Uncategorized

Lejaskurzemes zivju pavēlnieki. Ciemos Annas un Ērika Rāvu dīķsaimniecībā “Stagari”0

Foto – Valdis Semjonovs

Durbes novada zemnieku saimniecība “Stagari” ir viena no lielākajām dīķsaimniecībām Lejaskurzemē. Ar tirgus zivju un mazuļu audzēšanu saimnieki ANNA un ĒRIKS RĀVAS nodarbojas jau divdesmit gadu. Ik pavasari viņu saimniecībā iegūtie zivju mazuļi aizceļo uz privātajiem Latvijas ezeriem.

Zivkopji izveidojuši kopumā 18 vasaras un ziemas dīķu un audzē dažādas zivju sugas: karpas, līņus, orfas, līdakas, zandartus, amūrus. Četrus gadus eksperimentējuši ar forelēm, piedzīvojot lielus zaudējumus, bet tad augsto prasību dēļ kaprīzajām zivīm metuši mieru.

Amūri − ne tikai darba zivis

Latvijā ir liela interese par zālēdāju zivīm, tomēr jāņem vērā vairāki būtiski faktori. Lai dīķi attīrītu no pārmērīgi aizaugušajiem ūdensaugiem, vajadzīgs liels šo zivju blīvums – aptuveni 15 gabalu hektārā, un tas izmaksā ļoti dārgi.

– Zivju skaits atkarīgs no dīķa aizauguma, tomēr jāsaprot: ja zāles saaugušas kā tepiķis, dīķi jāsāk tīrīt ar ekskavatoru, nevis balto amūru. Nevar zālēdājas ielaist, tā sakot, zaļā pļavā un cerēt, ka izēdīs. Ūdenszāļu aizaugums nedrīkst būt vairāk par 50%, – uzskata “Stagaru” saimnieks, Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma absolvents.

Lielās zālēdājas ar augiem sāk baroties, kad ūdens temperatūra ir +12…+13 °C, bet mazuļi – tikai tad, ja ir virs +15 °C. Zivis turpina intensīvi ēst, kamēr ūdens ir silts. Latvijā ziema novirzījusies vismaz par mēnesi, un zāle tiek plūkta pat oktobrī. Ziemā amūri ir mazkustīgi.

– Ir utopiski domāt, ka, ielaižot aizaugušās ūdenstilpēs ap 10 cm garus amūriņus, varēs tikt pie skaistiem, tīriem dīķiem. Pirkt tik mazas zivtiņas ir lieka naudas izšķiešana, jo tās drīz vien apēdīs plēsējzivis. Pret dīķu aizaugšanu vislabāk izmantot 1,5–2 kg smagas zālēdājas, – iesaka Ēriks. – Pirms vairākiem gadiem, kad vēl neaudzējām dzīvos melioratorus, 13 ha lielā dīķa tīrīšana bija diezgan bezcerīgs pasākums. Sākumā ūdenstilpē saaugušās niedres dedzināju, taču tās atauga. Tad migloju ar ķīmiskiem līdzekļiem, bet niedres vienalga savairojās. Vēlāk regulāri pļāvu ar speciālu niedru pļaujmašīna. Pļāvēju jau esmu pārdevis, jo tas vairs nav vajadzīgs – dīķi pēdējos gadus no aizaugšanas pasargā līdz 10 kg smagie baltie amūri. Tie apēd visus ūdensaugu pudurus, ūdenstilpe ir tikpat kā tukša no niedrēm.

Šogad lielais dīķis atstāts atpūtā un ir sauss. Šādi zivju dabiskā produktivitāte paaugstinās divas reizes un vairāk. Dīķī pašlaik tiek ataudzēta zāle, lai, karpām nārstojot, būtu kur aizķerties ikriem, bet vēlāk tajā nedaudz uzplūdinās ūdeni no rezerves dīķa. Kad ūdens un gaisa temperatūra būs pietiekami augsta, zivis laidīs nārstot.

