VIDEO. Ceļš, kas ved uz nākotni: Andris Bērziņš par Latviju, atbildību un Dziesmu svētku spēku
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Biedrības “Latvijas Ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš, savulaik Rīgas mērs un Ministru prezidents, Latvijas pensiju sistēmas radītājs
Man īstenībā Latvija nozīmē visu dzīvi.
Dzīve – tas ir ceļš. Un ar to ceļu es saprotu gan tos fiziskos ceļus, kurus mēs, Latvijas ceļu būves uzņēmumi, būvējam, gan arī tos ceļus, kurus, katrs cilvēks sev izvēlas, uzstādot kaut kādu mērķi, ko dzīvē sasniegt, ko izdarīt, ko panākt, kur nonākt. Ar citiem vārdiem, es gribētu teikt tā, ka mēs, ceļu būvētāji esam tie, kas nodrošina, lai vieglāk cilvēkam pa to sevis izvēlēto ceļu aiziet. Lai to ceļu ir vairāk un lai viņi ir labāki. Es to tā vispārināti teiktu, katrs jau dzīvē sev izvēlas kurp iet, ko darīt, kā darīt. Un pēc tam attiecīgi rīkojas.
Vai es Latviju saskatu kā ceļu, kas ir no pagātnes uz nākotni? Jā – arī tajā skaitā. Mēs jau nevaram atteikties no tā, kas mums ir bijis, un tas, kas mums ir bijis, ir prasmīgi jānovērtē un tad jāiet tālāk. Atkarībā no tā, kur jāiet.
Tas tā kā dzelzceļi. Krievijas impērija uzbūvēja dzelzceļu, kas bija vajadzīgs Krievijas impērijai. Un tad nāca Latvijas neatkarības laiks. Latvija mēģināja dzelzceļu izmantot. Mēs to esam en-tos gadus mēģinājuši izmantot un esam sev stāstījuši, ka tas ir liels pienesums mūsu ekonomikai un ka tas mums ir jāsaglabā un jāattīsta. Bet tagad izskatās, ka tas nav liels pienesums Latvijas ekonomikai un ka tur vairs nav īpaši ko saglabāt, jo tie, kas mēģināja ar mums strādāt, šobrīd ar mums negrib strādāt. Un mēs vienkārši esam ar lielu akmeni kaklā. Tas akmens ir kādi simts miljoni, ko mēs katru gadu tā vai citādāk dotējam dzelzceļā.
Bet dzelzceļš arī ir ceļš. Jā, dzelzceļš arī. Bet atgriezīsimies pie ceļiem, kurus būvē Latvijas autoceļu būvētāji. Ceļi kļuvuši labi. Dažas vietas ir kļuvušas izcilas. Jautājums ir attieksmē pret šiem ceļiem, tāda lieta kā Autoceļu likums mums kopš tā pieņemšanas kaut kad deviņdesmit sestajā gadā ir kādas sešpadsmit reizes grozīts un mainīts. Dažādi mēģināts piespēlēt naudas daudzumam, kāds ekonomikā tajā laikā ir pieejams. Igaunija, man liekas, tikai divas reizes pa šiem gadiem savu likumu ir mainījusi. Viņi ir uzskatījuši, ka ceļi un tilti ir pamatinfrastruktūra, kura ir vajadzīga visiem – gan sociālistiem, gan komunistiem, gan liberāļiem, gan konservatīvajiem. Un tāpēc par to vispār nav jārunā. Tā ir tāda lieta, kas stāv, kas pastāv a’priori pati par sevi. Un viņi to nav mainījuši. Mēs esam mainījuši, un tā ir mūsu lielākā problēma. Nozare šodien ir ļoti attīstījusies, tā ir konkurētspējīga, tā ir moderna, bet tā ir ierobežota savās iespējās. Mēs, piemēram, piemēram, tikai kādas nepilnas divas trešdaļas no savas jaudas izmantojam, no tā – ko mēs varētu izdarīt. Un mēs tik maz varam izdarīt tāpēc, ka mums nav pat vidējā termiņā skaidrības, kas notiks uz priekšu. Mums ir tā – viena valdība atnāk, pieņem vienu stratēģiju, nu un tad noliek to plauktā. Atnāk nākamā valdība, raksta atkal jaunu stratēģiju. Tad tā atkal tiek nolikta. Tu nekad nezini, kura stratēģija īsti ir spēkā un pie kuras stratēģijas kāds pieturēsies. Nav skaidrības arī tiem, kas sastāda budžetu. Nu pa saviem gadiem biedrībā “Latvijas ceļu būvētājs” esam konstatējuši, ka neviena no stratēģijām netiek skatīta, kad tiek stādīts budžets. Budžets tiek sastādīts un sadalīts.
