VIDEO. Pēteris Apinis un Juris Ciganovs – pirms 80 gadiem formāli beidzās 2. Pasaules karš un radās krievu tradīcija svinēt 9. maiju
0
9. maijā Krievija un viņai draudzīgas valstis ar parādi, šņabi un uguņošanu svinēs Uzvaras dienu. Pētera Apiņa saruna par šīs svinēšanas attīstību ar Latvijas Kara muzeja direktora vietnieku, vēstures zinātņu doktoru JURI CIGANOVU.
Visā Eiropā Uzvaras svētkus svin 8. maijā, bet aiz Latvijas Austrumu robežas – tas ir 9. maijs. Tas ir viens un tas pats notikums, kas aiz mūsu Austrumu robežas tiek interpretēts savādāk nekā visā pārējā pasaulē. 1945. gada pavasarī visiem Eiropā bija skaidrs, ka Vācija šo karu ir zaudējusi. Varbūt tas ilgi nebija skaidrs pašam Vācijas vadonim Ādolfam Hitleram, kurš cerēja uz kaut kādu brīnumu. Brīnums neatnāca, un 1945. gada 30. aprīlī Hitlers savā bunkurā padarīja sev galu, pie reizes taisaulē paņemot līdz dažus cilvēkus un suņus. Nākamajā dienā – 1. maijā Vācijas armijas ģenerālis Krebs personīgi nogādāja 8. Padomju triecienarmijas štābā vēstījumu, ka Vācija piedāvā pamieru. Padomju diktators Josifs Visiarionovičs Staļins pateica – nekāda pamiera nebūs, un nākamajā dienā Padomju puse sāka ģenerālo uzbrukumu.
Berlīnes ieņemšanai bija vairāk simboliska nozīme. Tiesa, Padomju armija šajā ofensīvā zaudēja apmēram 1 miljonu cilvēku. Bet tas piederējās pie Padomju lietas – Staļinam labpatikās, ka Berlīni ieņem tieši Padomju puse, nevis sabiedrotie – amerikāņi vai angļi.
Vācieši pretojās vienu diennakti un paziņoja, ka kapitulēs, un viņi bija gatavi kapitulēt visiem sabiedrotajiem. Kapitulāciju no Vācijas ģenerāļa Jodla pieņēma 7. maija vēlā pēcpusdienā amerikāņi, angļi, franči un arī padomu pārstāvji. Lielbritānijas, Francijas un ASV pārstāvjiem bija pilnvaras šo kapitulāciju pieņemt. Padomju pārstāvim – ģenerālmajoram Ivanam Suslopārovam šādu pilnvaru nebija, viņš nebija saņēmis Staļina pilnvaru. Suslopārovs bija telegrafējis un ziņojis uz Maskavu, ka vācieši ir gatavi parakstīt kapitulāciju sabiedroto virspavēlniecības priekšā, bet Staļins tajā mirklī atpūtās, un neviens neuzdrošinājās vadoni modināt. Kapitulācijas akts paredzēja, ka miers iestāsies 8. maijā plkst. 1.00.
Noliktā kapitulācijas akta parakstīšanas stunda atnāca, un ģenerālmajors Suslopārovs uz savu galvu šo kapitulācijas aktu parakstīja.
Pēc tam viņš sēdēja pie telefona ar pistoli, kurā bija viena patrona – sev. Viņš tika nolamāts, ka tas bija slikti, ko viņš izdarīja, bet viņš netika arestēts vai represēts. Bet Staļins uzskatīja, ka Vācijai jākapitulē Padomju savienībai. Tādēļ Berlīnes priekšpilsētā Karlshorstā notika atkārtota kapitulācijas parakstīšana 9. maijā plkst. 1.00 no rīta, kad kapitulāciju pieņēma maršals Georgijs Žukovs kopā ar zemāka ranga sabiedroto pārstāvjiem.
Otrais pasaules karš ar to nebeidzās. Vēl 8. maijā tika bombardēta un 9. maijā no padomju karaspēka ieņemta Dānijas sala Bornholma Baltijas jūrā, un šīs salas okupāciju var uzskatīt par aukstā kara sākumu. Tikai 12. maijā tika ieņemta Prāga. Karš turpinājās Tālajos Austrumos. 1945 gada 6. augustā ASV uzspridzināja atombumbu virs Hirosimas, bet 9. augustā virs Nagasaki. 1945. gada 2. septembrī, plkst. 9:02 pēc Tokijas laika, uz ASV Jūras kara flotes līnijkuģa “Missouri” Tokijas līcī kapitulācijas aktu parakstīja Japāna.
