Vai ceturtā atmoda ir vajadzīga? 8
Konsīlija ievadā arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pārskatīja atmodu vēsturi Latvijā. Pirmā atmoda notika 19. gs. 60. gados un tās rezultātā izveidojās Latvijas tautas nacionālā pašapziņa. Tās mērķis tika sasniegts. Tauta izglītojās, izveidojušais inteliģences slānis deva lielu ieguldījumu latviešu nacionālās kultūras izveidošanā un kopšanā. Otrās atmodas mērķis bija – nodibināt neatkarīgu valsti un arī tas tika sasniegts. Trešās atmodas mērķis bija – atgūt valstisku neatkarību, bet izrādījās, ka tas nav bijis vienīgais mērķis. Kad politiskā brīvība bija atgūta, cilvēki nebija apmierināti ar sasniegto rezultātu, jo bija cerējuši, ka tad, kad brīvība būs atgūta, sāksies ekonomiskā un saimnieciskā atplauksme. Pirmais mērķis bija sasniegts, bet turpinājuma nebija.
Tāpēc ir jautājums – kas pietrūka un kāpēc? Vai ir iespējams pirmo trīs atmodu turpinājums? To nevar panākt bez izglītības, zinātnes, kultūras, ekonomikas attīstības, bez garīgās dimensijas un vispusīgas cilvēka attīstības.
I. Latkovskis pauda savas pārdomas par atmodu un tās rezultātiem. Viņš uzskatīja, ka Atmoda ir grūti definējams jautājums. Tas ir garīgs un emocionāls pasākums. Trešā Atmoda viņu aizrāva. Katram ir savs kritērijs, vērtējot, vai Trešās Atmodas mērķi ir sasniegti. Vai gaidas atbilst tam, ko sagaidījām. Ir vai nu gaidu piepildīšanās vai vilšanās. Galvenais Trešās Atmodas mērķis bija neatkarīga valsts un tā tika izveidota. Tomēr jau 20. gadsimta 90. gadu sākumā likās, ka tā nav tā valsts, par kuru viņš, tāpat kā daudzi, cīnījās.
Šādu pozīciju ilgi nevar uzturēt – tad būs tikai negatīva attieksme. To ir jāmaina uz pozitīvu attieksmi. Trešajā Atmodā bija daudz garīgā, bet galvenais bija neatkarība. Pilnīga garīgā atmoda nav notikusi. Arī šodien savās cerībās skatāmies no savas labklājības puses.
Cilvēkā attīstās egocentrisms, etnocentrisms un pasaules centrisms. Latvijas nācijas neizdzīvotā lieta ir pilnvērtīga nacionālās valsts situācija. Garīgai atmodai ir jāspēj tikt galā ar saviem etniskiem ievainojumiem. Lielākā pretestība ir iekšējā – individuālajā ego līmenī, bet dažkārt arī etnocentriskā līmenī. Var rezumēt, ka nacionālajā līmenī atmodas rezultāti ir sasniegti, bet garīgajā – pagaidām nav sasniegti.
M. Pūķis teica, ka iepriekšējām trīs atmodām ir kopīgas iezīmes: nacionālisms, valsts nodibināšana/atgūšana un tas, ka tās ir bijušas ārēji ietekmēts process. Valsts izveidošanās un atjaunošana ir notikusi lielu ārējo kolīziju laikā. Visticamāk, arī jauna atmoda ir nepieciešama, lai šī tauta saglabātu iespēju pastāvēt. Ārējie apstākļi briest ļoti strauji. Zem jautājuma ir Eiropas Savienības (ES) pastāvēšana. Eiropā ir ideoloģiska un ekonomiska krīze. Pasaule grib Eiropu “apspēlēt”. “Brexit”ir tikai briestošo problēmu simptoms.
