Vija Beinerte: Pavērsiena punkts Rietumu civilizācijas vēsturē 2
“Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder debesu valstība.” Šie Jēzus Kalna sprediķa vārdi precīzi raksturo Čārliju Kērku – kristieti, evaņģelistu, gādīgu vīru un divu mazu bērnu tēvu, vairāku grāmatu autoru, uzņēmēju un oratoru, kas ir iedvesmojis miljoniem jauniešu.
Iestājies koledžā, viņš atklāja, ka studenti tur tiek nevis izglītoti, bet indoktrinēti ar marksisma ideoloģiju, kas netiek pat apspriesta.
Viņš pameta koledžu un astoņpadsmit gadu vecumā nodibināja bezpeļņas organizāciju “ASV pavērsiena punkts”, lai izveidotu brīvas domu apmaiņas platformu.
Viņš sāka rīkot diskusijas koledžu un universitāšu pilsētiņās, rosinot līdzaudžus domāt patstāvīgi, meklēt un atklāt parādību cēloņus un kopsakarus. Viņa mērķis bija veicināt vārda brīvību, izplatot jauniešu vidē brīvā tirgus un ierobežotas valsts pārvaldes principus.
Čārlijs sāka faktiski no nulles – ar 11 sekotājiem tviterī un skaidri formulētu ideju un mērķi. Divpadsmit gados viņa vadītā organizācija ir kļuvusi par spēcīgāko un straujāk augošo konservatīvās jaunatnes platformu ar vairāk nekā tūkstoti darbinieku un 100 miljonu gada budžetu. Pērn, uzstājoties vairāku tūkstošu auditorijas priekšā, viņš teica: “Ko es varu darīt savas valsts labā? Uz šo jautājumu mums ir jāatbild katru dienu, veicot to darbu, kas ceļ un sargā mūsu brīnišķīgo republiku. Mēs darām ko tādu, kas ir lielāks par mums.”
Nebūdams politiķis, Čārlijs Kērks spēja ietekmēt politiskos procesus Amerikā un pasaulē. Kopš 2015. gada viņš bija ciešs Donalda Trampa sabiedrotais. Viņš ir ticies ar daudzu valstu līderiem, neskaitāmi politiķi, uzņēmēji un mediju personības sauc viņu par savu draugu. Daudzi viņu redzēja kā ASV prezidenta amata kandidātu, un viņa slepkavību salīdzina ar Džona Kenedija slepkavību.
Taču ir vēl kāda lieta. Čārlijs Kērks nebija ieinteresēts politikā kā tādā, viņš bija ieinteresēts, lai politika balstītos uz Kristus mācības: “Nācijas tēvi mūsu Konstitūcijas pamatā ir likuši bibliskas vērtības, kas māca tuvāko mīlēt, nevis ienīst un apklusināt. Mums ir jāatgriežas pie tām pamata vērtībām, kas īsā laikā pārvērta Ameriku par pasaulē spēcīgāko nāciju. Tā nav nejaušība. Mūsu Konstitūcija balstās uz ticības Dievam un uz mīlestības citam uz citu. Ja neatgriezīsimies pie šā pamata, tās būs nācijas beigas.”
Un te mēs nonākam pie paša svarīgākā. Nebūdams mācītājs, Čārlijs Kērks spēja pievērst Kristum tūkstošiem jauniešu. Reiz intervijā uz jautājumu, ar ko tu gribētu palikt cilvēku atmiņā, viņš atbildēja: “Ar drosmi ticēt. Ticība ir pats galvenais.”
“Ir taču teikts – ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas. Es eju pie savas – pie amerikāņu – tautas, jo šī nācija ietekmē visas citas nācijas. Jēzus ir aicinājis mūs runāt patiesību, Jēzus ir aicinājis mūs viņu apliecināt. Es to daru. Nav svarīgi, ko par mani domā cilvēki, svarīgi ir, ko par mani domā Dievs. Man ir neticami svētīta dzīve, divpadsmit gadus es daru to, uz ko jūtos aicināts un kas man sagādā prieku. Par to visa pateicība Dievam. Es braukāju pa pasauli, tiekos ar cilvēkiem. Man ir raidieraksts. Un man ir brīnišķīga ģimene. Kas no tā visa ir svarīgākais? Attieksmes ar dievišķo, attieksmes ar patiesību un attieksmes ar ģimeni. Tas ir galvenais.”
