“Bērna obligātais darba laiks beidzas brīdī, kad aizveras skolas durvis.” Skolotāja atklāj, ko patiesībā bērniem nodara uzdotie mājasdarbi 0
Katrs bērns vidēji dienā pavada skolā vairāk nekā sešas līdz astoņas stundas – laiks, kurā viņš mācās, sadarbojas ar klasesbiedriem, risina konfliktus, trenē uzmanību, disciplinē sevi un attīsta savu emocionālo noturību. Tomēr nereti bērni pēc skolas vēl stundām ilgi mēdz pildīt uzdotos mājasdarbus, kas mēdz atņemt bērniem iespēju rotaļāties, sportot un būt kopā ar ģimeni.
Kāda skolotāja sociālajos tīklos dalījusies ar savām pārdomām par to, kā uzdotie mājasdarbi var ietekmēt bērnu labsajūtu, motivāciju un prieku par mācībām. Viņa uzsver, ka bērna obligātais “darba laiks” beidzas brīdī, kad aizveras durvis, un mājasdarbiem nevajadzētu pārvērst vakarus par otrās maiņas darbu, kas bieži vien ģimenēm ievelkas līdz vēlai nakts stundai.
“Bērna obligātais “darba laiks” beidzas brīdī, kad aizveras skolas durvis. Jeb “Kāpēc bērnam nevajadzētu pildīt milzīgus mājasdarbus līdz plkst. 22:00?”
Katrs bērns pavada 6–8 stundas skolā – vidēji vairāk nekā jebkurš pieaugušais savā darbavietā bez likumā noteiktajām pauzēm. Šajā laikā bērni: mācās, analizē, pielāgojas, sadarbojas, risina konfliktus, trenē uzmanību, emocionālo noturību un disciplīnu. Tās nav vienkārši “stundas skolā” – tas ir pilna laika darbs.
Un tieši tāpēc bērna obligātais darba laiks beidzas brīdī, kad viņš aizver skolas durvis.
Mājasdarbiem nav jābūt otram maiņas darbam, kas ievelkas nereti ģimenēm līdz 22:00 vakarā, jo pēc skolas ir treniņi, laiks ģimenei, laiks vakariņām, laiks sarunām, laiks vecākiem būt līdzās KATRAM bērnam, kopumā padarot bērnību par noguruma maratonu un zudušām vakariņām ar ģimeni.
Esmu vairāk kā pārliecināta, ka mājasdarbus visbiežāk uzdod tādus, ar kuriem bērni paši nespēj kvalitatīvi tikt galā vai izdara pavirši, ne līdz galam un seko zemi vērtējumi, nepatīkama sajūta, vilšanās utt. Īpaši pirmajos skolas gados!
Mana pārliecība, ka atbalstam mājās ir jāseko tieši tik daudz, cik vecāks ar bērnu plāno, lai spētu uzturēt bērnā gan prieku par skolu, gan aizpildītu zināšanu robus, nevis darītu kaut ko, kas atgādina reālu mācību stundas apjomu, kurš seko jau pēc pilnvērtīgas dienas skolā!
Kāpēc esmu pret?
1. Noguris bērns nemācās – viņš “iztur”
Neirozinātnieki viennozīmīgi vērš uzmanību: noguruma brīdī informācija netiek konsolidēta atmiņā. Bērns, kurš vakaros cīnās ar milzu mājasdarbu apjomu:
• kļūdās daudz biežāk,
• saprot saturu virspusēji,
• zaudē motivāciju,
• attīsta negatīvu attieksmi pret mācīšanos.
Tas ir līdzīgi kā prasīt pieaugušajam rakstīt atskaiti pēc 10 stundu maiņas – protams, viņš to var izdarīt, bet par kādu kvalitāti mēs runājam?
2. Pārmērīgi mājasdarbi lauž bērna emocionālo labsajūtu. Bērnība nav mūžīgs stresa tests. Bērns, kurš katru vakaru “tiek galā” ar pienākumiem:
• dzīvo pastāvīgā trauksmē (“Es nepaspēšu!”),
• baidās kļūdīties,
• jūtas nemitīgi atpalicis,
• lēnām zaudē pašapziņu.
Vecāku klātbūtne šajā procesā bieži vien pārvēršas cīņā, nevis sadarbībā. Mājām būtu jābūt vietai, kur bērns atgūstas, nevis turpina sacensību.
