VIDEO. Kaža: “Latvija kā radošuma inkubators: brīvība, kas ļauj notikt brīnumiem”
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Režisors Matīss Kaža, ar “Oskaru” apbalvotās filmas “Straume” producents
Man personīgi Latvija ir ikdienas Latvija. Tā ir mana ģimene, mani draugi, tie ir mani kolēģi, tie ir cilvēki, ar kuriem es vienā vidē varu radīt mākslu, kuru mākslai es varu palīdzēt tapt. Bet reizē es Latviju redzu arī kā ideāla izmēra valsti, lai taptu kaut kas ļoti novatorisks, it īpaši, ja mēs runājam par mākslu.
Lielākās valstīs uzreiz ir komerciālās sistēmas, ir runa par kaut kādu pakļaušanos ļoti konkrētām iestrādēm, formulām, iepriekšējai paredzamībai, aprēķinam. Tad šeit mēs varam būt gana eksperimentāli; un dažkārt, protams, tie rezultāti ir tādi margināli, kas varbūt uzrunā tikai ļoti nelielu daļu sabiedrības. Bet šo te visu eksperimentu un šī te radošā procesa rezultātā tad ik pa laikam var gadīties tādi brīnumi kā “Straume”, kas pārsteidz ne tikai Eiropu, bet visu pasauli. Ne tikai animācijas industrija, bet kino industrija bija pārsteigta, ka kaut kas tāds ir iespējams. Un es domāju, ka tas ir tas, kāpēc mēs varam būt tāds, tāds brīnišķīgs radošais inkubators – šeit ir tā brīvība. Šeit ir iespējas cilvēkiem domāt ārpus rāmjiem; tādās hierarhiskākās sistēmās, kur ir vairāk naudas, iespējams, tur parādās vairāk kontroles, vairāk nosacījumu. Un, un tas ir tas, kas mums šeit mākslā ir mūsu privilēģija, ka mēs varam valsts teātros taisīt ļoti ambiciozus mākslinieciski radikālus darbus un mums ir valsts finansējums, kas to atbalsta. Piemēram, Amerikā tā visa nav. Tur viss ir privātais kapitāls, kurš apgrozās un līdz ar to tur ir arī zināmas ekspektācijas. Tātad, tai mākslai obligāti un vienmēr ir finansiāli mērķi. Mums, protams, ir maza valsts, maza kultūra. Un mums ir šī kultūra jāsaglabā arī ar nodokļu maksātāju naudas palīdzību.
Mēs visi esam tādi trakie katrs savā veidā un ne vienmēr mums gribas, atbalstīt vairākuma viedokli. Mums dažkārt ir ļoti īpatnēji risinājumi problēmām. Piemēram, “Straumes” gadījumā, tas kā mēs veidojām filmu, absolūti neatbilst tam, kā industrijas standartā būtu jātaisa animācijas filma. Es domāju, ka mūsu gadījumā tā pieeja bija tāda, ka mēs savācam starpdisciplināru komandu, kas nāk no dažādām jomām, kas ir varbūt attālināti saistītas ar animāciju vai animācijas veidošanu. Un tad mēs visi kopā mācījāmies, ko tas nozīmē – taisīt animācijas filmu no dažādiem aspektiem. Ko nozīmē taisīt ūdeni un ar ūdens fiziku strādāt? Ko nozīmē producēt animācijas filmu man kā producentam, kurš bija iepriekš taisījis aktierkino un dokumentāro kino, bet ne animācijas filmas? Un tas bija reizē tas lielais izaicinājums un reizē arī ļāva uz animācijas kino paskatīties no daudzām dažādām negaidītām perspektīvām. Tā bija tā mūsu atslēga. Bet skaidrs, ka tādā komandas veidošanā īstenībā ir ļoti svarīga komunikācija un intuīcija. Vai šis cilvēks tajā mūsu mazajā ģimenē iederēsies? Jo mums tas princips ir, ka mums ir ļoti neliela komanda, kur visi visus pazīst, nevis kaut kādi milzīgi cehi ar simtiem darbinieku, kur katrs izpilda tikai mehānisku funkciju. Līdz ar to, kāda būs komunikācija? Vai mēs runājam vienā profesionālā un radošā valodā?