Katru dienu vairākas stundas Čārlijs veltīja lasīšanai. “Jāmācās ir visa mūža garumā,” viņš teica. Viņam bija ass prāts, humora izjūta un spēja neaizsvilties pat tad, kad viņu apzināti provocēja. Viņš bija pārliecināts par vārda spēku: “Kad cilvēki mitējas sarunāties, notiek sliktas lietas – šķiršanās, šķelšanās, pilsoņu karš. Ja jūs nespējat nodibināt kontaktu ar kādu, ar ko neesat vienisprātis, sākas vardarbība.”
Čārlija Kērka vīzija bija balstīta uz viņa kristīgās pārliecības. Sabiedrība, kas ikdienā ievēro desmit baušļus, ir veiksmīgāka, veselāka un laimīgāka par tādu, kas tos neievēro: “Mīli tuvāko kā sevi pašu. Dari citiem to, ko tu saprātīgi vēlētos, lai citi darītu tev, – šie principi darbojas arī biznesā. Ja tu tā neizturēsies pret partneri, neviens negribēs ar tevi sadarboties.”
Viņš bija patriots un reģistrēts republikānis. Ar konkrētiem faktiem soli pa solim viņš atspēkoja demokrātu kultivēto vēstījumu par to, ka Amerika ir rasistiska, tās pagātne ir briesmīga un arī tās nākotne ir briesmīga, jo visi mirs no klimata pārmaiņām. Visi (izņemot baltos heteroseksuālos varmākas) ir upuri, pasaule ir depresīva, tāpēc nevajag precieties un nevajag laist pasaulē bērnus.
Pērn Trampa priekšvēlēšanu rallijā Džordžijas štatā, Čārlijs teica: “Demokrāti ir kļuvuši par atvērtu robežu, noziedzības, haosa un destrukcijas partiju, kas atbalsta un uzkurina vardarbību un necieņu pret savu valsti un tās pagātni. Viņi ir par visu to, ko Dievs ienīst. Bet šī ir kristiešu zeme, un es vēlos, lai tā tas būtu vienmēr.” Auditorija uz to atsaucās ar vārdiem: “Kristus ir Kungs!”
Reiz Čārlijs divām aktīvistēm pajautāja: “Vai Amerika ir labākā valsts pasaulē?” Atbilde bija zibenīga un kategoriska: “Noteikti ne!”
Tad Čārlijs uzdeva nākamo jautājumu: “Ja es jums tagad piedāvātu vienvirziena biļeti un segtu pārcelšanās izdevumus, vai jūs būtu ar mieru pamest Ameriku?” Iestājas gara, gara pauze. Un tad atskanēja kluss: “Nē…”
Nekāda naida, tikai loģika. Čārlija zobens bija patiesība, viņa vairogs bija mīlestība, un viņa mērķis bija padarīt pasauli labāku.
Vai viņš bija nekļūdīgs? Nebūt ne. Ir jautājumi, kuros es ar viņu neesmu vienisprātis. Ir lietas, ko es argumentētu citādi. Taču ne jau par to šis stāsts. Čārlija moto bija: “Prove me wrong”. Pierādi, ka man nav taisnība, nāc, diskutēsim. Viņš bija gatavs uzklausīt ikvienu viedokli, nezaudējot savaldību un neuzbrūkot oponentam. Viņš mēģināja pārliecināt ar faktiem un vārda spēku. Viņš allaž centās atrast vismaz dažus punktus, par kuriem abas puses varētu vienoties. Ne vienmēr tas izdevās, taču arī tad viņš pateicās oponentam par sarunai atvēlēto laiku.
