Latvijā

Edvīns Šnore: Gluži kā LPSR prezidents49

Foto: LETA

1990. gadā man bija 16 gadu. Mēs, neliela vidusskolēnu grupiņa, izcīnījām galveno balvu republikāniskā konkursā – braucienu uz Dāniju. Neviens no mums nekad nebija bijis ārzemēs, tāpēc notikums bija gana nozīmīgs. Kā šodien atceros sarežģīto PSRS ārzemju pases kārtošanas procesu. Atceros arī uzaicinājumu pirms ceļojuma ierasties LPSR Komjaunatnes centrālkomitejā Kirova ielā 45/47 uz instruktāžu. Atmiņā iespiedies nelielais cekas kabinetiņš un bārdainais vīrs, kurš atsēdies uz galda malas mums mācīja, kā padomju pilsoņiem ārzemēs ir jāuzvedas. Tas bija LĻKJS CK sektora vadītājs Pēteris Vaivars.

Lasu, ka Latvijas valsts prezidents A. Bērziņš grasās virzīt Pēteri Vaivaru par Latvijas ministru prezidentu. Neteikšu, ka būtu ļoti pārsteigts, vērojot A. Bērziņa pēdējo gadu aktivitātes. Tomēr šoreiz radās vēlme paust savu viedokli publiski. Izskatās, ka biedrs Bērziņš lēnām, bet noteikti tuvojas tai bīstamajai robežai, kad ar savu darbību sāk diskreditāt šo valsti. Līdzīgi kā savulaik viņa Lietuvas kolēģis Paks, kuru Seims atstādināja no amata par sakariem ar Krievijas mafiju.

Es nezinu, vai Andris Bērziņš ir saistīts ar kriminālo pasauli, taču Krievija viņam pilnīgi noteikti simpatizē. To nevar nejust. Krievija, PSRS, NVS un viss, kas ar to saistīts. Tikai aklais nevar neredzēt, cik neērti Latvijas prezidents jūtas un iznesas Rietumos un kā atplaukst NVS līderu sabiedrībā. Tāds iespaids, ka neatkarīgā Latvija ar visu savu prorietumniecisko virzību viņu apgrūtina un daudz laimīgāks Andris Bērziņš būtu, ja PSRS nebūtu sabrukusi. Kā LPSR ministra vietnieks viņš lieliski iekļāvās PSRS okupācijas administrācijā, kur acīmredzot arī nāca pie atziņas, ka īstie lietu darītāji ir komunistiskās partijas un komjaunatnes nomenklatūras cilvēki.

Es neizslēdzu, ka Pēteris Vaivars varētu būt arī tikai dūmu aizsegs. Nebrīnīšos, ka nosvinējis 7. janvāri, A. Bērziņš cels priekšā savu īsto premjera kandidātu – LĻKJS CK bijušo pirmo sekretāru Ivaru Priedīti. Atšķirībā no visiem iepriekš minētajiem viņam ir makroekonomiska pieredze, dziļa izpratne par bankām, un pēc Krājbankas bankrota viņš ir atvērts jauniem izaicinājumiem.

Varētu, protams, tikai pasmīnēt par prezidenta Bērziņa darbību, ja vien visa šī komunistu, komjauniešu un čekistu nomenklatūra, kura pārņēma Latvijas ekonomisko un politisko varu pēc 1990. gada 4. maija, nebūtu nodarījusi mūsu valstij tik daudz ļauna un neturpinātu to darīt arī šodien. Runa nav tikai par izzagto un prihvatizēto valsti, runa ir par sabiedrības morāli un vērtību sistēmu, kuru šie sarkanās nomenklatūras pārstāvji ar savu piemēru turpina ietekmēt.

Saistītie raksti

Biju šokā, kad vakar LTV intervijā prezidents atteicās atzīt jebkādu savu atbildību par Zolitūdes traģēdiju, lai gan kā Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājs aktīvi lobēja grozījumus Būvniecības likumā, mazinot kontroli pār būvniecības nozari, kā rezultātā kļuva iespējama Zolitūdes traģēdija. Vakar Bērziņš gandrīz atkārtoja bēdīgi slavenā “Maxima” (bijušā vadītāja) Jasinska preses konferenci, paziņojot, ka atbildību lai uzņemas citi.

Kauns, gods un tamlīdzīgas buržuāziskas īpašības īstiem komunistiem acīmredzami nepiemīt. Kamēr no Latvijas politiskās skatuves nepazudīs šie kompartijas, komjaunatnes un čekas nomenklatūras biedri, būtiskas izmaiņas Latvijā sagaidīt būs grūti. Jābūt gataviem arī turpmāk uzklausīt nenogurstošo propagandu par milzīgajām iespējām Krievijā un NVS, par krievu valodas ārkārtējo nozīmi, par vajadzību tuvināties ar austrumiem gan fiziski, gan garīgi un par nepieciešamību atrast tādu premjeru, kas visas šīs lietas, ja ne virzītu, tad vismaz netraucētu tām.

 

LA.lv