Latvijai ES ir gan palīgs, gan traucēklis. Latvijā galvenā problēma ir kalpa sindroms – iekšējs process. Kalpojam visam kam. Paļaujamies uz to, ka Eiropa palīdzēs, neredzot, ka Eiropa ir krīzē. Ceļš uz atmodu ir izglītība, garīgās vērtības, subsidiaritāte attiecībās ar ES. No otras puses, arī Latvijai ir jāpalīdz ES mainīties.
I. Latkovskis piekrita, ka Latvija ir Eiropas sastāvdaļa, bet mēs cenšamies izdabāt par daudz. Ir jāpanāk saprātīgs līdzsvars starp ieguvumu un iespējām. Latvija saņem no ES finansējumu un ir pilnvērtīga ES sastāvdaļa, bet pamācībās par ES tikumiem tai jābūt piesardzīgai. Eiropai ir milzīgi sasniegumi sabiedrības attīstības jomā. Tā netiek ar visu galā, tomēr no tās var daudz ko mācīties. Te ir atslēga tam, par ko runāts šajā konsīlijā.
E. Teirumnieks, paužot “skatu no rajona”, izteica svarīgu atziņu par jauno cilvēku attieksmi pret atmodu un īstenību. Pēc 1991. gada dzimušie, kas tagad ir jaunie ļaudis, nesaprot, kas ir atmoda un kāpēc tā notika, kas ir tās garīgās un materiālās vērtības. Bezcerība un negatīvisms pret valsti veicina emigrāciju. Ja Latgalē nebūtu katoļu ticības, tad reģions būtu vēl tukšāks. Runājam, svētkus svinam, bet jaunākās vēstures iespiedums, 4. maijs un 1990. gads, jauniešos emocijas nerada. Jaunieši, kas dzimuši pēc Trešās Atmodas, domā citādi un daudz ko nesaprot. Ir pazudis valstiskums. Ir Rīga un ārpus Rīgas. Ārpus Rīgas ir neatrisinātu problēmu kopums, tas ir nepadarītais darbs. Tas veido viedokli par valsti. To papildina ģimenēs paustā pārliecība, ka viss ir slikti. Izbraukušajiem atkal atgriešanās un patriotisma jūtas zūd.
E. Teirumnieks uzsvēra, ka nav zināms, kas jādara, lai zustu negatīvisms. Ja ir atmoda, jābūt arī drošības institūcijām, kas piebremzē radikālākos.
M. Kūle atgādināja, ka visas iepriekšējās paaudzes ir piedzīvojušas karus. Ir tāda sajūta, ka arī tagad no lieliem satricinājumiem neizdosies izvairīties. 1991. gadā beidza pastāvēt PSRS, bet pārdale līdz galam nenotika. Ir militāri ekonomiski spēki, kas vēlas pārdali turpināt. Ir neveiksmes ASV un ļoti vāja ES pārvaldība. Pašreizējais ES prezidents Ž. K. Junkers nespēj vadīt ES. Vācijas kanclere Angela Merkele nesen paziņoja, ka Eiropa nevar paļauties uz ASV – tas ir draudošs paziņojums.
Atmodai ir jānāk, bet kopā ar Eiropu. Vai tā notiks – nav redzamas ES institūcijas, kas varētu pieņemt šādu lēmumu.
Eiropa balstās uz kristīgo civilizāciju. Kristīgās vērtības uztur skaidru formātu. Bažas rada tas, ka skolās par kristīgajām vērtībām māca pārāk maz. Vai plurālisms nav kļuvis par pārspīlējumu? Arī demokrātijai ir robeža – to nosaka Satversme. Latvijā jābūtības (M. Kūles jaunvārds, kas nozīmē – tā vajag būt) ir pārāk maz. Cilvēks ar savām tiesībām nedrīkst aizvainot citu tiesības.
Izglītības un zinātnes ministrija ievieš kompetences izglītību. Kompetence ir kritiskā domāšana. Taču nevar dot tikai melnu kritiku – ir jābūt arī pozitīvisma kampaņām. Vēlēšanu retorikā partijas runā par garīgo vērtību balstīšanu. Dzīvē pašvaldībām ir līdzekļi, bet par garīgām vērtībām tās necīnās.