“Straumē” ir vēl viena cita paļaušanās iesaistīta, un tā ir paļaušanās uz skatītāju, kurš grib iesaistīties un grib domāt līdzi un grib atrast visu. Jo šī filma jau nav tāda, kur ar karoti mutē tev iebaro visu. Tev ir kā skatītājam jāaktivizē sava iztēle, sava fantāzija un jākļūst par stāsta pasaules līdzradītāju, kaut kādā ziņā – savā iztēlē, jo mēs īsti neko nepasakām priekšā. Tur ir daudz jautājumu, kas tiek uzdoti. Kāpēc nav cilvēku tajā pasaulē, kas notiek tur ar to putnu, kur tas uzlido beigās? Un tad attiecīgi skatītājs ar savu fantāziju un savu līdziesaisti arī meklē atbildes uz šiem jautājumiem. Bet, protams, mēs šajā filmas vidē, šajā mītiskajā pasaulē, ko tā uzbur, esam atraduši un ievietojuši arī daudz tādus pavedienus, kas piepalīdz šajā fantāzijas ceļā. Un tas, man liekas, ir tas būtiskais; un tāpēc šo filmu tik pozitīvi uztver visā pasaulē, ka tā uzticas skatītājam kā gudram un ar fantāziju apveltītam cilvēkam, nevis tādam, kuram viss ir jāpasaka priekšā.
Kur mēs esam šobrīd ar latviešu teātri?
Nu, mēs šobrīd Latvijas teātrī esam tādā diezgan sarežģītā situācijā, jo nākamgad valsts teātriem tiks būtiski samazināts finansējums. Līdz ar to es paredzu, ka mēs iesim tādu vairāk komerciālu un drošu darbu virzienā, iespējams, valsts teātru sektorā nākamgad un turpmākajos gados. Bet tas labais un tas interesantais ir tas, ka nāk iekšā jauna paaudze, kura domā par teātri citādāk. Nu es, piemēram, par teātri domāju ārkārtīgi kinematogrāfiski. Man nepatīk tās garās ainas, kur ilgi kaut ko. Man patīk tā tak, tak, tak, tak, tak ar kino montāžas principu domāt teātrī, ka ir īsas, dinamiskas ainas un ātri tas virzās uz priekšu, un tevi ievelk iekšā notikumu pārblīvējums. Citiem režisoriem atkal kaut kādas citādākas formas meklējumi. Bet es domāju, nāk iekšā ļoti jauna, forša, spēcīga paaudze, un ne tikai režijā, bet arī aktieri, brīnišķīgi jaunie aktieri; es domāju, ka tas ir tas, kam ir vērts pievērst uzmanību. Šobrīd, tikko viens lielisks aktieru kurss pabeidzis studijas ,un drīz būs vēl veseli divi ļoti interesanti kursi, viens no kuriem būs fiziskā un objektu teātra kurss, un tas būs pavisam kaut kas interesants. Līdz ar to tas teātris ir ļoti mainīgs, un teātris ir tā māksla, kura var atļauties būt mainīga un ļoti cieši sekot līdzi laikam, atšķirībā no kino, tur, piemēram, tāda filma “Straume” – tie ir pieci gadi. Tev ir jādomā par skatītāju piecus gadus uz priekšu, bet teātrī mēģinājuma process ir divi mēneši, tu domā par izrādi varbūt gadu, pusgadu, bet tu vari ļoti ātri reaģēt uz laikmetu. Tu vari reaģēt uz kaut kādu notikumu, uz kaut ko, kas šobrīd ir sabiedrības asinsritē. Un tas ir tas brīnišķīgākais, kad sanāk tāds darbs, kurš, pa taisno ir sakabē ar sabiedrības asinsriti, ar to, kas mums šobrīd, kas mūs dzenā, kas mūs satrauc, kas mūs tirda. Un tad tāds teātris man patīk vislabāk, un es domāju, ka Latvijā tāds teātris arī mēdz būt.
Tas, uz ko es ļoti ceru latviešu teātrī ir, ka mums būs spēcīga jaunā dramaturģija. Es domāju, ka tas varbūt nedaudz šobrīd pietrūkst – mums latviešu oriģināldramaturģijā nav tādu kaut kādu jaunu izteiktu virzienu, jaunu tradīciju, nav, kas rada jaunu tradīciju. Tas būtu tas, ko es sagaidītu, ka mums būs jaunas spēcīgas idejas mūsu latviešu oriģināldramaturģijā. To es tā kā novēlētu Latvijas teātra nākotnei. Un ne vienmēr par dramaturģiju domātu tekstuāli. Tad tas varētu būt arī domāšana par kustību dramaturģiju, par vizuālo dramaturģiju. Mums ir brīnišķīgi scenogrāfi un brīnišķīgi vizuālie domātāji teātrī, un es ceru arī uz viņu iesaisti Latvijas teātra nākotnē un attīstībā. Tā, ka tas ir mans novēlējums – to es sagaidītu.
Vēlējums Latvijas valstij, tautai un zemei. Daudz gudru un kaislīgu cilvēku, jo ir vajadzīgs arī dullums un mērķtiecība – par spīti visam. Lai sasniegtu rezultātu. Es domāju, ka tas ir vajadzīgs mums, cilvēkiem, un daudziem no cilvēkiem jau tas ir, un es ceru, ka daudzi arī atradīs šo te kaislību, jo tās dēļ ir vērts dzīvot un vērts dzīvot šeit.
