VIDEO. “Latvija — tā ir tā vieta, kur es jutīšos kā mājās!” Jānis Hermanis par izaugsmi, uzticēšanos un ambīcijas
0
Ko Tev nozīmē Latvija? LDDK finanšu un nodokļu eksperts, statistiķis Jānis Hermanis
Man Latvija, pirmkārt, tā ir mana dzimtene, kur es esmu dzimis un dzimuši mani vecāki un arī vecvecāki. Un viss laikam tas, ko es apzinos. Aizbraucot uz jebkuru citu valsti, kurā ir siltāk, labāk un augstāks dzīves līmenis, atceros, ka Latvija – tā ir tā vieta, kur es jutīšos kā mājās, kur būs draugi, paziņas un kur es arī, vēlētos dzīvot līdz mūža nogalei.
Latvija, protams, ir valsts ar vairāk nekā simtgadīgu vēsturi. Visur es neesmu bijis klāt. Mani vecvecāki, it īpaši vecaistēvs, daudz stāstījis par tā laika Latviju, kāda tā bija pašos sākumos. Caur dažādiem nostāstiem es to esmu sapratis, ka pašā sākumā ir bijušas daudz grūtības. Kari bijuši, dažādas bīstamas situācijas bijušas. Par laimi, manā radu lokā nav neviens gājis bojā vai izsūtīts, bet es ļoti labi saprotu, ka ir bijuši tik tiešām ļoti trauksmaini periodi. Mana mamma ir dzimusi četrdesmit pirmā gada 14. jūnijā, tas ir izsūtīšanas datums. Tas arī bija ļoti trauksmains brīdis.
Mani tas skāris mazāk. Es esmu piedzīvojis tikai PSRS sabrukumu, kad bija barikāžu laiks, deviņdesmit pirmais gads – sākumā janvāris, tad vēl augusta pučs. Tie arī bija visi tie pārdzīvojumi. Bet nu tagad jau dzīve ir daudz mierīgāka, nosacīti mierīgāka. Jā, nu tagad atkal ir ārēju izaicinājumu daudz, un tas ir ļoti svarīgi, ka mēs tomēr saglabājam šo te drošību.
Latvija man kā datu pētniekam no ekonomikas viedokļa, ir interesanta, es esmu daudz skatījies un salīdzinājis. Latvijas pārticības līmenis ir kārtīgi audzis pēdējos gados, arī, teiksim – kopš neatkarības atgūšanas. Ir ļoti būtiski uzsvērt to, uz ko nelabvēļi norāda, ka mēs jau esam tur, Eiropas pakaļgalā, un ka Latvija ir atpalikusī valsts; būtu ļoti būtiski uzsvērt, ka mūsu sākumpunkts bija Padomju Savienībā. Tieši Padomju Savienībā būdami, mūsu izaugsme ir bijusi lēnāka nekā citur, līdz ar to tajā piecdesmit gadu periodā veidojās šī te atpalicība, un tagad mēs tikai piedzenam klāt.
Pēdējos trīsdesmit gados mēs esam auguši – ja mēs agrāk bijām trīsdesmit pieci procenti pret Eiropas vidējo līmeni, tad tagad jau mēs esam septiņdesmit procentu no vidējā līmeņa. Vēl ir kur iet, bet progress ir acīmredzams. Tas, kas varbūt nedaudz apbēdina – ka skatoties uz kaimiņvalstīm, uz Lietuvu un Igauniju, kas ģeogrāfiski ir faktiski līdzīgas, līdzīgas pēc lieluma, tā pati ģeogrāfija, tāds pats ģeogrāfiskais izvietojums, tāda pati vēsture, vēsturiskie apstākļi, faktiski mēs identiskās pozīcijās esam bijuši, un viņiem izaugt ir izdevies mazliet labāk. Te, protams, var arī vainot valdības. Kaut kādā ziņā droši vien arī mūsu mentalitāte varētu būt bijis kavēklis, jo man šķiet, ka igauņi, lietuvieši vairāk spēj saliedēties, vienoties mērķiem, labāk sadarboties. Tā ir tā lieta, kas mums pietrūkst.
Nedaudz apbēdina tas, ka mūsu dzimstība ir krietni mazāka, kārtīgi kritusies un tas raisa arī zināmas bažas par drošības situāciju nākotnē. Jo, kā mēs redzam, Eiropas valstis, kurās arī savu cilvēku ir maz, mēs redzam, ka šajās valstīs dažās vietās cilvēki jūtas nedroši iziet ar nacionālo karogu vai svinēt kristiešu svētkus. Ļoti gribētos novēlēt, lai Latvijā būtu droša situācija gan ārēji, gan iekšēji. Lai Latvija būtu pārtikusi valsts, kurā cilvēki justos droši. Lai cilvēki viens otram uzticētos, lai uzturētu šo kultūru un valodu, kultūras vērtības.
Un tik un tā no ekonomista skatupunkta, uz tādiem uzskatāmiem piemēriem raugoties kā mūsu ārējais parāds vai eksporta jomas kritums; vai rūpnieciskas vai ražošanas jomas ir salīdzinoši nelielā proporcijā no mūsu ekonomikas.