3. Bērnam vajag laiku… būt bērnam! Pētījumi rāda: radošums, emocionālā inteliģence un iekšējais miers veidojas brīvajā laikā, rotaļās un mierīgos vakaros. Tad par kādu radošumu mēs runājam? Skolotāju citāts: “Bērniem mūsdienās pietrūkst radošuma!” Kad un par kuru laiku to attīstīt? Un nevajag norakstīt to “ekrāni vainīgi” plauktiņā! Bērnība ir laiks, kad bērns:
• spēlējas,
• sporto,
• darbojas ar rokām,
• “atbrīvo smadzenes”,
• pavada laiku ar ģimeni un draugiem.
Tieši šis laiks attīsta prasmes, kas patiesībā nosaka viņa nākotnes patiesos enkurus – pašregulāciju, sociālo kompetenci, radošumu, spēju risināt problēmas un domāt patstāvīgi. Ja aizņemam šo laiku ar uzdevumiem, kas nav absolūti nepieciešami, mēs burtiski apzogam bērna attīstību.
4. Vecākiem nav jābūt vakara skolotājiem!!! Lai cik ļoti mēs mīlētu savus bērnus, mums nav jāuzņemas otra pedagoga loma.
Mājasdarbi nav domāti tam, lai:
• vecāki mācītu jaunu vielu (!!!),
• bērns to apgūtu tikai ar vecāku palīdzību,
• ģimene vakaros pārvērstos par miniatūru klasi.
Mājasdarbu uzdevums ir nostiprināt skolā apgūto, nevis ieviest jaunu stresa vilni vai pārvērst vecāku un bērnu attiecības par regulāru vakara kauju. Pie tam, vecāki nereti atduras pret metodisku zināšanu trūkuma, kas mājasdarba saturu, īpaši matemātikas kontekstā, padara par grūtu misiju.
5. Veselīga attieksme pret mācīšanos rodas mierā, nevis pārslodzē! Bērns, kurš vakarā paspēj:
• atpūsties,
• izkustēties,
• pabūt kopā ar mīļajiem,
• izgulēties bez spriedzes nākamajā dienā skolā ir motivēts, modrs un spēj mācīties. Savukārt bērns, kurš pildīja uzdevumus līdz 22:00, domās neatrodas klasē – viņš vienkārši cenšas izdzīvot.
Cik daudz ir par daudz?
Bērnu psihologi un starptautiskās izglītības vadlīnijas iesaka:
• 1.–3. klase: 15–30 min dienā,
• 4.–6. klase: 30–45 min,
• 7.–9. klase: līdz 60 min,
• Vidusskola: 1–2 stundas, ja tas nepieciešams konkrētiem priekšmetiem.
Viss, kas pārsniedz šo robežu, vairs neveicina mācīšanos, bet bojā bērna labbūtību.
Esmu pedagogs teju 20 gadus. Un proporcionāli pieredzei, esmu teju uz nullēm atstājusi mājasdarbus! Un es varu ar 100% garantiju apgalvot, ka mani skolēni, kuri mājās apgūst tikai pamatlietas, kā reizināšanu; papildlasīšanu, periodiskus projektus vai bērnu patstāvīgi veicamus testus, nav uzrādījuši zemākus akadēmisksus sasniegumus, ja citkārt es uzdevu daudz mājasdarbus! Es ticu, ka tad, kad bērns aizver skolas durvis, viņam ir tiesības uz mieru, laiku un pieredzi ar ģimeni, interešu pasauli un bērnību. Bērnam nepieder laiks tikai vasarā vai skolēnu brīvdienās. Tas nav par nepareizi plānotu laiku ikdienā viscaur mācību gadam kā atbild mācību pārzinis vai priekšmetu skolotājs. Tas ir par patieso vajadzību, kāpēc mājasdarbs ir nepieciešmas, vai tas tiešām palīdz vai kavē bērnā prieku par mācību procesu un veicina akadēmisku izaugsmi?
Skola nav divu maiņu darbs. Bērni, kuri vakaros nav pārslogoti, aug gudri, līdzsvaroti un ar prieku par mācībām, nevis potenciāli izdegs pamatskolas vai vidusskolas periodā no iepriekšējās pieredzes. Respektējot, ka izglītība ir katram bērnam un ka katrs bērns velta atšķirīgu laiku un spēju apjomu mājasdarbus veicot, aicinu padomāt, kas ir tas, ko mēs patiešām vēlamies – bērnu, kurš “iztur” vai bērnu, kurš aug veselīgi? Vai gadījumā mājasdarbu apjoms neparāda sistēmas lielāko problēmu, ka tā ir tik pārslogota, ka fiziski skolā to nevar apgūt? Ja kļūdos, tad kapitulējam un atsakāmies no milzīgajiem mājasdarbu apjomiem un reformējam tos pamatīgi un pārdomāti!”
