VIDEO. 1920. gada 11. augustā tika parakstīts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums. Dr.hist. Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim 0
Šis Miera līgums ir leģimitātes stūrakmens Latvijas neatkarībai un teritoriālajai integritātei. Kā šis līgums tapa?
Šo līgumu Latvija un Padomju Krievija parakstīja Rīgā. Pēc šī līguma parakstīšanas Latviju atzina starptautiskā sabiedrība.
Miera līgumu mūsu valdībai nācās parakstīt ar valsti, ar ko Latvija nebija sākusi karu. Saskaņā ar šo miera līgumu nav skaidrs, kad karš ir sācies, bet ir pateikts, ka karš ir beidzies.
Toreizējam Latvijas Ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meirovicam bija ideja, ka visas reģiona valstis – Polija, Lietuva, Latvija, Igaunija un Somija, kam ir zināmas militāras problēmas ar Krieviju jau bijušas, šīs valstis varētu kopā uzstādīt miera līguma noteikumus un kopā šo miera līgumu parakstīt. Meirovics cerēja, ka līguma parakstīšana būtu vienkāršāka un Krievija piekāptos dažos jautājumos. Tas nesanāca dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ.
Tajā tālajā 1920. gada augustā Polija atradās aktīvā karadarbībā ar Padomju Krieviju, un krievu karaspēks Tuhačevska vadībā tuvojās Varšavai (vēl nebija noticis brīnums pie Vislas, kad poļi sakāva krievus. Tā bija vēstures spēle – lielkauja pie Vislas notika no 13. līdz 25. augustam, kad poļi sakāva Krievijas armiju un atguva zaudētās zemes. Šī kauja bija svarīga visai Eiropai, jo neļāva aiznest “sarkano sērgu” uz Rietumeiropu. Bet 11 augustā Krievijas delegācija varēja draudēt un neklausīties argumentos).
Bez tam Lietuvai ar Poliju bija savstarpējas rīvēšanās, kas beidzās tikai 1939. gadā ar Polijas bojāeju.
Igaunija pasteidzās pirmā parakstīt miera līgumu ar Krieviju jau 1919. gada 31. decembrī, ko Krievija izmantoja Baltijas valstu vienotības sadrumstalošanai. Latvija sāka miera sarunas tūlīt pēc pamiera noslēgšanas 1920. gada janvāra beigās (pamiers gan bija slepens). Latvijas armija ieņēma latviešu etnogrāfiskās robežas, cenšoties aizvirzīties pēc iespējas tālāk, lai pēc tam varētu kaulēties par teritorijām. Latvieši bija ieņēmuši zemes ap Drisu, ap Osvejas ezeru. Armijas štāba virspavēlnieka dotais uzdevums bija ieņemt pēc iespējas taisnāku līniju, ko būtu vieglāk noturēt. Latvieši ieņēma arī Pitalovu, kas bija mazāk latviska, toties nozīmīgs dzelzceļa mezgls.
Miera sarunas notika visu 1920. gada pavasari un vasaru, sākotnēji Maskavā, vēlāk Rīgā. Maskavā plosījās tīfs, valdīja bads, pārtika bija jāved no Latvijas. Latvijas delegācijai jūtami traucēja Maskavas latviešu komunisti, viņu provokācijas un manifestācijas. Komunistu līderis Pēteris Stučka laikrakstos rakstīja, “ka nekas tiem buržujiem nesanāks, nekādu līgumu viņi nedabūs”. Krievijas delegācijas vadītājs Ādolfs Joffe bija krietni pārāks diplomātijas mākslā par latviešu delegācijas vadītāju, spīdošu advokātu, bet ne politiķi Aurēliju Zēbergu. Pēc viņa delegācijas vadīšanu uzņēmās Jānis Vesmanis.