Pieredzējušais zivkopis iesaka jebkuras sugas audzēšanai iegādāties pavasarī. Tiesa, šajā gadalaikā audzētavās parasti iespējams iegādāties tikai to, kas rudenī nav izpirkts. Tas ir saprotams, jo dīķu saimnieki ir ieinteresēti pārdot savu preci pēc iespējas ātrāk, neiesaldējot to uz pieciem mēnešiem. Diemžēl piemājas zivju dīķu īpašnieki, nopērkot amūrus rudenī, bieži tos nesagatavo ziemas guļai. Ja dīķos ziemā nav nodrošināta caurplūde, zivīm slāpst, tās aiziet bojā. Labāk ir amūrus ielaist pavasarī, lai vasarā tie varētu ēst ūdenszāles un ziemā dīķī nebūtu vairs kam pūt.

Šīs zālēdājzivis ir perspektīvas, dīķī tās var atrasties kopā ar karpām, līņiem un citām sugām, izņemot līdakas. Amūrus audzē tāpat kā karpas, nekādus īpašus apstākļus nevajag.


– Turot dīķī amūrus kopā ar karpām, saimniekam iepriekš jāizsver, ko grib panākt: vai lai amūri izēd vairāk zāles, vai arī piebarot karpas, lai ātrāk augtu. Augēdājzivis labprāt mielojas ar karpām domāto kombinēto barību. Turklāt, jo lielāks eksemplārs, jo bravūrīgāk uzvedas pie kopgalda. Izsalkuši amūri padzen karpas, atstājot tās pusēdušas. Dīķa tīrītāji ēd gandrīz jebkura veida ūdensaugus. Vienīgi tie, tāpat kā cilvēki, sākumā ķeras pie tā, kas vislabāk garšo. Ja bads piespiež, ēd visu nešķirojot. Ar laiku, kad dīķis attīrīts no zāļu aizauguma, amūrus vajag piebarot ar graudiem, citādi tie paliks bez barības.

Amūri gan nemaksā lēti, jo zivis grūti pavairot. To dabiskā dzīvesvieta ir lielas upes, piemēram, Volga. Nārstošanai vajadzīga virs +28 °C ūdens temperatūra, ko nodrošināt grūti, tāpēc “Stagaru” saimnieks amūru kāpurus jau vairākus gadus ieved no ārzemju zivjaudzētavām.

Pret dīķu aizaugšanu dažkārt iesaka arī citas darba zivis – platpierus, kas barojas ar zilaļģēm, zaļaļģēm un citām planktonā peldošām aļģēm. Tie spēj ievērojami uzlabot dīķa ūdens stāvokli, bet ir ļoti jutīgi transportēšanas laikā. Ja zivis pārāk ilgi notur kastēs, tās lēkājot sasitas, kļūst sarkanas, un tādas vairs nevar pārdot.

Latvijā baltos amūrus pārtikā izmanto reti. No makšķerniekiem bieži dzirdams, ka šīs zivis nav ēdamas. Ēriks piekrīt, ka cepti amūri tiešām nav tik garšīgi. Tāpat kilogramu smagas zivis vēl ir pārāk mazas pārtikai. Jo zivs lielāka, jo tai labākas garšas īpašības. Šopavasar nokūpinot 7 kg smagu amūru, zivkopis atzinis – jā, tā tik ir zivs!

– Prasmīgi pagatavots amūrs ir daudz garšīgāks par karpu, tā fileju var salīdzināt ar putnu gaļu. Izmantojot karsto kūpināšanu, amūru ieteicams izfilēt (muguras asakas labāk kūpināt atsevišķi) un neapžāvēt sausā telpā. Tiklīdz zivi notīru, to tūlīt nomazgāju zem tekoša auksta ūdens, noslauku un pievienoju garšvielas – sāli, piparus, ķiploku un ķimenes. Nevajag likt pārmērīgi daudz garšvielu, jo tad vairs nejutīs zivs garšu. Kūpināšanai vislabāk izmantot aromātiskus, nesveķainus kokus, – saka saimnieks.



Kā lētāk pabarot

Lai izaudzētu prāvu daudzumu produkcijas, dīķu iemītniecēm jādod sātīga barība. Ēriks neslēpj, ka barot karpas tikai ar graudiem ir pārāk dārgi. Lētāks barības līdzeklis ir lopbarības kartupeļi, ko var iegādāties pie lielražotājiem.

