Valdība turpmāk varēs noteikt skolēnu skaitu klašu grupās un skolu finansēšanas kārtību 0
Saeima trešdien pieņēma grozījumus Izglītības likumā, kas paredz valdībai noteikt skolēnu skaitu klašu grupās un skolu finansēšanas kārtību.
Grozījumi Izglītības likumā dos iespēju Ministru kabinetam (MK) sadarbībā ar sociālajiem partneriem un izglītības iestāžu dibinātājiem izstrādāt MK noteikumus un noteikt kritērijus izglītības pieejamībai. Valdība noteiks izglītības iestāžu, kuras īsteno vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmas, klašu grupu sadalījumu un skolēnu skaita kvantitatīvos rādītājus klašu grupās kā vienu no priekšnosacījumiem izglītības kvalitātei.
Izglītības likuma grozījumos noteiktais ir attiecināms uz pašvaldību, valsts augstskolu, citu juridisku personu un privātpersonu dibinātām vispārējās izglītības iestādēm, kā arī pašvaldību dibinātām profesionālās izglītības iestādēm, kas īsteno arī vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmas.
Opozīcijas deputāte Ilze Indriksone (NA) debatēs pauda viedokli, ka likumā neesot neviena izglītības pieejamības kritērija, bet plašs deleģējums MK. Nav pārliecības, ka pieejamības kritēriji būs līdzsvarā ar kvantitatīvajiem kritērijiem, pauda Indriksone.
“Kvantitāte ne vienmēr ir kvalitāte,” teica Indriksone.
Jurģis Klotiņš (NA) uzskata, ka grozījumi virzīti sasteigti un tie apdraudot privātskolu nākotni. Viņš aicināja noteikt zemākus kritērijus skolēnu skaitam klasēs, kuru dibinātājs nav pašvaldība.
Savukārt ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) pauda, ka šajā jautājumā panāktas “gana nopietnas” vienošanās starp koalīcijas partneriem un ka nākamajā gadā 32 skolas tiks vērtētas ārpus šiem kritērijiem.
Viņš pauda pārliecību, ka valdība iestāsies par to, lai privātskolas turpinātu darbu.
Savukārt Māris Kučinskis (AS) teica, ka privātskolās bērniem ir individuālas pieejas, un ar šādu likumu daudziem bērniem tikšot nogrieztas “nākotnes izredzes”.
Izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde (JV) norādīja, ka Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) kritēriji jāizstrādā līdz februārim, un šobrīd notiek aktīvs darbs pie tā. Melbārde iezīmēja, ka skolas ir ļoti dažādas, un arī bērnu vajadzības ir dažādas.
“Mums ir jāveido tāda sistēma, kas nodrošina kvalitatīvu, pieejamu un iekļaujošu izglītību katrā pašvaldībā, katrā kopienā ciešā sadarbībā ar pašvaldībām,” teica Melbārde.
Premjere Evika Siliņa (JV) norādīja, ka Latvijā aizvien būs privātskolas. Viņa atzīmēja, ka izglītības ministre ir apņēmusies dot ilgāku pārejas periodu privātajām izglītības iestādēm. “Lai gan mēs varētu saglabāt tās skolas, kas veic īpašu autorizglītību, kur ir individuāla pieeja, pilnīgi cita programma, pēc kā viņi māca bērnus, [..] dati liecina, ka ir liela daļa talantīgo bērnu, kuriem ir vajadzīga konkurence, kuri kļūst “asāki” savās zināšanās, kad ir zināms klašu skaits,” teica Siliņa.
Premjere pauda, ka valdībai vēl jāveic liels sagatavošanās darbs, bet “privātskolām būs būt”.
Likumprojekts paredz deleģējumu MK noteikt kritērijus un kārtību, kādā valsts piedalās izglītības iestādēs vispārējās izglītības programmu īstenošanā nodarbināto pedagogu darba samaksas finansēšanā, ja izglītības iestāde neatbilst MK noteiktajiem skolēnu skaita kvantitatīvajiem rādītājiem klašu grupās.
Likumprojekts paredz, ka pedagogu darba samaksu nenodrošinās no valsts budžeta līdzekļiem, ja pašvaldību, valsts augstskolu un privātajās izglītības iestādēs skolēnu skaits attiecīgajā klašu grupā neatbildīs MK noteiktajiem skolēnu skaita kvantitatīvajiem rādītājiem. Šādā gadījumā pedagogu darba samaksu attiecīgajā klašu grupā nodrošina no izglītības iestāžu dibinātāju budžeta līdzekļiem, bet valsts piedalās pedagogu darba samaksas finansēšanā, ievērojot MK noteiktos kritērijus un kārtību.