Nākotnes virpulī izšķirošais būs gribasspēks un valsts vērtības, bet nav redzams spēks, kas varētu nest atmodu. Mediji piedāvā tikai negatīvisma kampaņas. Jaunatne ne par ko neinteresējas. Cinisms un nevērība ir pārāk plaši izplatīti.
Lai notiktu atmoda – jābūt valsts politiskai tieksmei pēc tās. Ja tā notiktu, tā būtu citāda, jo nav kopēja ienaidnieka. Trešās atmodas laikā Tautas Frontei bija jauks veidols. Vēlme pēc brīvības bija vairāk kā tieksme pēc valsts.
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā ir bijis džungļu kapitālisms. Arī reliģijā ir postmodernas nezāles un process iet uz priekšu. Taču reliģija ir kristīgās civilizācijas pamats. Ir arī skabargu dūrēji – tādi, kas zākājas, ienīst jebko un ir pret konservatīvo vēsturisko kristietismu, no vienas puses, un Krievijas specdienesti no otras.
Šādos apstākļos ir naivums parādīt separātismu un tas ir riskanti. Diskusija par tiesībām var palīdzēt uzlabot tautas noskaņojumu, bet ir jāievēro robežas. Piemēram, nevar prasīt, lai latgaliešu valoda būtu valsts valoda – to praktiski nevar īstenot.
Konsīlija gaitā diskusija par Latgales problēmām turpinājās. Z. Stankevičs pauda atziņu, ka Latgalei ir jāpiešķir tāda autonomijas pakāpe, kas apmierina vietējos iedzīvotājus. Atceroties Latgales kongresā vērojamās separātisma idejas (Latgales neatkarība, savs karogs, latgaļu valoda kā valsts valoda) gan M. Kūle, gan J. Streičs norādīja, ka kongresā nav bijusi pietiekoša tautas pārstāvniecība šādu ideju apspriešanai. Iespējams, Latgales problēmu risināšanai par pamatu būtu jāņem draudzes.
G. Zemītis atzina, ka uzaicinājums runāt par ceturto atmodu ir provokatīvs. Ir spēki, kuri nemitīgi uztur ideju, ka šī valsts nav izdevusies, demokrātija neko nav devusi, nav attaisnojusies Latvijas iestāšanās ES, vajadzīga jauna “neatkarīga”Latvija ārpus ES un ārpus NATO.
Viņš pauda pārliecību, ka Trešās Atmodas mērķi visumā ir sasniegti. Bija runa par nācijas izdzīvošanu, centās saglabāt savu valodu. Tagad Latvija ir neatkarīga valsts. Ir laiks beigt atmosties, nepieciešams sākt strādāt. Protams, pilnība nav sasniegta. Raksturojot savas izjūtas, viņš teica – “Vai esmu bagāts? Nē! Vai ir nodrošinājums vecumdienām? Arī nē! Rīt man jāstājas sava institūta darbinieku priekšā un jāsaka, ka naudas nav un nebūs! Neesmu laimīgs un tomēr.”
Atšķirība starp pirmo un otro atmodu ir tāda, ka pirmās republikas laikā bija jāsakārto dažas lietas, bet nebija jāmaina domāšana. Toreiz bija jāpaļaujas uz saviem spēkiem.
Domāšanas maiņa ir grūts un lēns process. Vēlme tuvināties kristīgajai ticībai rodas ar cilvēka atbilstošu briedumu. Citos aspektos ir sajūta, ka ir jāmainās, tomēr joprojām esam gaidošā sabiedrībā. No kolektīvas sabiedrības esam iegājuši tādā, kur galvenā ir individuāla pieeja un esam apjukuši.
