaidroju pie dežurējošā ārstniecības personāla, kāds ir viņa veselības stāvoklis,” satraucošos notikumus atminas Dace.
Tajā pašā dienā ap plkst. 17:00 Dace sazvanījusi Jelgavas pilsētas slimnīcas reanimācijas nodaļu, kur interesējusies par tēva veselības stāvokli. Ārstējošā ārste ziņoja, ka tēvs tiek vests uz pārbaudi, un norādīja, ka lai zvanot atkārtoti pēc stundas.
Diemžēl glābt neizdodas
Tālākais jau bijis pavisam traģiski: “Zvanot atkārtoti plkst. 20:00, ārstējošā ārste sarunas laikā man paziņoja, ka tēvs tikko nomira, un ka tiks veikta autopsija. Viņš mira Jelgavas pilsētas slimnīcā 2023. gada 3. aprīlī plkst. 20:10.”
Ierodoties Jelgavas pilsētas slimnīcā 2023. gada 5. aprīlī, lai saņemtu autopsijas slēdzienu un tēva mantas, sarunas laikā ar reanimācijas nodaļas dakteri (dežūrārsti), Dacei tika paziņots, ka tēva veselības stāvoklis uzņemšanas brīdī bijis ļoti slikts un izredžu uz izveseļošanos nebija.
“Mani ļoti izbrīnīja dakteres teiktais, ka manam tēvam bija nopietna sirds slimība un to bija nepieciešams konstatēt jau iepriekš, kamēr viņš ārstējās Bauskas slimnīcā. Runājot ar savu māti, noskaidroju, ka tēvs jau 2023. gada februārī bija vērsies pie ģimenes ārstes ar sūdzību par savu veselības stāvokli, kur bija lūdzis nosūtījumu uz asins analīzēm, taču ģimenes ārstes palīgs viņam atteicās to izsniegt, turklāt atļāvās viņu mutiski noniecināt pasakot “mazāk pīpēt vajag”,” atstāsta Dace.
Arī mātes atkārtots lūgums nosūtīt tēvu uz analīzēm ticis ignorēts. Dace palasījusi arī likumu. Pacientu tiesību likuma 5. panta otrā daļa, nosaka, ka pacientam ir tiesības uz laipnu attieksmi un kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību neatkarīgi no viņa slimības rakstura un smaguma, savukārt tā paša likuma 5. panta ceturtā daļa nosaka, ka pacientam ir tiesības uz savlaicīgu ārstniecību.
Dace uzskata: “Tā kā tēvs vērsās pie ārstniecības personāla ar lūgumu nosūtīt viņu uz izmeklējumiem un viņam tas tika atteikts, uzskatu, ka ģimenes ārste un viņas palīgs pārkāpa Pacientu tiesību likumā noteiktās tiesības uz ārstniecību. Pēc manā rīcībā esošās informācijas arī Bauskas slimnīcas ārstniecības personāls nav veicis nepieciešamās darbības (ir pieļauta bezdarbība), lai mans tēvs tiktu savlaicīgi ārstēts atbilstoši viņa patiesajam veselības stāvoklim. Turklāt šādas ārstniecības personāla bezdarbības rezultātā pāragri ir miris mans tēvs.”
Kas tālāk?
Diemžēl nekas un nekad vairs nespēs atgriezt Daces tēti. Ģimene sēro un dusmojas vienlaikus, jo ir pārliecība, ka viss varējis notikt citādi, ja mediķi izrādītu lielāku interesi. Par šo situāciju Dace nosūtījusi sūdzību Veselības inspekcijai, lūdzot izvērtēt mediķu rīcību. Tikmēr citus pacientu sieviete rosina būt maksimāli neatlaidīgiem, iestājoties par savu vai tuvinieku veselību. Un, lai cik ļoti arī šķiet, ka ārstiem ir jāuzticas, mūsdienās svarīgi arī pašiem domāt un analizēt līdzi.
Kāda ir tava pozitīvā vai ne tik pozitīvā pieredze ar medicīnas nozari Latvijā? Priecāšos, ja padalīsies, lai varu par to stāstīt tālāk! Raksti man uz [email protected]!
