VIDEO. “Mēs esam nācija, kas nekad nestāv uz vietas!” teic Rīgas maratona un Pasaules ielu skriešanas čempionāta organizators, vīnzinis Aigars Nords
1
Kas Tev ir Latvija? Rīgas maratona un Pasaules ielu skriešanas čempionāta organizators, vīnzinis Aigars Nords
Latvija vienmēr man ir nozīmējusi un nozīmē nāciju, kas kustās. Un varbūt ne tik izteikti, varbūt ne tikai fiziskā nozīmē, jo skaidrs, ka tas ir tas, ko mēs darām. Mēs esam pēdējos divdesmit gadus centušies Latviju iekustināt, aizkustināt, izkustināt un tamlīdzīgi. Bet daudz plašākā nozīmē. No vienas puses, protams, es vienmēr esmu vēlējies, lai mēs visi kustamies veselībai. Neskatoties uz to biedējošo statistiku, it kā mēs esot nācija, kas vismazāk kustotie Eiropā. Es domāju, ka ar jauno paaudzi viss būs kārtībā – tāpēc, ka mēs redzam, ka jau vairāk nekā četrdesmit tūkstoši tautiešu pagājušajā gadā pie mums Rimi Rīgas maratonā savu distanci skrēja. Tas man liek domāt, ka nākotnē ar mums viss būs kārtībā.
Otra lieta, ka es uzskatu, ka Latvija ir nācija, kas kustās arī tādā pārnestā nozīmē. Kustās – tas nozīmē šiverējas, domā par lieliem, ambicioziem projektiem. Viņi skatās krietni tālāk nekā tikai līdz Latvijas robežām. Kaut kur skatās, kā mēs varam iznest savus projektus, kā mēs varam eksportēt Latviju, kā mēs varam eksportēt Rīgu. Un tāpēc es domāju, ka mēs esam nācija, kas kustās tādā filozofiskā, pārnestā un garīgā nozīmē, kas nekad nestāv uz vietas. Kas meklē kaut ko jaunu, interesantu un skatās mazliet tālāk par pažobeli.
No vienas puses, mēs esam fiziski jaudīgi, mēs šiverējamies un kustamies, bet no otras puses, mēs pilnīgi noteikti netaisāmies apstāties. Mēs esam tā knapi ieskrējušies. Maratonistiem ir tas stāsts par maratonista sienu. Maratonista siena parasti iestājas ap trīsdesmit astoto kilometru. Kādam ap trīsdesmit ceturto, bet kaut kad tā tur iestājās. Mēs esam tā nācija, kura diezgan ilgu laiku ir bijusi siena. Nu tāpēc, ka mums ir visu laiku bijušas kaut kādas lietas, kas ir jāpārvar, vai tā bijusi neatkarības iegūšana, vai kas cits. Tagad mēs dzīvojam principā gandrīz konflikta zonā. Tā kā mans novēlējums būtu, ka mēs ar savu kustību iedvesmojam viens otru un mēs nekad tādu īstu maratonista sienu nepiedzīvojām. Tas arī viss.
Kaut kādā ziņā mums likās, ka tikai ar Rīgas maratonu nepietiek. Skaidrs, ka mēs esam ambiciozi un mēs vienmēr esam uzskatījuši, un esam bijuši starp Eiropas labākajiem skriešanas notikumiem, bet likās, ka mums ir vajadzīgs vēl kaut kāds – tāds liels notikums, kas Rīgu pa visām reizēm tiešām uzliktu uz pasaules skriešanas kartes. Un nāca šī iespēja rīkot pirmo Pasaules čempionātu skriešanā ielās. Dīvainā kārtā, laikam tāpēc, ka mums acis dega daudz vairāk nekā daudzām lielām pasaules megapolēm un lielpilsētām. Mēs izgriezām pogas virknei pasaules lielpilsētu un pirmoreiz dabūjām tiesības rīkot to. Tātad divi tūkstoši divdesmit trešajā gadā Rīgā norisinājās pirmais Pasaules čempionāts skriešanā. Piedalījās vairāk nekā simts valstis. Trīs Pasaules rekordi, no kuriem divi joprojām nav krituši. Un par Pasaules čempionāta trasēm man ir liels prieks. Praktiski liela daļa ārvalstnieku un ne tikai ārvalstnieki, vietējie, kas mums ir skrējēji, te joprojām var izskriet mantotā Pasaules čempionāta trasi Rīgas centrā un salīdzināt, kāds ir tavs rezultāts, labi zinot, ka tas ir daudz sliktāks nekā pasaules rekordistam. Bet vienalga, tev ir uz ko tiekties. Tu zini – jā, mēs šeit, pieņemsim, jūdzes trasi skrējām no Mākslas muzeja līdz Brīvības piemineklim. Cik ātri to izskrēja pasaules rekordists un cik ātri to varu izskriet es vai mana oma, vai mana dzīvesbiedre, vai mani bērni vai tamlīdzīgi. Tas ir kaut kas unikāls. Tāpēc man liekas, ka šis notikums noteikti palīdzēja Rīgu un Latviju uzlikt uz pasaules kartes. Un to mēs arī jūtam šajos gados, mēs jūtam daudz lielāku ārvalstnieku interesi par Rīgu. Tas, kāda interese pašreiz ir par mūsu maratona un pusmaratona lielajām distancēm, interese braukt uz šejieni, skriet. Tas vēlreiz ir apliecinājums, ka Pasaules čempionāts toreiz bija pati labākā ideja, ko mēs varējām izdarīt. Un, protams, ka tā vēl vairāk iedvesmo mūsu skrējējus, vēl vairāk pavelk viņus līdzi, vēl vairāk arī viņus aplipina ar to skriešanas mīlestību. Un tas ir tāda aizgājusi forša sniega bumba, kas veļas tikai tālāk.
Mēs esam vienmēr domājuši, kā maratonu izplest visa gada garumā, ka tas nav tikai vienas nedēļas nogales notikums. Un tādēļ ir svarīgi, ka mēs dodam impulsus ar dažādiem starpskrējieniem un ne tikai pie mums, kur mēs taisām skriešanas skolas, skriešanas treniņus. Bet mēs arī baigi priecājamies par visu to nozari, kas ir izaugusi apkārt Rimi Rīgas maratonam, tai skaitā “Stirnu buks”, kas mums ir ļoti labi draugi, kas skrien takās, vai orientieristi. Jā, ir svarīgi, ka tādam vienam enkurnotikumam papildus ir iespēja apaugt ar tādām foršām, dabiskām, draudzīgām piepēm, kur principā skrējēji var realizēt savi; ja tev iepatīkas, ja tu dabū āķi lūpā maijā, tad ir slūžas vaļā, visu vasaru tu ņem un skrien jebkur citur. Jā, tā kā es domāju, ka mēs nevaram iztikt bez visiem pārējiem skriešanas notikumiem, un tāpat kā tie nevar iztikt bez mums. Roka roku mazgājam un ieņemam tādu labu nišu nācijas uzturēšanā formā.
