– Paveriet priekškaru – vai uz skatuves būs senatnīga vide vai arī darbība notiks nosacītā laikā un vidē? 1
– Uz skatuves viduslaiki netiks ilustrēti, mēģinām asociatīvi iedarboties ar mūsdienu paņēmieniem, atklājot jēdzienus “svētnīca”, “vientulība”… Autentiskais uz skatuves mēdz kļūt banāls. Nebūs mums astoņu kunigaikšu un astoņu vaidelošu. Pieļauju, ka teātrim tādas pilis un svētnīcas varētu arī diezgan dārgi izmaksāt. Bet vai mēs ar to kaut ko sasniegtu? Esmu par citām kvalitātēm.
– Varbūt nevajag skatītāju novērtēt par zemu? Vai viņš nesaprastu domu, ja lugas varoņi būtu tērpti kaut mantijās? Ir paaudze, kura uz skatuves šādu krāšņu teātri nemaz nav redzējusi.
– Es laikam piederu režisoriem, kurus vairāk interesē saturs nekā forma. Cienu scenogrāfa un tērpu mākslinieka autordarbus un nekādā gadījumā viņus nelūdzu, lai manas idejas apkalpotu, jo izrāde ir kopdarbs. Esmu pārliecināta, ka Māra Mennika un Inese Pudža savas varones nospēlēs lieliski – vienalga, vai tērptas mūsdienu kleitā, biksēs vai arī viduslaiku drānās. Taču uz skatuves nevaldīs arī absolūta nosacītība, jo darbība nenotiek kaut kur izplatījumā vai kosmosā, bet gan tepat, uz zemes, starp mums. Mēs lietojam Aspazijas dotos Lietuvas vietu un lietu nosaukumus, nepārceļam darbību uz Latvijas birzēm un ārēm.
– Esat teikusi, ka šīs izrādes iestudēšana ir kā iešana pa trauslu ledu. Kādēļ?
– Luga man asociējas ar ainavu dabā, tādu, kā Purvītis noķēris. Plāns, kūstošs sniegs, pelēka zāle, virmojoša migla, kaut kas netverams, ja pieskarsies tai gleznai – izgaisīs… Izrāde veidojas no četrām stihijām – ledus, ūdens, miglas un cilvēka, kurš tajā visā veldzējas un šķīstās. Ja tuvosies tam visam pārāk intensīvi – saplīsīs. Intensitāte var izpausties dažādi, kaut vai tajā, ka esmu pārlieku pārņemta ar darbu un nepamanu citas blakus lietas, piemēram, dzīvi.
I. Pudža: – Mani urda viens – kā šodien spējam uztvert, izdzīvot un pārdzīvot Aspazijas valodu? Vai spējam pārvarēt iepriekšējos priekšstatus par “Vaideloti”? Ja ne, tad laupām sev iespēju domāt un just patstāvīgi.
– Ne viena vien dāma septiņdesmit un astoņdesmit gadu vecumā par savu vārdu Mirdza var pateikties tieši agrāk iestudētajām “Vaidelotēm”.
I. Mičule: – Tas ir tik tipiski. Es, piemēram, esmu tikusi pie sava vārda tāpēc, ka bija tāda izrāde “Mūžīgā aukle” ar dziesmu par donnu Inesi. Tā jau ir sievietes būtība – kaut kā iemiesot savas ilgas, kaut vai meitas vārdā. Kas zina, varbūt arī pēc šīs izrādes atkal būs vairāk Mirdzu, Asju un Laimoņu.