Slepkavības dienā, komentējot ziņu par Jūtas universitātes pilsētiņā notikušo, MSNBC studijas viesis tiešajā ēterā paziņoja: “Viņš bija viens no lielākajiem sabiedrības šķēlējiem, kas izplata naida runu.” Un izteica pieņēmumu, ka šāvējs varētu būt kāds no Kērka atbalstītājiem, kas “šāvis aiz sajūsmas”.
Laikraksts “The New York Times” traģisko vēsti interpretēja šādi: “Kērks, labējā spārna provokators un Trampa tuvs sabiedrotais, miris 31 gada vecumā.” Provokators. Miris, nevis noslepkavots.
Putins nekavējoties paziņoja, ka Kērku ir nogalinājuši ukraiņi. Irāna paziņoja, ka viņu nogalināja Izraēla. Ķīna sāka izplatīt dezinformāciju par to, ka slepkava esot bijis republikānis. Kreisie liberāļi Čārlija nāvē vainoja Trampu. Un vēl arī to, ka Konstitūcijā pilsoņiem ir noteiktas tiesības uz ieroci. It kā tajās valstīs, kur šādu tiesību nav, slepkavības nenotiktu.
Kad Pārstāvju palātā tika izsludināts klusuma brīdis, demokrāti šo brīdi aizbļaustīja, bet kreisie Eiroparlamentā to aizrībināja.
Kā reiz teica pats Čārlijs: “Par cilvēku daudz ko liecina viņa reakcija un kāda nāvi.”
Attieksme pret nāvi daudz ko liecina arī par sabiedrību. Kad vairākkārt notiesātais karjeras noziedznieks Džordžs Floids, būdams spēcīgā narkotiku reibumā, mēģināja norēķināties ar viltotu naudu, izrādīja pretestību policijai un nomira aizturēšanas brīdī, demokrāti viņu padarīja par elku, bet Amerikā pēc tam piecus mēnešus plosījās satrakoti organizāciju “Black Lives Matters” un “Antifa” ekstrēmisti, provocējot masu nekārtības un grautiņus, ļaunprātīgi dedzinot, demolējot un laupot. Bojā gāja 35 cilvēki, arī melnādainie. Tika ievainoti 1500 policisti. Nodarītais kaitējums pārsniedza 2 miljardus dolāru.
Pēc Čārlija Kērka slepkavības viss ir pavisam citādi. Cilvēki pulcējas baznīcās un piemiņas vietās, aizdedz svecītes, raud, apskaujas, vienojas lūgsnās un dziesmās. Un tā ir fundamentāla atšķirība.
“Viņš ir patiesības un brīvības asinsliecinieks,” komentējot sēru vēsti, teica prezidents Donalds Tramps. “Nekad nav bijis neviena, ko jaunieši tik ļoti cienītu.”
Un piebilda: “Amerikāņiem un visiem plašsaziņas līdzekļiem jau sen ir pienācis laiks atzīt faktu, ka vardarbība un slepkavības ir traģiskas sekas tam, ka dienu no dienas, gadu no gada tiek dēmonizēti tie, kam ir atšķirīgi uzskati. Un tas notiek visnaidīgākajā un nicināmākajā veidā,” sacīja Tramps. “Gadiem ilgi radikāli kreisie ir salīdzinājuši tādus brīnišķīgus amerikāņus kā Čārlijs ar nacistiem un pasaules ļaunākajiem masu slepkavām un noziedzniekiem.”
Šā gada 7. aprīlī Čārlijs savā “X” kontā ierakstīja: “Slepkavību kultūra izplatās starp kreisajiem, 48 % liberāļu attaisnotu Īlona Maska slepkavību un 55 % liberāļu – Donalda Trampa slepkavību.”
Kad publiskajā telpā kāds regulāri tiek saukāts par fašistu, nacistu vai rasistu, tas ir vēstījums, kas var pamudināt uz darbību. Kreisie ar savu retoriku leģitimē vardarbību un piešķir tai kontekstu. Un ja noziegumam neseko sods, tas vēl jo vairāk iedrošina.
