Vītauts Sirijos Gira (1911 – 1997) – ļoti populārs lietuviešu dzejnieks, prozaiķis, dramaturgs, kritiķis, dzejnieka Luda Giras dēls. Dzimis Viļņā, taču vairākus gadus pavadījis Kauņā, kur beidzis arī Kauņas Jezuītu ģimnāziju (1931. gadā), un tajā pašā gadā iznāca arī viņa pirmā dzeju grāmata. Pēc ģimnāzijas iestājies Vī­tauta Dižā universitātē Viļņā medicīnas fakultātē, pēc tam strādājis par ārstu, žurnālistu, mācītāju. Bijis korporācijas “Fraternica Lituanica” biedrs. Pirmais romāns “Buenosairesa” publicēts 1956. gadā, pavisam uzrakstījis astoņus romānus.

Lasītākie

RAKSTA REDAKTORS

“Viņš teica, ka vairs nejūt kājas, bija bāls” – Viesturs, kurš devās glābt Daugavā esošos makšķerniekus, atceras notikumus liktenīgajā brīdī 1

“Ir ļoti sāpīgi, ka miera laikos viņa nomira šādās sāpēs, pilnīgā vienaldzībā…” Meitas cīņa par mātes dzīvību izgaismo Latvijas veselības sistēmas skarbo realitāti 2

VIDEO. Latgalē, netālu no Krievijas robežas, fiksēts Latvijā līdz šim savvaļā neredzēts dzīvnieks

Lasīt citas ziņas

Divu Lietuvā ļoti populāru kinofilmu scenāriju autors; vienas pamatā tieši patlaban “Lauku Avīzes” apgādā iznākošais romāns “Sarkankoka paradīze”.

Grāmatas tulkotas vācu, poļu, čehu, krievu, igauņu un latviešu valodā.

VIDEO. Vegāns, balts kā sniegs un mūžīgs. Līgatnes papīrfabika augšāmceļas – tās papīru iekāro arī pasaules mākslinieki

Viss, kā parasti… Jauno modeli “Programma skolā” atliks par diviem gadiem

Dārzs

Kāpēc tik vēlu pavasarī vēl ir salnas? “Gluži pretēji – marts un aprīlis ir siltāks par normu!”

Fragments no Vītauta Sirijos Giras romāna “Sarkankoka paradīze”


Kauņa man, no Viļņas atbraukušam, radīja ļoti īpatnēju iespaidu. Savādi, zirgu vilkti tramvaji, kurus dēvēja par zirdzenēm; plašajā stacijas laukumā važoņi sauca un vilināja klientus; apskrubuši koka nami abpus ielai, pa kuru braucām uz pilsētu. (Vēlāk iela pārvērtās – blakus apskrubušajiem namiem, kas bija nedaudz pakrāsoti un paremontēti, pacēlās skaisti trīsstāvu nami; nams uz stūra, tuvāk stacijai, izauga pat līdz četriem stāviem, apakšā – restorāns, bet augšā – bordelis, zināms, neoficiāls; un arī koka namos, kuros ierīkoja mazas viesnīciņas, mīlas vaidelotes par samērīgu cenu uzklausīja no sirds nākušas vīriešu nopūtas, dāvājot neīstus glāstus un īstu sifilisu.)

Kā šodien atceros pirmo vakaru Kauņā, kaut no tā laika mani šķir vairāk nekā piecdesmit gadi! Viesnīciņa Mairoņa ielā un tējkarotītes, kuras pēc kaut kā ož, un to smaku sajūtu vēl šodien, un pretīga tēja, kas piesūkusies ar tiem garaiņiem, un norūpējušies vecāki, un mana māsa, kas dzēra tēju, nekādu smaku nejuzdama. Un topašulaik miera izjūta, ka neatskanēs ložmetēja zalves, no sienām nebirs apmetums, netrinkšķēs nokritušas glāzes, – visas tās skaņas bija iespiedušās bērna atmiņā, jo mūsu māja Viļņā ielu cīņu laikā bija apšaudes centrā.

Tādu es atceros Kauņu no pirmā vakara – mierpilnu, pēc prastas tējas smaržojošu, ar tuvojošos bezrūpīgu miegu dzelzs gultā.

Čarlijs uzradās vēlāk, varbūt pēc kādiem pāris gadiem. Varam iztēloties, cik apstulbinošu iespaidu no Ņujorkas atbraukušam amerikānēnam radīja koka ietves centrālajā ielā un zirgu vilkti tramvaji! Jo vairāk tāpēc, ka arī viņš apmetās uz dzīvi turpat, tolaik vēl nabadzīgajā Mairoņa ielā. Atceros lielo pagalmu, kurā mētājās klavieru koka daļu kastes, droši vien kaut kur netālu bija sakrauti arī paši mūzikas instrumenti. Dzīvoklis otrā stāvā ar balkonu uz dārziņa pusi, bet dārziņā vasaras restorāns ar atsevišķiem paviljoniem diskrētākiem pāriem, ar galdiņiem zem pajuma svaigā gaisā cilvēkiem, kuriem nav jābaidās no atklātības, un ar estrādi, kurā risinājās pasakaini notikumi. Tajā balkonā gandrīz visus vasaras vakarus pavadīja Čarlijs ar draugiem, un tāds draugs biju, protams, arī es. Čarliju mēs saucām par Kazi – tā viņš laikam bija arī kristīts – iesauka “Čarlijs”, kā jau esmu minējis, radās krietni vēlāk.

Uz skatuves žonglēja itāļu cirka trupas Truzzi aktieri (tā bija rakstīts trupas vadītāja uzvārds, bet mēs daudz neprātojām, kā to izrunāt), gaisā ņirbēja šķīvji, apļi, nūjas, kas izlidoja no burvju rokām un atkal tajās atgriezās. (..) Viņu ar mirdzošu triko apskautie augumi radīja vēl nesaprotamu nemieru (mums ar Kazi bija jau desmit gadi). (..) Un melnās maģijas pratēji, kuri ar lielu zāģi pārzāģē kastē iesprostotas savas asistentes galvu! Tobrīd, kad vajadzēja ierasties policijai un arestēt slepkavnieku, pārzāģētā skaistule, veselāka par veselu, izskrēja no aizkulisēm un ar gracioziem reveransiem pateicās gremojošiem un dzerošiem skatītājiem par ovācijām. Pēc tādiem numuriem nobālēja Vilis Telis, kas šāva uz ābolu virs puisēna galvas (kaut, spriežot pēc auguma proporcijām, mums radās aizdomas, ka tā ir pārģērbusies meitene) un ar šāvienu nodzēstas sveces, kuras turēja pie krūtīm piespiestā roka. Pat naži, kas iecirtās dēlī, neradīja satriecošu iespaidu – palūk, nazis drāžas, iecērtas blakus meitenes gurniem, nodreb un sastingst dēlī. Palūk, iemirdzas otrs nazis, iecērtas augstāk… Visbriesmīgāk, protams, kad asmens nozib pie pašas sejas. (..)

Tā kopā ar Kazi aizritēja mana bērnība. (..)

Un it nemaz neievērojām cilvēku ģintij piederošo mazo radījumu, kuru sauca par Irēnu un kura bija ieradusies pasaulē bangu svaidītā kuģī. Varbūt tādēļ, ka meitenīte bija dzimusi okeānā, viņas acu krāsa mainījās, reizēm bija dzidri zila, reizēm zaļa kā smaragds. Taisnība, Irēnas acis es pamanīju krietni vēlāk – tad jau viņu smalki sauca par Airini.