Ārējais parāds. Šobrīd mēs esam samērojamā līmenī, bet, protams, katra krīze, kas ir bijusi, un katri kaut kādi satricinājumi, kas nāks klāt, samazina manevru iespējas. Ja, piemēram, pirms dižķibeles mums ārvalstu parāds bija piecpadsmit procenti no IKP, tad viņš palēcās pie trīsdesmit, četrdesmit. Tad kovidpandēmijas laikā atkal palēcās. Tagad mums papildus nāk aizsardzības izdevumi, un ir ļoti svarīgi tos finansēt. Un šeit atkal būs vēl viens solis parāda kāpumam. Un kaut kur tālāk jau ir arī tāda kritiskā robeža, ka tālāk nu gan nevar atļauties aizņemties. Līdz ar to mums no valstiskas atbildības viedokļa ir jāpārskata civilie izdevumi. Es teiktu, ka šajā jomā nav pietiekami darīts, jo kaut vai tie paši minētie igauņi un lietuvieši – viņiem fiskālā disciplīna ir bijusi labāka, viņi mazāk tērējuši budžetā izdevumos. Un mēs esam mazliet palaidušies.
Arī eksporta rādītājos, kā jau es minēju, mēs varētu strādāt labāk. Ja preču eksports mums ir samērā līdzīgs procentos pret IKP ar igauņiem un lietuviešiem, tad pakalpojumu eksportā lietuvieši ir kārtīgi izrāvušies. Igauņiem arī bijis kāpums pakalpojumu eksportā, un tur mēs varētu darīt vairāk un labāk. Mums ļoti svarīgi būtu attīstīt digitalizāciju. Šis te digitalizācijas līmenis, visas tās jaunās tehnoloģijas, kas paver diezgan daudzas iespējas, ja tās prasmīgi izmanto. Tas gan samazina dažādas izmaksas, gan rada kaut kādus attālinātos modeļus, dažādas citas lietas, kas, piemēram, ļauj arī mērķtiecīgāk veidot produktus, uzrunāt klientus, kas palielina un rada ekonomisku efektu. To mēs varam darīt labāk un mācīties no saviem kaimiņiem.
Par investīciju situāciju Latvijā, kad tomēr ārējo investīciju mums ir salīdzinoši maz.
Ārējās investīcijās igauņi ir tāds čempions Baltijas valstīs. Ja rēķina pret iedzīvotāju skaitu, tad mēs ar lietuviešiem esam zemāk. Mēs ar lietuviešiem esam apmēram vienādā līmenī, ja rēķina pret iedzīvotāju skaitu. Jā, tur, protams, mēs arī vēl varētu darboties labāk.
Liels izaicinājums ir ārējās drošības situācija, jo šajos laikos daļa potenciālo investoru uzskata, ka mums ir nemierīgs reģions. To arī redz no dažādiem citiem rādītājiem, kaut vai, piemēram, tūrisma rādītāji krīt; to ļoti labi redz, ka kaut kāda daļa Rietumeiropas potenciālo viesu atturas braukt šurp kā agrāk. Šis te drošības aspekts ir ļoti svarīgs ne tikai mums, bet arī ārējiem sadarbības partneriem.
Tad ražošana un augstās tehnoloģijas. Mums dažkārt liekas, ja vienkārši koku nocērtam un nomizojam, tad tas ir mūsu lielais pienesums. Kāpēc mums nav lielāks pienesums
ražošanā? Jāsaka, ka šeit arī varbūt nav tik dramatiski, ka viss ir pilnīgi slikti. Protams, ir uzņēmumi, kas ļoti attīsta tehnoloģijas. Tie ir tādi nozaru flagmaņi. Bet es piekrītu tam, ka ir arī mazāki, vidēja izmēra uzņēmumi, kas varbūt ir pieticīgi. Viņi ražo vienveidīgu produkciju ar novecojušām tehnoloģijām un ar to samierinās. Tas ir tas, kas būtu vēlams, ka uzņēmumiem būtu vairāk ambīciju attīstīties, skatīties uz jauniem produktiem, uz jaunām tehnoloģiskajām iespējām, meklēt jaunus klientus.
Daļa no mums tiek uzskatīta par neglābjamiem pesimistiem, jo mēs līknēs redzam tikai lejupejošas tendences.
Pašlaik ekonomikā mēs redzam lejupajošās tendences. Šobrīd tas ir diezgan saprotams, tādēļ, ka ir Krievijas iebrukums Ukrainā, un tas ir radījis lielu šoku ne tikai mūsu reģionā, bet arī uz citām pasaules ekonomikām, izraisot izejvielu cenu kāpumu, nobremzējot ekonomisko aktivitāti. Par laimi, liela daļa ekonomiku, tai skaitā arī mēs, esam adaptējušies. Protams, cenu līmenis vairs nav tāds kā kādreiz, bet ekonomiskajā izaugsmē pamazām pulss jau parādās. Mēs redzam to, ka mūsu ārējos tirgos pulss parādās. Ekonomiskā izaugsme iet pa vienu, viens komats pieciem procentiem uz augšu, un tas arī parauj mūs līdzi, un izaugsme ir arī Latvijai. Eiropas Savienība kā ārējie tirgi mums ir ļoti svarīgas partnervalstis, un mēs esam ļoti atkarīgi no ārējiem norisēm, un, ja tur lietas uzlabojas, tad arī tas mūs parauj līdzi pozitīvā ziņā.
Kā jau minēju, mums trūkst savstarpējas sadarbības, uzticēšanās. Es novēlētu cilvēkiem, lai vairāk būtu šī te savstarpējā uzticēšanas, lai būtu spēja sadarboties, un es novēlu dzīvot nākotnē tādā drošā, pārtikušā valstī, kuru pārvalda valsts vīri, valsts sievas ar tādu vīziju par nākotni, ka spēj aizraut citus un saliedēt. Tas ir tas, ko es novēlētu Latvijai.