Pēc Ādolfa Hitlera nāves par Vācijas valdības vadītāju tika apstiprināts lieladmirālis Kārlis Dēnics, kurš reihsprezidenta amatā pabija 20 dienas. Dēnica valdība darbojās Flensburgā līdz 23. maijam. Tad amerikāņi Dēnica valdību apcietināja, pašu Dēnicu vēlāk tiesāja Nirnbergā. Atsevišķas vācu vienības Ziemeļvācijā un Dānijā kapitulēja pēc mēneša.
Te vēl jāpastāsta par Kurzemi. Kurzemes vācu spēki – grupējums “Kurland” kapitulēja 8. maijā Ezerē, visi vācu pusē karojušie spēki nonāca krievu gūstā, tai skaitā – viena latviešu divīzija. Pēc tam Kurzemei pāri pārgāja “liela ķemme”, kad visus vīriešus paņēma uz filtrāciju.
Ar 9. maija datuma svinēšanas etimoloģiju ir interesanti. Uzreiz 1945. gadā 9. maijs tika pasludināts par valsts svētkiem, un tā tas tika svinēts 3 gadus. Staļins lieliski zināja vēsturi un saprata, kāpēc sākās dekabristu sacelšanās 1825. gada decembrī. Tāpēc, ka no Eiropas pārradās karavīri un sagribēja taisīt revolūciju Krievijā. Staļins baidījās, ka kaut kas līdzīgs varētu potenciāli notikt arī Padomju Krievijā. Tādēļ viņš mēģināja tālāk no Maskavas dabūt lielos karavadoņus, piemēram, maršalu Žukovu. Un mainījās ideoloģija – tagad tika teikts, ka uzvaru ir izcīnījis lielais biedrs Staļins. Uzvara kā tautas svētki tika notušēti. Protams, savu lomu spēlēja tas, ka padomju pilsētas pārpludināja frontinieki – invalīdi, bez rokām un kājām. Viņiem nebija nekāda sociālā atbalsta, un viņi nodarbojās ar diedelēšanu un ubagošanu.
Pēc Staļina nāves 9. maijs kā svētki nebija vajadzīgs arī Hruščovam, kurš pats nebija karojis, pie kam apzinājās – svētkos visi vilktu paralēles ar Staļinu. Tad pie varas nāca frontinieks (nosacīti) Leonīds Brežņevs, kurš pats uzskatīja, ka ir piedalījies kaujās pie Novorosijskas. Brežņevs atzina, ka viņš uzvarā nav bijis galvenais, bet devis lielu ieguldījumu. Un tā 1965. gadā 9. maijs atkal kļuva par Uzvaras svētkiem ar uzsvaru: lielā Uzvara “Lielajā” Tēvijas karā, tautas varoņdarbs. Tad nu panesās melnbaltās filmas par lielo Tēvijas karu, melnbaltās tādā ziņā, ka tajās padomju karavīri bija absolūti labie brīnumvaroņi, kas karoja pret nelietīgajiem, baismīgajiem, asinskārajiem fašistiem. Visi kara veterāni sāka rakstīt grāmatas, atmiņas. Pēkšņi šie veterāni kļuva vajadzīgi, viņus aicināja uz skolām un sarīkojumiem.
9. maijs kļuva par brīvdienu ar kārtīgu iedzeršanu. Istajiem kara veterāniem karš neasociējās ar kaut ko skaistu, cēlu. Viņi atcerējās savus kritušos biedrus, atcerējās, ka karš ir nāve, posts, iznīcība. Šķiet, nevienam īstam frontiniekam neienāktu prātā lozungs “mēs varam atkārtot”, ko šobrīd stāsta Krievijas propagandisti. Ko atkārtot – četru gadu ciešanas, 27 miljonus kritušo?
Bet Padomju savienība radīja kultu, audzēja to pieaugošā progresijā. Tad, kad Padomju savienība sabruka, kad Krievijas federācijai bija vajadzība pierādīt savu vēsturisko patiesību un vietu uz Zemeslodes, tad Krievijai atlika kosmosa iekarošana un Vācijas sakaušana 1945. gadā. Uz šiem diviem akcentiem Krievija balstījās, veidojot savu nacionālo ideoloģiju. Un tā līdz šim brīdim Krievijas nacionāla ideoloģija tiek balstīta uz uzvaras lielajā Tēvijas karā.
