Latvijā atkal atļauts lietot vārdu ar “n” burtu. Egila Līcīša feļetons 43
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nebūdams necik drosmīgāks par zaķi, šo rindu autors līdz šim parasti izvairījās lietot vārdu “nēģeris”. Neteiksim, ka pavisam nedabūja pār lūpām – privāti lietoju, bet publiskā rakstā nē vai ārkārtīgi reti. Ļoti uzmanīgā apiešanās – izmantot ne vairāk kā velnam krustu – saistījās ar pašcenzūru, bažām, vai tik nēģeris nav totāli aizliegts vārds, iedomām, ka par to paredzēts kriminālkodeksa pants.
Ja jau rūjieniešus draudēja izvazāt pa tiesām saldējuma “melnītis” dēļ, tad kāda piķa pēc vēl lēkt kā circenim karstos pelnos!
Līdzīgā kārtā nemēdzu arī perifērijas iedzīvotājus tekstos saukt par “lauķiem” un “pāķiem”, sieviešus par “bābiešiem”, policistus par “mentiem” vai “kruķiem” un latgaļus nedēvēju par čangaļiem, bet to nedarīju nevis bailēs par lielas sodanaudas maksāšanu, bet tāpēc, lai nodrošinātos pret iespēju Latgalē nobraukušam dabūt pa snuķi.
Apakšā parakstījies rakstnieks gan negāja politkorektuma modei līdzi tiktāl, lai šņabdegunu mūsdienīgāk sauktu par “cilvēku ar pastiprinātu tieksmi pēc grādīgiem dzērieniem” un terminu “sasist zili melnu” aizvietotu ar “radīt ķermeniskas politraumas ar hematomām”.
To gan nezināju, ka dažām femīnām labpatiktu, ja turpmāk sievietes dēvētu kā “cilvēki ar vagīnām”, bet pavisam nepatiktu, ja viņas nepazīstamie uzrunātu ar “hellou bjūtiful!”, sveika, jaukā!
Vispār grūti palicis švaki skolotiem žurnālistiem strādāt savā lauciņā. Jo – lai koriģētu vecmodīgās latviešu izglītības sistēmas nepilnības, ievietojot artiķelī jancīgāku sinonīmu, piemeklētu jaunvārdu vai etnonīmu, kam tikpat spēcīgs aromāts kā vārdam “nēģeris”, katru reizi pēc apstiprinājuma jāzvana uz jeņķu vēstniecību Latvijā, Satversmes tiesas priekšsēdētājai, Glavļitam vai jāinteresējas rečekistu kantorī. Un nezināt – Brisele atļāvusi terminu “Marsa kolonizācija” vai tas aizliegto sarakstā?
Kopš Valsts valodas centra filoloģijas zinātņu doktori, valodniecības korifeji, Endzelīna un Mīlenbaha sekotāji veikuši leksisko korekciju, paziņojot, ka vārda stilistiskā neitralitāte jāvērtē pēc latviešu vēstures un pasaules uztveres, nevis citu kultūru pieredzes bagāžas, ir atcelts amorālais tabu un brīv atkal lietot etnonīmu “nēģeris”.
Pēc akadēmiķu paziņotā kādubrīd valdīja stindzinošs klusums.
Pirmie atdzīvojās mūsu objektīvie un patriotiskie interneta portāli. Tie gan nevēlējās piešķirt vēstījumam plašu atklātību un materiālu ielika kaut kur pie pagrabstāva lasāmgabaliem. Vēlāk papildināja ar pašu vāktām iebildēm, ka valodas centra lēmums raisījis milzu ažiotāžu, un publicēja tikai īpaši atlasītas, krasi negatīvas atsauksmes no sociālajiem tīkliem.
Protams, kas sakāms šai lietā bij arī datortaustiņu klabinātājiem. Modrie morāles sargi ieradās tīmeklī rūgtās asarās izmirkušiem vaigiem, nosarkuši kā bietes – aizrādīja un kaunināja valodniecības autoritātes par, kā viņi kautri izteicās, zaļo gaismu vārdam ar n.
Savādi, ka starp valodnieku kritiķiem pirmajās rindās manīja tos pašus, kas uzstāj uz dzelzs standartiem un aklu ticību, pieturoties pie zinātnieku rekomendācijām attiecībā uz vakcinēšanos.
Pa Brodveju gājušie, Efeju līgas skolās mācītie (un tāpēc gudrākie par pašmāju audzētiem filoloģijas doktoriem) eksperti dalījās bēdīgā pieredzē, kā gājis “ar vācu draugiem”, “atpūšoties labā kompānijā ārzemēs” vai “Aviņonas teātra festivāla laikā”, kad it kā vesternizētiem, moderniem latviešiem pasprucis kāds politnekorekts brīkšķītis. Visi izlidojuši no labās sabiedrības laukā kā korķi!
Tāpēc arī tālā ziemeļzemē Latvijā derētu iekost mēlē, pirms ar to pašu muti, ar kuru maizīti ēd, palaist pasaulē vārdiņu ar “n” burtu.
Tika piesaukta Rietumos valdošā alerģiskā attieksme pret “n”, attālu sašutušu balsu dunoņa no Āfrikas, NATO melnādaino karavīru iespēja apvainoties, netika slēpts fakts, ka tieši apzīmējuma nēģeris publiskā izmantošanā ir mūsu posts un nelaimju sakne.
Īsi sakot, lai nesabojātu Latvijas jaunatni, slikti neietekmētu nenobriedušu pieaugušo ļaužu prātus un lai nenovestu visu sabiedrību līdz pilnīgas degradācijas līmenim, simt piecdesmit gadu lietotais “nēģeris” (un “moris”) ir svītrojams no latviešu vārdnīcas, kancelējams un skaužams uz mūžīgiem laikiem.
Vai tiešām letiņi vēlas dzīvot pieputējušā un sasmakušā pažobelē, nevis iekļauties eiropeisko vērtību koordinātu sistēmā? Vai gribam, lai mūs uzlūko kā nelokāmi stīvus rasistus un slikti audzinātus ksenofobus? Izrādās, latviešiem vēl daudz jāstrādā pie redzesloka paplašināšanas – kā individuāli, tā sabiedrībai kopumā.