Andris Bērziņš bija tēvs, vadītājs vai virsuzraugs tai cilvēku grupai, kas radīja Latvijas pensiju reformu. Un šī pensiju reforma strādā, un pašlaik tiek atzīta par vienu no septiņām pasaulē visefektīvākajām pensiju sistēmām. Tas tika darīts pirms trīsdesmit gadiem, deviņdesmit piektajā gadā un tam ir paliekoša vērtība.
Tas bija viens no sarežģītākajiem brīžiem manā dzīvē. Nu, biju tāds četrdesmitgadīgs puišelis tajā laikā, kopā ar līdzīgiem puišeļiem – Pēteri Apini, Vladimiru Makarovu, un tikām iemesti iekšā tajā virpulī. Un tas virpulis saucās tā – Krievija naudu vairs nedod. Naudas nav. Uzņēmumi nekādus nodokļus netaisās maksāt un nemaksā. Pensionāru piketi ir visos Latvijas novados. Bet tavs uzdevums tagad – izdari tā, lai viss nostājas savās vietās un lai viss strādā. Nu, tas bija mēģinājums kaut kā tikt ar to lietu galā.
Kā pensijas sistēma strādās priekš nākotnes cilvēkiem? Tiem, kas aizies pensijā. Bija skaidrs, ka pensiju reforma mums ir priekšā. Parādīt cilvēkiem: vairāk mācieties, mēģiniet izdarīt. Mēģiniet kļūt gudrāki. Mēģiniet strādāt labākos darbos. Mēģiniet savas ģimenes labāk nodrošināt. Un, pie viena, neaizmirstiet, ka jums jāsamaksā sociālās apdrošināšanas maksājumi, jo tie ir tie, kas nodrošinās jūsu dzīvi pēc tam.
Ja man tā godīgi jāsaka, tad otrais un trešais līmenis varēja strādāt labāk.
Būtība jau bija kāda – kā panākt, lai tirgus kaut cik kapitalizējas, lai visa nauda netiek apēsta uzreiz, bet lai kāda nauda uzkrājas valsts kapitālā vai cilvēku kapitālos, bet tur varēja būt labāki rezultāti. Bet kopumā – valsts diezgan bieži ir aizņēmusies no Sociālās apdrošināšanas fonda naudu un maksājusi atpakaļ ar visiem procentiem, tāpat kā – ja būtu aizņēmusies bankā. Bet Sociālās apdrošināšanas fonds pagaidām pa trīsdesmit gadiem no valsts ne reizi nav aizņēmies, un bankās arī nav aizņēmies. Tas visu laiku ir bijis pašpietiekams. Un vēl nekad nav bijis tā, ka būtu kavējušās pensijas. Gods kam gods, jāsaka paldies visiem tiem cilvēkiem, kas aģentūrā strādā.
Andris Bērziņš ir vienīgais no valstsvīriem, kas nekad nav izlaidis Dziesmu svētkus, un nevis no skatītāju, bet no dziedātāja perspektīvas.
Laikam četrpadsmit Dziesmu svētkos savā mūžā jau esmu piedalījies. Es pašlaik dziedu Jūrmalā, jaukajā korī “Vaivari”, un arī ar šo kori esmu divos Dziesmu svētkos jau piedalījies. Nu ceru, ka piedalīšos arī nākamajos. Tas ir tāds hobijs, jau ierasta lieta. Tad, kad es salieku te uz krūtežas Dziesmu svētku nozīmes, man tā kā Brežņevam krūtis izskatās, pilnas ar tiem Dziesmu svētku bļendukiem. Žēl tikai, ka pēdējo Dziesmu svētku organizatori pēdējos gadus nepievērš tādu uzmanību tām Dziesmu svētku dalībnieku nozīmēm, kas īstenībā man kā koristam ir ļoti nozīmīgas. Tas ir gandrīz kā ordenis pēc svētkiem. Ja tās kādreiz bija taisītas pēc slavenu Latvijas mākslinieku skices, tur bija tāda sajūta, tu paņem to nozīmīti rokā, viņa ir uztaisīta no metāla, un ar kaut kādām aplikācijām, un ka tas ir kaut kāds tā kā mākslas darbs, kā vērtība; tagad iet vienkāršāko pretestības ceļu. Tādus kaut kādus plastmasas bļendukus pa lēto nopērk, kaut kur Ķīnā taisītus. Man nav nekādu iebildumu pret Ķīnu, bet tas vairs nav tas, un tāda piespraude arī nav tik sevišķi forša – kā piespraust klāt Madernieka radīto.
Protams, padomju laikā bija jau arī tādas, kuras tur pļekerēja no alumīnija, un tur ar aukstajām emaljām pa virsu. Bet nu skice vismaz apakšā bija tāda, kas rosina domāt.
Vēlējums savai tautai, zemei un valstij. Izvēlieties katrs sev mērķi un sasniedziet to! Un ejiet uz mērķi visu laiku. Nenovērsieties! Nenogriezieties! Nav tādu grūtību, kas liktu mums novērsties no tā, ko mēs paši gribam sasniegt.