Ja skolēnu skaits neatbildīs MK noteiktajiem skolēnu skaita kvantitatīvajiem rādītājiem klašu grupā, pašvaldībai būs jānodrošina pedagogu darba samaksa tās dibināto izglītības iestāžu attiecīgajā klašu grupā vismaz tādā pašā apmērā, kādā tā tiktu nodrošināta no valsts budžeta līdzekļiem.
IZM skaidro, ka, nodrošinot MK noteikumos noteikto skolēnu skaitu klašu grupā, izglītības iestāde var mērķtiecīgi plānot savus resursus, tajā skaitā veidot plašāku un daudzveidīgāku izglītības piedāvājumu, piemēram, radot izvēles iespējas skolēniem svešvalodu, padziļināto kursu izvēlē, tostarp STEM jomā.
IZM norāda, ka izglītības iestāžu dibinātāji, jo sevišķi pašvaldības, paļaujas uz principu, ka finansējums pedagogu darba samaksai no valsts sekos neatkarīgi no tā, vai izglītības tīkls konkrētajā pašvaldībā ir sakārtots, proti, vai izglītības iestāžu tīkls ir veidots no labas pārvaldības viedokļa – efektīvas cilvēkresursu, finanšu resursu un infrastruktūras plānošanas, kā arī vai tas nodrošina izglītības piedāvājuma daudzveidību.
IZM ieskatā esošais izglītības iestāžu tīkls veicina pedagogu slodžu sadrumstalotību, un pedagogu zemākās darba algas likmes celšana nenodrošina katram pedagogam jūtamu darba samaksas pieaugumu.
Lai nodrošinātu izglītības kvalitāti vidēji ļoti mazās klasēs un noturētu pedagogus šajās izglītības iestādēs, ir nepieciešams liels skaits pedagogu un attiecīgi daudz lielāks un vienlaikus sadrumstalotāks finansējums skolotāju līmenī.
Šī brīža izglītības iestāžu tīkla izmaksas ir augstas, un tās pieaug, samazinoties dzimstībai un apdzīvotās vietas urbanizācijai, secina IZM.
Analizējot skolu tīklu pēdējos mācību gados, IZM secinājusi, ka no kopējā pašvaldību dibināto vispārējās pamata un vidējās izglītības iestāžu tīkla redzams, ka vairums jeb 62,8% izglītojamo 2024./2025. mācību gadā izglītību ieguva vidusskolās, kas veido 40,8% no visām izglītības iestādēm. Kopumā Latvijā lielākā disproporcija vērojama pamatskolās, jo tās veido 46,4% no visām izglītības iestādēm, taču tajās mācās tikai 23,5% skolēnu.
Vidējais skolēnu skaits izglītības iestādēs pa izglītības iestādes tipiem būtiski atšķiras, proti, sākumskolā vidēji ir 264 skolēni, pamatskolā – 211 skolēni, vidusskolā un valsts ģimnāzijā – apmēram 640 skolēni, taču izglītības iestādes lielums būtiski atšķiras pa urbanizācijas līmeņiem. Tas savukārt rāda līdzīgu tendenci visos izglītības iestādes tipos – vidējais skolēnu skaits izglītības iestādē viszemākais ir lauku teritorijās un visaugstākais – pilsētās.
Lauku teritorijās un mazapdzīvotajās teritorijās mācās 11% no kopējā skolēnu skaita, taču šajās teritorijās atrodas otrs lielākais vispārējās pamata un vidējās izglītības iestāžu skaits, kas ir 37,3% no kopējā izglītības iestāžu skaita. Īpaša uzmanība pievēršama pamatskolas posmam, kurā lauku un mazapdzīvotās teritorijās mācās 10,3% no kopējā skolēnu skaita, bet izglītība tiek īstenota 37,3% izglītības iestāžu.
Papildus, izvērtējot viena skolēna mācību gada izmaksas atkarībā no urbanizācijas līmeņa, var secināt, ka lauku teritoriju izglītības iestādēs viena skolēna izmaksas ir visaugstākās – līdz pat 3500 eiro mācību gadā. Salīdzinājumam – viena skolēna mācību izmaksas pilsētu skolās lielākoties variē no 1500 līdz 2000 eiro mācību gadā.