“Ar gadiem esmu nonācis tuvāk kristietībai”, teica G. Zemītis. “Es pilnīgi piekrītu tam, ka iesākumā bija Vārds. Saka, kad būs labklājība, mēs mīlēsim Latviju. Bet atcerēsimies: “Iesākumā bija Vārds!”Labklājība atnāks tad, ja mēs mīlēsim Latviju! Mīlēt nozīmē nezagt, neapkrāpt valsti, nenoniecināt to un nepamest grūtā brīdī. Mēs, tomēr joprojām esam gaidošā sabiedrībā. No kolektīvas sabiedrības esam iegājuši tādā, kur galvenā ir pašu iniciatīva, paļaušanās uz pašu spēkiem un esam tajā apjukuši.
Katram indivīdam jāapzinās sevi kā valsts daļu. Ir jāstiprina gan latviskā, gan eiropeiskā identitāte. Bieži tiek teikts “ko mēs skrienam uz Eiropu!”vai “atkal Eiropa mums kaut ko diktē!”Mēs esam Eiropa, esam vienmēr tur bijuši. Tikai piecdesmit padomju okupācijas gadus bijām ārpus tās. Jā, arī pati Eiropa ir apjukusi, bet bēgļu krīzei ir arī sava pozitīvā puse – Eiropa ir spiesta domāt par savu identitāti un vērtībām, kuras tā nedrīkst pazaudēt.
Lai uzlabotu dzīvi Latvijā ir jāveic ikdienas uzdevumi. Pirmais un galvenais uzdevums ir jaunās paaudzes audzināšana, tostarp, jāspēj ierobežot pašlaik valdošo negatīvisma ideoloģiju. Ko var gaidīt no bērna, kurš ģimenē dzird tikai slikto par Latviju? Un tomēr, G. Zemītis izteica cerību, ka jaunā paaudze būs vairāk sagatavota dzīvei demokrātijas un brīvā tirgus apstākļos.”
V. Krastiņš atcerējās, kādi bija cilvēki Tautas Frontes laikā. Ķermeņa valodā bija atmoda, upurēta griba, vēlēšanās nokratīt ķēdes. Trešo Atmodu atkārtot nav iespējams, bet ir citas lietas. Ir jāatceras, ka Mozus, izvedot cilvēkus tuksnesī, ne tikai vadīja, bet arī mācīja baušļus. Mēs esam aizmirsuši baušļus un līdz ar tiem – arī kristīgās vērtības. Mūsdienās politiskajā apritē ir jāatjauno divus jēdzienus: “valsts griba”vai kopējais labums un “valsts nācija”. Ir jāsper nākošais solis, jo atmodas laikā nav notikusi garīgā atmoda, galvenokārt tāpēc, ka nebija garīgais vadonis.
Valdības nav spējušas atrisināt ekonomiskās attīstības jautājumus un tas iespaido uzskatus par valsti. Ir jūtams humanitāro un sociālo zinātņu trūkums. Cilvēki brauc prom.
V. Krastiņš pauda pārliecību, ka Latvijai ir nākotne, bet tā ir pašiem jāveido – skolās, masu plašsaziņas līdzekļos. Z. Stankevičs uzsvēra, ka Latvijas nākotnes pamats ir inteliģence pie nosacījuma, ka tā respektē cilvēka garīgo dimensiju ne tikai kulturālā, bet arī reliģiskā ziņā. V. Krastiņš atkārtoja, ka nākotnes atslēga ir izglītība, bet tai jābūt konkrētai. Izglītības reformai ir jābūt kā izglītības satura reformai. Ir daudz jauniešu ar ideālistiskiem uzskatiem, tos jāattīsta. Ir jādomā par tiem, kam šodien ir pieci gadi – ko viņiem mācīs?
Ir jābūt vērtībizglītībai un ir jāattīsta kritiskā domāšana, bet labi saprotot, ko tas nozīmē. Demokrātija ir brīvība, tiesības brīvi izteikties, tomēr tai ir arī ierobežojums – cilvēku vispārējās tiesības, ko nosaka Satversme.
I. Latkovskis vēlreiz uzsvēra, ka Latvijā nav notikusi garīgā atmoda. Daudz kas ir atkarīgs no politiķiem, taču Latvijā ir mazs pieprasījums pēc labiem politiķiem.
