Zirgkopības raupjā garoza 0
Jau piecpadsmit gadus Priekules novada Virgas pagasta zemnieku saimniecības “Stiebriņi” īpašniece Dzintra Blūma ar dzīvesbiedru Gunti Priedi nodarbojas ar sporta zirgu audzēšanu, trenēšanu, eksportu un turēšanu pansijā, jauno jātnieku apmācību, lauku tūrismu, pievērsušies arī bērnu atveseļošanai, vizinot viņus zirga mugurā.
Pašlaik audzētājiem esot grūts laiks, tāpēc šajā nozarē noturēties vai tai pievērsties, viņuprāt, spēj tikai tie, kam zirgkopība ir dzīvesveids.
No airēšanas uz zirgkopību
Saimniecībā gādā par 25 zirgiem, kas lielākoties pieder Latvijas šķirnes sporta zirgu un braucamo zirgu tipam. Gadā iegūstot 2 – 3 kumeļus. Ganāmpulks diezgan mainīgs, ķēves gan iepērk, gan pārdod un maina.
– Zirgi man vienmēr ir patikuši, taču dzīve iegrozījās tā, ka nopietni pievērsties tiem varu tikai pēdējā laikā, – stāsta Dzintra Blūma. Izrādās, pirmoreiz zirga mugurā vectēvs viņu uzsēdinājis, kad bijusi pavisam maza meitenīte. Pēc kāda laika viņš arī ierādījis, kā jūgt, kā braukt. Vectēvam aizejot mūžībā, divpadsmitgadīgā Dzintra bijusi vienīgā ģimenē, kas spējusi kaut ko darīt ar zirgiem, jo pārējie no šiem iespaidīgajiem dzīvniekiem baidījušies. Kaut arī bijusi pārņemta ar tiem, viņai neesot sanācis ne pieteikties jāšanas sporta nodarbībām Rīgas hipodromā (Dzintra ir dzimusi, augusi un mācījusies Rīgā), ne arī kā citādi nodoties savam bērnības sapnim.
Pēc vidusskolas beigšanas Dzintra Bulduru dārzkopības tehnikumā apguvusi daiļdārzniecību, strādājusi šai profesijā. Vēlāk pievērsusies lielajam sportam, jo kopš vidusskolas gadiem aktīvi trenējusies airēšanas slalomā, brieduma gados gūstot atzīstamus panākumus šajā disciplīnā (Dzintra ir piedalījusies Barselonas un Atlantas vasaras olimpiskajās spēlēs).
Izglītojusies Sporta Pedagoģijas akadēmijā, kur apguvusi trenera darba specifiku, ir beigusi 1. līmeņa starptautiskos trenerus kursus, ko organizēja Latvijas Jātnieku federācija. Taču, kad apstākļu sakritības dēļ ģimenes īpašumā nonācis pirmais kumeļš (Dzintras mātei kādu parādu atdevuši graudā, nevis naudā), tas izvērties par zirgkopības aizsākumu “Stiebriņos”.
Taču diezin vai sportiskā un enerģiskā sieviete būtu bijusi gatava darboties šajā nozarē, ja viņas dzīvesceļš nekrustotos ar Gunti Priedi – pieredzējušu jāšanas sporta treneri un zirgkopības speciālistu, kurš, būdams veterinārsts, jau kolhozu laikos uzraudzījis zirgu ganāmpulku.
Galvenā ir ķēve
“Stiebriņu” staļļa pirmā iemītniece – 1991. gadā dzimusī dūkanā ķēve Ciga – bijusi no darba zirgu pulka. Laika gaitā zemnieku saimniecības stallis papildināts ar septiņiem kumeļiem, starp kuriem ir kastrāts Gaiziņš, kas piedalās pajūgu braukšanas sacensībās, un kā genotipa ķēve reģistrētā Ricca. No viņas ir iegūts pirmais kumeļš, ķēve ir arī uzsākusi perspektīvas sporta gaitas pajūgu braukšanā. Dažus gadus vēlāk pirmajiem staļļa iemītniekiem pievienoja Gunta privatizētos zirgus no Priekules zirgu fermas. Tie kļuva par pamatu zirgaudzēšanai “Stiebriņos”.
Tagad ganāmpulkā dominē Latvijas zirgu šķirnes sporta tipa īpatņi. Šī šķirne vēsturiski veidojusies divās Latvijas brīvvalsts zirgaudzētavās Oktē un Svētciemā, ir tuva radniecība ar izcilākajām ārvalstu sporta zirgu šķirnēm (Hanoveras, Oldenburgas un Holšteinas), kas izceļas ar izturību, nosvērtību un enerģisku temperamentu.