Pagājušā gada nogalē kreisais aktīvists Luidži Mandžione nošāva apdrošināšanas kompānijas vadītāju, ģimenes galvu un divu bērnu tēvu. Nošāva tāpēc, ka nebija vienisprātis ar viņa kompānijas politiku. Kreisie mediji nekavējoties pasludināja viņu par varoni. Izdevums “Rolling Stone” nodēvēja Mandžioni par “mūsdienu vēsturē visvairāk apspriesto un polarizējošo aizdomās turamo” un ievietoja viņa portretu uz žurnāla vāka, bet kreisās aktīvistes Ariela Džonsone un Nova Bredforda, “godinot Luidži drosmi”, sacerēja viņam veltītu mūziklu.
Čārlija slepkavas vārdu es nevēlos nosaukt. Viņa vecāki ir kristieši un republikāņi, viņš pats ne. Dēls pirms četriem gadiem tika izlikts no mājas, dzīvoja ar vīrieti, kas tagad atrodas dzimuma maiņas procesā, aizrāvās ar narkotikām un datorspēlēm. Savu nodomu slepkava apsprieda slēgtā čata grupā. Iepriekšējā dienā viņš publicēja paziņojumu: “10. septembris būs interesanta diena.” Uz izšautās un uz neizšautajām patronu čaulītēm viņš bija iegravējis “Antifas” saukļus un zīmes, kādas tiek lietotas videospēlē “Helldivers 2”.
Zem datora klaviatūras slepkava bija atstājis zīmīti, kur pauda savu nodomu. Pēc tam īsziņā istabas biedram viņš uzrakstīja, ka bija “cerējis to paturēt kā noslēpumu līdz sirmam vecumam”, bet nu ir spiests viņu iesaistīt. Slepkava apstiprināja, ka ir īstenojis nodomu. Un raizējās tikai par to, ka ir sacelta kājās policija.
Vai tā bija politiski motivēta slepkavība? Nē. Tas bija garīgi motivēts noziegums.
Čārlijs Kērks apliecināja patiesību. Bet patiesība kož acīs un dzeļ sirdī. Kad Jānis Kristītājs atklāja valdnieka Hēroda darbus Dieva patiesības gaismā, Jānis Kristītājs tika nonāvēts. Kad Stefans jūdu rabīniem atklāja viņu darbus Dieva patiesības gaismā, Stefans tika nonāvēts. Rakstos par to ir teikts: “Stefans atklāja patiesību, bet viņa vārdi iedzēla viņiem sirdī, un viņi grieza zobus pret to.”
Ļaunajam patiesība dzeļ sirdī. Ļaunums patiesību uztver kā naida runu. Un griež zobus pret to.
“Kreisie ir slepkavības partija,” nākamajā dienā pateica Īlons Masks tiešsaistes uzrunā britiem, kas bija pulcējušies vērienīgā manifestācijā “Apvieno karalisti”. Daudziem manifestantiem rokās bija Čārlija Kērka ģīmetnes.
Iesaku noskatīties šo “Valuetainment” raidierakstu. Sākumā Patriks Bet-Deivids īsi runā par britu protestiem, atklājot notikuma mērogu un saistību, bet pēc tam tiek runāts par Čārliju. No 4:17 ir divi sižeti, kas nepārprotami liecina par to, ka ļaunums ir reāls. Otrajā sižetā kāda māte ir fiksējusi savu meitu reakciju uz to, ka ir viņai esot kāda ļoti laba ziņa. Meiteņu pirmais minējums: “Vai Tramps ir miris?” Otrais: “Venss ir miris?” Trešais minējums: “Īlons Masks?” Beigās noskaidrojas, ka Teilore Svifta ir saderinājusies, tā esot tā labā ziņa. Bet kas notiek šo mazo meiteņu galvās? Un kas notiek ar šo bērnu māti, kas, pēc profesijas būdama skolotāja, to visu filmē un izplata sociālajos tīklos?
Tur ir vēl arī trešais sižets. No 11:18. Ļaunuma kvintesence. Bez komentāriem.