– Ar vārītiem kartupeļiem zivis sākām barot tikai šogad un vēl meklējam metodi, kā tos labāk iemānīt un pasniegt karpām. Vaislinieces jauno barību ēd pilnām mutēm, bet mazās vēl īsti negrib. Piebarošanai gatavojam biezputru – sasmalcinātiem kartupeļiem jaucam klāt rupji maltus graudus vai applaucētas grūbas. Neko ķīmisku vai mākslīgi ražotu neizmantojam, līdz ar to mūsu zivis var uzskatīt par ekoproduktu.

Karpas sāk ēdināt no maija beigām, dodot barību katru otro dienu noteiktos ēdināšanas laukumos dīķī. Tās turpina baroties līdz septembrim, bet ziemošanas laikā snauduļo.

– Dažus ziemas dīķus izmantojam arī karpu nārstam jūnijā. Protams, ideāli būtu ierīkot atsevišķus nārsta dīķus, jo tiem nav jābūt lieliem un dziļiem, bet mēs izlīdzamies ar to, kas ir. Ziemas dīķus pļaujam vismaz divreiz sezonā, visvairāk vasaras beigās. Tad izpļaujam arī dīķu iekšpusi un visu masu izgrābjam. Ja nopļauto zāli atstātu turpat, tā sāktu pūt, būtu lieks skābekļa patēriņš, kas traucētu zivīm labāk pārziemot. Lai zivīm nav lieka stresa, nekad dīķus neappļaujam pašā nārsta laikā.

Zandartiem vajag aukstūdens dīķus

Zandarti ir ļoti cimperlīgas zivis, vēl vārīgāki par asariem. Siltos, seklos dīķos un duļķainā ūdenī aiziet bojā. Šīs asaru dzimtas zivis audzēt dīķos ir sarežģītāk, jo vajadzīgi dziļi, vēsi ūdeņi, +14…+18 °C temperatūra. Tiem, kuri vēlas piemājas dīķos audzēt zandartus, Ēriks iesaka pirkt tos, kas ir vismaz vienu vasaru veci. Mazākus (tikko izšķīlušos kāpurus) ielaist dīķī nav vērts, jo tos apēdīs asari un mailītes. Jāņem vērā, ka zandartiem svara pieaugums katru gadu nebūs vienmērīgs. Viss atkarīgs no dabiskās barības bāzes daudzuma. “Stagaru” saimnieks pro­gnozē, ka zivkopjiem šogad nav gaidāms labs gads, jo ir auksts laiks un dabiskās barības organismi savairojas sliktāk.

Zandarts ir lēnaudzīga zivs, kas tirgus svaru (0,7–1 kg) sasniedz pēc trim audzēšanas gadiem. Neraugoties uz to, Latvijā šīs vērtīgās zivis ir ļoti pieprasītas un dārgas (maksā vairāk nekā laši).



Līnis − dīķa nezāle

Saistītie raksti

Līņus saimniecībā audzē dīķa daudzveidībai, lai būtu lielāks sortiments, ko piedāvāt klientiem. Šīs lēnaudzīgās zivis izdevīgāk turēt dīķos kopā ar karpām. Līņi ir mazizvēlīgi, ļoti labi nārsto visos dīķos. Ēriks tos jokojot dēvē par dīķa nezālēm, kas pašas labi vairojas. Pēdējos gados pieprasījums pēc līņiem vietējā tirgū ir mazs, tos iepērk lielākoties Lietuvā.

– Meklējot saimniecības pastāvēšanas modeli, attīstāmies soli pa solim. Apzināmies, ka ar zivkopību pie ļoti lielas turības netiksim, tāpēc sapņot par “Komatsu” ekskavatora un buldozera iegādi būtu diezgan liela utopija. Saņemot Eiropas Savienības finansējumu, patlaban Latvijā zivsaimniecības aug kā sēnes. Diemžēl tikpat ātri daudzas no tām mirst, jo nav labu zināšanu un pieredzes.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.