– Zirgaudzēšana būtībā turas uz ķēvēm – kāda ir māte, tāds būs pēcnācējs. Tēvs kumeļam tikai piešķir, kā es saku,”krekliņu” un bieži vien ne tās labākās īpašības, – novērojis Guntis Priede. – Tie seši, septiņi mēneši, ko kumeļš pavada ar ķēvi, veido viņa raksturu.
Izvēloties ķēvi vaislai, esot jāzina, vai kumeļš būs konkūram, iejādei vai braukšanai pajūgā.
– Vienalga, kādam mērķim nepieciešams zirgs, tam jābūt ar stabilu nervu sistēmu, pakļāvīgam un enerģiskam. Protams, liela nozīme ir arī eksterjeram, – uzskaita “Stiebriņu” saimnieks un piebilst, ka Latvijas šķirnes pārstāvji, kas vēl nesen vilkuši arklu tīrumā, izceļoties ar darbaspējām – izdarīšot, ko no viņa prasa, kaut tādēļ vai pušu vajadzētu rauties.
– Kad tikos ar aroda brāļiem no Zviedrijas, viņi atzina, ka turienes zirgi neizceļoties ar šādu īpašību, tāpēc mūs esot par ko apskaust. Bet kur tad zirgam radīsies darbaspējas, ja zviedri vairāk izkopuši dzīvnieka eksterjeru, viņus ilgstoši audzējot skaistumam?!
Guntis stāsta – “Stiebriņos” ar vienu ērzeli lecinot vairākas ķēves, lai saprastu, kurā salikumā radīsies vislabākie pēcnācēji. Taču jāpaiet laikam, lai novērtētu, kurai ķēvei dzimst augstvērtīgi kumeļi.
– Tas ir process. No brīža, kad aplecina ķēvi, jāpaiet vismaz pieciem, sešiem gadiem, lai tiktu skaidrībā, kādi ir sanākuši ērzeļa pēcnācēji. Taču tas nenozīmē, ka šī ērzeļa “dēli” derēs vaislai. Kā liecina kāds Vācijā veikts zirgu ģenētisko kvalitāšu pēctecības pētījums, ērzeļu labās īpašības atgriežas tikai ceturtajā, piektajā paaudzē.
Iztur fanātiķi
Zirgu audzēšana un trenēšana prasa lielus ieguldījumus, toties nav regulāru ienākumu kā, piemēram, piena lopkopībā. Šodien pārdot zirgu esot ļoti grūti, jo nav pieprasījuma. Treknajos gados turīgi ļaudis kumeļus vai jaunzirgus pirkuši saviem bērniem kaķīša vai sunīša vietā, tāpat daudzi brīvdienās vēlējās doties izjādē, aizrāvās ar lauku tūrismu. Tas viss ir apsīcis, arī ārvalstu pircēju interese par mūsu zirgiem ir mazinājusies.
– Kad nesen kāds soms izrādīja vēlmi pirkt vienu mūsu bērīti, šī ziņa pa bezdrāts telefonu apskrēja tuvākus un tālākus zirgaudzētājus, un potenciālo pircēju “apbēra” ar piedāvājumiem, – pastāvošo realitāti ieskicē “Stabiņu” saimnieki. – Uzskatām, ka zirgu audzēšana Latvijā nevar būt bizness ierobežotā tirgus dēļ. Ja jau pat tādi šīs nozares flagmaņi kā a/s “Agrofirma Tērvete” samazinājuši zirgu skaitu līdz minimumam, jo tie nenes peļņu, ko lai iesākam mēs, mazās saimniecības?! Tas drīzāk ir dzīvesveids, kam šīs nozares fanātiķi ir gatavi veltīt visu savu laiku, enerģiju un līdzekļus.
Zirgus apkopjot divatā. Piecas reizes dienā barojot, vedot pastaigā, trenējot, tīrot stalli un veicot vēl citus ikdienišķus darbus. Barību zirgiem – sienu un auzas – iegādājoties no apkārtējām zemnieku saimniecībām. Neesot ne nepieciešamās tehnikas, ne laika, lai sienu gādātu paši.
– Man šķiet, nav pareizi, ka šodien jaunatni orientē uz rezultātu, jo tad daudzi jau nākamajā dienā grib, lai mērķis būtu sasniegts. Patiesībā galvenais ir process, – prātīgi spriež “Stiebriņu” saimniece.
Bet paši, lai koptu savu prātu un ķermeni, nodarbojoties ar jogu, dvēseli bagātinot ar Argentīnas tango, bet dzīvesprieku vairojot ar piedalīšanos zirgu pajūgu braukšanas sacensībās.