Nav brīnums, ka Amerikā pagājušajā nedēļā vairākiem simtiem skolotāju un ārstu tika anulēti sertifikāti un licences – tādēļ, ka viņi ir līksmojuši par Čārlija Kērka slepkavību. Kreisie brēc, ka tā esot vārda brīvības ierobežošana un “dzēšanas kultūra”. Jo viņi nav spējīgi ieraudzīt atšķirību – paust savu viedokli nav tas pats, kas svinēt un apņirgt oponenta nāvi. Vienkāršs jautājums: vai jūs gribētu savu bērnu izglītību uzticēt tādiem pedagogiem? Un savu vecāku veselību – tādiem mediķiem?
Čārlijs Kērks ir atstājis mantojumu: grāmatas un videoierakstus 47 000 stundu garumā. Vienā no ierakstiem viņš saka:
“Šis ir garīgs karš. Notiek uzbrukums Rietumu civilizācijai, un uzbrucēji ir marksisms un voukisms sadarbībā ar islāmismu. Viņus vieno mērķis iznīcināt to, ko mēs saucam par amerikāņu dzīvesveidu. Amerikāņu dzīvesveids ir ļoti vienkāršs: es gribu apprecēties un nopirkt māju. Gribu, lai man ir bērni. Gribu ļaut viņiem braukāt ar divriteni līdz saulrietam, jo apkaime ir droša. Gribu laist viņus labā skolā, kur izglīto nevis indē ar geju, lezbiešu un transdženderu ideoloģijas murgiem. Un es gribu, lai viņiem piecas reizes dienā nav jādzird musulmaņu aicinājums uz lūgšanu. Tas ir svarīgi! Amerikāņu dzīvesveids – tā ir kristietība. Kristieši ir ziedojuši dzīvību, lai Rietumu civilizācija pastāvētu un plauktu. Rietumu civilizācija ir izaugusi no Svētajiem rakstiem. Tas ir pats galvenais. Nav svarīgi, vai tu esi latīņamerikānis vai aziāts, vai tu esi baltais vai melnais, – ja tu esi kristietis un Jēzus Kristus ir tavs Kungs un Pestītājs, mūs apdraud marksisti, voukisti un islāmisti, kas ir apvienojušies, lai uzbruktu mums un mūs iznīcinātu. Un šis ir laiks, kad baznīcai ir jāceļas un jāstājas tam pretī.”
Uzrunā pēc Čārlija nāves viņa atraitne Ērika teica: “Pasaule ir pilna ļaunuma, bet Dievs ir labs. Šī cīņa nav tikai politiska. Pirmām kārtām tā ir garīga. Garīgā karadarbība ir taustāma. Bet tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu.”
“Manu vīru nogalināja tāpēc, ka viņš sludināja patriotisma un ticības vēsti, sludināja mīlestību uz Dievu. Bet ļauna darītājiem ir jāzina: ja jūs domājat, ka mana vīra misija bija ietekmīga, jums nav ne jausmas, kādu spēku jūs esat atraisījuši. Mana vīra iedibinātā kustība nav apturama.”
Septembra sākumā organizācijai “ASV pavērsiena punkts” bija 900 nodaļas koledžās un 1200 nodaļas universitātēs. Nedēļas laikā ir saņemti vairāk nekā 60 000 pieteikumu jaunu nodaļu atvēršanai. Vēl nesen Čārlijam platformā “Instagram” bija 1,7 miljoni, tagad sekotāju skaits ir pārsniedzis 12 miljonus.
Organizācija ik dienu saņem tūkstošiem īsziņu no visas pasaules: “Es šodien pirmo reizi lūdzu Dievu.” “Es nopirku Bībeli.” “Es pirmo reizi biju baznīcā.”
Čārlis ir kā sēkla, kas, iemesta zemē, nomirst, lai no tās izaugtu jaunas sēklas, kuru skaitam nav gala. Ir noticis pavērsiena punkts. Amerikas un visas Rietumu civilizācijas vēsturē.