Latvijas valdība lūdza pārcelt sarunas uz Rīgu, un cik saprotams, Krievija šim priekšlikumam labprāt piekrita. Padomju Krievijas delegācija izmantoja savu atrašanos Rīgā aktīvā vietējo komunistu atbalstīšanā. Tika vesta iekšā literatūra, finanšu līdzekļi komunistu atbalstam. Sarunas bija smagas. Bija divi lielie bloki – teritoriālais un ekonomiskais. Patiesībā viss Latvijas rūpniecības potenciāls pirmā pasaules kara laikā bija izvests uz Krieviju, vajadzēja to kompensēt vai dabūt atpakaļ. Pēc līguma Krievija iedeva Latvijai 2 miljonus rubļu. Ļoti nozīmīgi bija dabūt atpakaļ Latvijai piederīgos dzelzceļa sastāvus un vagonus, jo dzelzceļš tolaik bija dzīvības artērija. Arī tas lāga neizdevās. Toties sanāca dabūt atpakaļ baznīcu zvanus.
Latvijas delegācija mēģināja panākt teritoriālās piekāpšanās no Padomju Krievijas puses. Krievija, pilnīgi negaidot piekrita neprasīt atpakaļ Pitalovu (vēlāk Jaunlatgale, pēc tam Abrene), bet kategoriski uzstāja uz Drisas reģiona atdošanu Krievijai. Drisas upes krasti bija latgaliešu apdzīvotas teritorijas, arī Sebeža bija latgaliska pilsēta. Attiecībā par Drisas upes apkārtni un Osvejas ezera apkārtni, sarunas ne pie kā nenoveda. Nolēma rīkot plebiscīdu, bet tas nenotika, jo nebija skaidra pilsonība, nevarēja noteikt – kas būtu tiesīgi plebiscīdā piedalīties. Tā nu Latvija sarunās šo teritoriju atdeva Krievijai. Latvijai tika daudz nelatviskākā Pitalova – svarīgs dzelzceļa mezgls.
Miera līgumu parakstīja Rīgā 1920. gada 11. augustā ar speciālu šim nolūkam pagatavotu zelta spalvu, kuru pēc tam nodeva kara muzejam, bet kura 1940. gadā pazuda. Miera līguma pirmais punkts noteica, ka Padomju Krievija uz mūžīgiem laikiem atzīst Latvijas integritāti bez jebkādām pretenzijām uz Latvijas zemi utt. Mūžīgie laiki ilga līdz 1939. gada 23. augustam, kad Staļins ar Hitleru vienojās, bet Molotovs ar Rībentropu parakstīja līgumu, kas sadalīja Eiropu, atdodot Latviju Padomju Savienībai.
Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma nozīmīgais rezultāts – pēc līguma parakstīšanas varēja sākt kārtot Latvijas starptautisko atzīšanu. Latvijas starptautiskās atzīšanas galvenais spēlētājs tomēr bija Latvijas armija, kura atbrīvoja Latviju no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, un Latvijas armijas varonīgā cīņa Latgalē deva priekšnoteikumus šī līguma parakstīšanai un vēlāk – starptautiskai Latvijas atzīšanai. Armijas darbība bija pietiekami nopietna un respektabla, lai Padomju Krievija būtu spiesta ņemt vērā Latvijas republiku.
Tātad 11. augustā līgums jau bija parakstīts. Tomēr, ja nebūtu noticis brīnums pie Vislas, ja Pilsudska komandētā poļu armija nebūtu sakāvusi Budjonova un Tuhačevska komandētos spēkus, ja Krievija būtu ieņēmusi Varšavu, tad Padomju Krievija noteikti itin ātri būtu atgriezusies Baltijā ar līgumu vai bez līguma. Iespējams, ka līgums no Padomju puses izskatījās tikai pēc papīrīša. Kā zināms, Krievijai līgumi pārlieku daudz nenozīmē, viņi tos allaž pārkāpj.
Šodien mēs varam pateikt “paldies” Latvijas valstsvīriem un pietiekoši spējīgiem diplomātiem, kas mācēja veikt šo procesu – parakstīt miera līgumu ar Krieviju.
